Latvijas valsts pārvaldes jaunā politiskā vairākuma pārstāvji Daiga Mieriņa un Raimonds Bergmanis pieteica dažos vārdos formulētu priekšlikumu Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā kā priekšvēstnesi fundamentālam lēmumam taisīt no ukraiņiem latviešus.
Kārtējos grozījumus Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā gatavoja Raimonda Bergmaņa vadītā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija. Komisija likuma grozījumu sagatavošanu pabeidza trešdien, un Saeima tos ar 74 deputātu balsīm ievietoja likumā ceturtdien. Grozījumiem ir vairāki savstarpēji nesaistīti uzdevumi un piedevām vēl arī jēga, ko likumā ierakstītie vārdi tiešā veidā neatklāj. Lai šo jēgu atklātu, R. Bergmanis iesāka komisijas sēdi ar uzrunu komisijas deputātiem un visiem citiem sanākušajiem, bet pēc sēdes atbildēja uz “Neatkarīgās” jautājumiem.
Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likums Saeimā pieņemts 2022. gada 3. martā un ir spēkā kopš tā izsludināšanas 4. martā. Likumdošanas datu bāze liecina, ka likuma 7. panta “Atbalsta apjoms” 15. punkts līdz šim ticis grozīts jau sešas reizes un bija nonācis līdz šādam saturam: “Ukrainas civiliedzīvotājam ir tiesības bez maksas apmeklēt latviešu valodas mācības un kultūrorientācijas kursus un pasākumus, kas sekmē sadarbību starp Ukrainas civiliedzīvotājiem un Latvijas sabiedrību.” Šo tiesību jaunais papildinājums izteikts dažos vārdos, kas pastiprināti ar Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas un komisijas priekšsēdētāja Raimonda Bergmaņa statusu. Šīs amatpersonas tagad pārstāv valdošo koalīciju. Daiga Mieriņa savā tagadējā amatā nonāca līdz ar Zaļo un zemnieku savienības iekļaušanos 14. Saeimas otrajā koalīcijā. “Apvienotā saraksta” deputāts R. Bergmanis tika ievēlēts par komisijas priekšsēdētāju kā pirmās koalīcijas pārstāvis, bet saglabāja šo amatu arī tad, kad “Apvienotais saraksts” tika iebīdīts opozīcijā. No viņa tika gaidīts un saņemts korekts tehniskais darbs komisijas sēžu gatavošanā un vadīšanā, bet tiesības uz tādu runu kā komisijas 10. jūnija sēdē viņš atguva kā tagad atkal valdošas koalīcijas dalībnieks.
Nu gan pēdējais brīdis citēt vārdus, ar kādiem klajā nākuši Latvijas mērogā pamanāmi politiķi. Viņi piedāvāja papildināt likuma 7. panta 15. punktu ar vārdiem “kā arī piekļūt valsts valodas apguves un izziņas materiāliem”. Ar priekšlikuma iesniedzēju autoritāti pietika, lai noraidītu Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāves lūgumu precizēt jeb sašaurināt priekšlikumu, “lai nebūtu tā, ka cilvēks ienāk grāmatnīcā un saņem grāmatu par brīvu, ja ir ukrainis, bet mēs pārējie - pērkam". Tika pateikts, ka deputāti pauž politisko gribu, bet tālāk lai IZM izdomā, kā šo gribu iegrozīt reālajā dzīvē.
