Aija Miezīte ir bijusī skolotāja. Bet mēdz taču teikt, ka nav bijušo skolotāju – šī profesija nekad „neaiziet” no sirds, no domām, no patiesības tvēriena. Tā dzīvo taisnīguma izjūtā, zināšanu smelšanas alkās, tā ir viena no nedaudzajām profesijām, kas vistiešāk skatās nākotnē. Aija Miezīte, to visu neviļus apliecinādama, vēlējās uzdot jautājumu izglītības ministrei Ilgai Šuplinskai, kura piedalījās Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā”.
Bet sanāca vilties. Jo raidījuma vadītājs Aidis Tomsons nenolasīja viņas jautājumu. „Aidim patīk tikai mīļi jautājumi,” Miezītes kundzes rakstītajā varēja nojaust ironiju. Bet vēlāk „ministrei tomēr atvērās otrā elpa pēc pārgudrajiem vārdiem, kas tecēja kā strautiņš, jo beigās tomēr sveica skolotājus tuvajā Skolotāju dienā”.
Taču mani interesēja nevis ministres „otrā elpa”, bet Miezītes kundzes jautājums. „Aizsūtīju komentāru ar jautājumu pēc tam, kad ministre bija skaisti izrunājusies, ka jāceļ skolotāju prestižs. Jautāju, vai ministre pati ar savu augstprātību un pārmetumiem skolotājiem, piemēram, par neprasmi lietot digitālos rīkus, pati negrauj skolotāju prestižu. Arī nesagatavotas reformas uzliekot skolotāju pleciem. Pieminēju arī pastāvīgos melīgos solījumus par algas palielināšanu,” tā Miezīte.
Var saprast Aidi Tomsonu: viņš, šķiet, vēlējās atpestīt ministri no nepatīkamiem brīžiem, kādi viņai būtu jāpārdzīvo, mēģinot atbildēt uz neatbildamiem jautājumiem. Par skolotāju profesijas prestižu, piemēram. Ko gan ministre varētu atbildēt? Pareizas frāzes? Bet kas ir profesijas prestižs? Sajūta, ka tu vēlies līdzināties cilvēkam, kurš dara konkrētu, atbildīgu, grūtu, sabiedrībai ārkārtīgi nepieciešamu darbu, cilvēkam, kurš par šo darbu saņem pienācīgu atalgojumu, cilvēkam, kurš, aizgājis pelnītā atpūtā, saņem tikpat cienīgu pensiju, kas nav nabadzības apliecinājums, bet gan iespēja pilnvērtīgi atpūsties pēc garā un atbildīgā darba cēliena. Beigu beigās - tu vēlies līdzināties gudram, pārtikušam, labi ģērbtam un koptam cilvēkam - Skolotājam. Skolotājam, kurš ir gudrības pārpilns, kurš spēj dot bērniem un jauniešiem ne tikai zināšanas, bet arī dzīvesziņu. Skolotājam, kuru ciena viņa skolēni, viņu vecāki...
Pietiks? Patlaban no tā visa realitātei atbilst tikai neliela daļa - skolotājs veic sabiedrībai ļoti nepieciešamu darbu. Pašaizliedzīgi, reizēm ideālistiski un pat fanātiski. Aija Miezīte piebilst: „Es, protams, zinu, ka ir skolotāji, kuri pelnījuši pārmetumus, bet patiešām lielākā daļa strādā ļoti atbildīgi. To es nerakstīju, bet uzskatu, ka vispārināšana, attiecinot dažu kļūdas uz visiem, ir gan negodīga, gan neloģiska.” Par to, kāpēc daži skolotāji tomēr neatbilst cēlajam Skolotāja nosaukumam, var runāt ilgi un dikti, bet viens no iemesliem ir - bezcerība. Apnikums, neticība. Solījumi, kurus kā no caura maisa bārsta valdošie, ir sen jau ierakstīti skurstenī. Būs jums algas, būs jums viss... Bet nav ne algu, ne mācību līdzekļu, kurus, ieviešot neizprotamo „kompetenču izglītību”, solīja jau pirms gada.
Prestiža zudums nes sev līdzi nevēlēšanos būt par pedagogu. Pirms jaunā mācību gada sākuma Latvijas skolās trūka ap 470 skolotāju. Visvairāk - matemātikas, latviešu valodas un svešvalodu skolotāju. Pedagogiem nākas uzņemties milzu slodzes, un tāds darba ritms liedz priekšmetus pasniegt pietiekami kvalitatīvi, nemaz nerunājot par individuālu pieeju katram skolēnam. Ja vēl pieplusojam kovidhistēriju, kas uzliek skolotājiem papildu slodzi, tad daudzi vienkārši „noliks pilnvaras” un aizies uz mierīgāku darbu. Tad situācijas smagums tikai padziļināsies. Bet nenākas teikt, ka ir jelkādas cerības uz situācijas uzlabošanos: mums ir tik prasmīga ministre, ka bail pat padomāt, kādas „reformas” viņa vēl ieviesīs, lai izglītības sistēmu novestu līdz finišam...
Un tomēr. Iespējams, ka esmu naiva, bet es ticu, ka reiz pienāks diena, kad ļaudis teiks: skolotājs - tā ir viscildenākā profesija. Par spīti ministriem, valdībām, deputātiem, ierēdņiem - jūs, skolotāji, esat vissvarīgākie. Tie, kuri prot un spēj. Tie, kuriem visi nākamie akadēmiķi, rakstnieki un starpplanētu kuģu konstruktori teiks: paldies, ka mācījāt mums Raini, Pitagora teorēmu un dziesmu „Pērkons, Saule, Daugava”. Tie, kuri ieliek jaunajā cilvēkā vēstures izpratni un interesi, pārvēršot to dzimtenes mīlestībā. Tie, kuri ieliek latviešu valodu kā atslēgu uz tautas bagātību krātuvēm. Tie, kuri iemāca dzīvi.
Es gribu, lai visi - tāpat kā es - pēc daudziem gadiem var pateikt paldies saviem skolotājiem.
Paldies, mani mīļie skolotāji Majoru pamatskolā un Pumpuru vidusskolā. Paldies tiem skolotājiem, kuru vairs nav: viņu gaisma paliek mūsu zināšanās un attieksmē pret dzīvi. Paldies tiem, kuri bija ar mums kopā tad, kad mēs veidojāmies par tiem, kādi esam tagad.
Lai visiem gaiša Skolotāju diena!