Piektajā gadā pēc Krievijas atsāktā kara Ukrainā un kara bēgļu ierašanās Latvijā šeit izveidojusies prakse bēgļu vajadzībām rezervēt katra gada budžetā, izsakot noapaļoti, 100 miljonus eiro, bet nepārcensties ar šīs naudas iztērēšanu. Liela daļa no šīs naudas sedz iztrūkumus vai pārtēriņus, kādu katra gada beigās valsts iestādēm vairāk nekā naudas un saprašanas. Būtu vajadzīga Valsts kontroles jauda, lai noskaidrotu, kur īsti palikusi gan tā nauda, kas norakstīta uz ukraiņiem, gan tā nauda, ko atdeva citiem. Tā tas gandrīz piecu gadu laikā Latvijā iegājies, bet turpmāk būšot citādi. Proti, būšot mērķis ukraiņiem atvēlētās naudas iztērēšanai. Šo mērķi savā un D. Mieriņas vārdā R. Bergmanis (attēlā) izteica šādi:
- Priekšlikumu ir iesniegusi Saeimas priekšsēdētāja Mieriņas kundze kopīgi ar mani, un tas attiecas uz lietām, par kurām mēs runājām jau iepriekš. Tāpēc man ir šāds priekšlikums saistībā ar to, kā palīdzēt Ukrainas civiliedzīvotājiem vēl stiprināt latviešu valodas apguves sistēmu un to, ko mēs arī komisijā dzirdam, ka, ka... [pauze uzrunā] ir pagājuši pieci gadi, un konceptuāli mēs esam - vismaz man tāda sajūta bija no komisijā apspriestā, ka mēs tuvojamies un dzirdējām arī no Iekšlietu ministrijas puses, ka varētu būt aicinājums mainīt ukraiņu statusu un viņi varētu iekļūt tajā rāmītī, kur piecu gadu uzturēšanās valstī dod tiesības kļūt par valsts pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Arī tas palīdzētu lietai, par ko mēs šeit runājam, un mēs varētu kļūt par vienu no pirmajām valstīm, kas dod skaidru signālu. Vēl jo vairāk, kas ir būtiski, ka tas nemainīsies. ES tūlīt pat uzsāks sarunas par Ukrainas iestāšanos. Līdz ar to tas būs automātiski, ka viņi varēs pretendēt pavisam savādākā statusā nākotnē. Līdz ar to mēs varētu kļūt par vienu no tām valstīm, kas iedrošina, kas sniedz skaidrus signālus un vienlaicīgi ar šādiem priekšlikumiem, kas iesniegti no manis un Mieriņas kundzes puses, vēl palīdzēt šiem cilvēkiem integrēties mūsu sabiedrībā. Tāda ir priekšlikuma būtība.
Saistība starp ukraiņu statusu Latvijā un viņiem bez maksas pieejamiem latviešu mācību valodas materiāliem tāda, ka mācību līdzekļu pieejamībai nav nozīmes, kamēr cilvēkiem nav motivācijas mācīties. Konkrētajā gadījumā mācīties mazskaitlīgas tautiņas valodu, kas iztikas līdzekļu gūšanai pielietojama tikai vienas mazas valstiņas robežās, ja šī valstiņa nedod garantijas par valodas apguvi kā nosacījumu palikšanai šajā valstiņā neatkarīgi no tā, kad un kā beigsies karš Ukrainā. Tāds, lūk, bija motivācijas, t.i., motivācijas trūkuma nosacījums, kas atkarīgs no Latvijas. No Latvijas neatkarīgs motivācijas trūkuma nosacījums ir tāds, ka bijušajiem bēgļiem Ukrainā neatkarīgi no tā, vai viņi atgriezīsies pēc savas gribas, vai pēc bēgļus pieņēmušo valstu lēmumiem, atgriešanās ar bēgļu gaitās apgūtu angļu (vai vācu, vai franču, vai spāņu...) valodas prasmi būtu daudzkārt izdevīgāka nekā atgriešanās ar apliecību par latviešu valodas eksāmena nokārtošanu.
Latviešu valodas nepielietojamība ārpus Latvijas nav nekas unikāls un apkaunojošs. Tomēr godīgi jāatzīst, ka ukraiņiem izmantot nonākšanu Latvijā nevis latviešu, bet angļu valodas apguvei ir, pirmkārt, saprātīgs un, otrkārt, reāls laika un spēku tērēšanas veids. Tā ir Latvijas problēma, kā ar visstingrākajām garantijām par latviešu valodas prasmes pietiekamību cilvēku palikšanai Latvijā neatkarīgi ne no kā cita daudzmaz līdzsvarot cilvēku ieinteresētību mācīties latviešu un angļu valodu. Šo garantiju dēļ jāizrunā arī tas, kā Latvija izturēsies pret iespējamām Ukrainas prasībām Latvijai un citām valstīm, lai tās atrod veidu, kā nodrošināt bēgļu pseidobrīvprātīgu atgriešanos Ukrainā tagad karošanai un pēc tam kara radīto postījumu labošanai.
Līdz pašam pēdējam laikam ne Latvijas sabiedrība, ne pārvaldes aparāts nebija ticis skaidrībā, ko īsti Latvija no ukraiņiem grib un ar kādu mērķi tērē (vismaz apņemas tērēt) 100 miljonus eiro gadā. Vai tiešām grib visus zibenīgi naturalizēt juridiskā nozīmē un jau nākamajā paaudzē arī asimilēt? Vai varbūt viņiem jāiekrāj no šiem 100 miljoniem ceļanauda, ar kādu atgriezties Ukrainā, tiklīdz tur tiks pasludināts vismaz pamiers? Varbūt Latvija negrib kaut par mata tiesu līdzināties Krievijai, kas nodarbojas ar ukraiņu bērnu un vispār ukraiņu nolaupīšanu. Varbūt Latvija negrib vispār nekādus imigrantus.
D. Mieriņas un R. Bergmaņa uznāciens tad nu būtu atbilde uz šeit uzdoto jautājumu sēriju, taču šai atbildei jākļūst vēl skaļākai un pārliecinošākai. Proti, patiešām jāparādās R. Bergmaņa solītajiem grozījumiem Latvijas likumos. Šādu likumu grozījumu izstrādi R. Bergmanis teicās pārrunājis gan ar bijušo iekšlietu ministru Rihardu Kozlovski, gan ar tagadējo ministru Jāni Dombravu. J. Dombrava šādiem risinājumiem principā piekrītot, bet acumirklī viņam svarīgāki darbi.
Pavērsiens no laika vilkšanas uz kaut kādu risinājumu pieņemšanu nav nejaušība, kas gadījusies tikai Latvijā. Latvija nebūt ne zibenīgi reaģē uz Eiropas Savienības Padomes (ietekmīga ES pārvaldes instance par spīti tam, ka samērā reti pieminēta un ar citām instancēm viegli sajaucama) jau pirms gada izteikto ieteikumu ES dalībvalstīm nodrošināt tiem ukraiņiem, kas šajās valstīs nonākuši kara dēļ, vai nu pāreju uz citiem, ar karu nesaistītiem likumīgas uzturēšanās statusiem, vai palīdzību atgriezties Ukrainā.
ES instanču sarosīšanās izskaidrojama ar to, ka piecu gadu cenzs, lai ārzemnieki varētu pāriet no termiņuzturēšanās uz pastāvīgu uzturēšanos, ir ES valstu parastā prakse. Jaunievedums bija pagaidu aizsardzības statuss kara bēgļiem no Ukrainas, kas parastajā termiņuzturēšanās gadu skaitīšanā neietilpt. Tad, kad šis statuss tika ieviests, patiešām nebija iespējams paredzēt, kad un kādā veidā karš Ukrainā beigsies. Lēmēji rēķinājās vairāk ar piecām nedēļām vai ar pieciem mēnešiem nekā ar pieciem un vēl nezin cik gadiem; visticamāk, ka rēķinājās ar Krievijas uzvaru karā pēc būtības, kas maskēta ar kaut kādām atrunām. Toreizējie pieņēmumi nav piepildījušies. Daudz informācijas gan eiropiešiem par ukraiņiem, gan ukraiņiem par eiropiešiem ir radies. Taču arī daudz informācijas var kavēt lēmumu pieņemšanu. Tāpēc dažādi avoti ES instancēs vēsta, ka ticamākais risinājums būs risinājumu atlikšana apmēram tāpat, kā katra ES plānošanas perioda projektus atļauts realizēt vēl 2-3 gadu laikā pēc perioda kalendārajām beigām.
Kamēr ES dalībvalstis raugās viena uz otru, iniciatīvu izrādījušas Šveice un Norvēģija. Šveices valdība kopš pagājušā gada novembra nolēmusi nepiešķirt aizsardzības statusu bēgļiem no vairākiem Ukrainas rietumu apgabaliem, definējot tos kā “drošus reģionus” par spīti tam, ka Krievija mēdz veikt demonstratīvus triecienus, kas nomērķēti tieši uz Ukrainas rietumu robežu. Norvēģijas varas iestādes ir pārtraukušas piešķirt īpašo aizsardzību ukraiņu vīriešiem vecumā no 18 līdz 60 gadiem. ES dalībvalstis un instances uz šādiem eksperimentiem raugās drīzāk kā uz tādiem piemēriem, uz kādiem neielaisties, jo ar juridiskiem šķēršļiem, tehniskām grūtībām un nepietiekamu finansējumu var atrunāties no jebkā. Lai tad nu Latvija rāda, piemēru, kā vajag darīt un ko var izdarīt!
