Elita Veidemane / Autori

Intervija ar Raivi Dzintaru, Saeimas deputātu un Nacionālās apvienības (NA) priekšsēdētāju, – par latviešu valodas situāciju valstī, par OIK un NĪN problēmām, par maksātnespējas administratoriem, čekas maisiem un dziesmu svētku biļetēm.

Neiespējami konstatēt, cik reižu mēs pārejam uz krievu valodu dažādās saziņas situācijās, ja mums pretim ir krievs, kurš, pieņemu, pat spēj runāt latviski, bet mēs viņam neļaujam to darīt. Domāju, ka 90% gadījumu mēs pāriesim uz krievu valodu. Līdz ar to krievvalodīgajos veidojas pārliecība – «cerams, viņi vienmēr ar mums runās krieviski» –, no kuras savukārt dzimst prasība – «viņiem jārunā ar mums krieviski». Mēs paši mīkstmiesīgi veidojam reālu divvalodību.

«Vajadzētu kādu aplikāciju, kur būtu iespējams noskaidrot, kurā partijā konkrētajā mirklī atrodas Judins un Loskutovs,» ironizē kāds sociālo tīklu lietotājs.

Intervijā ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība) pirmām kārtām pārrunājām karstās tēmas – banku krīzi, OIK, nodokļu reformu. Šobrīd ir pamodusies cerība, ka ar finanšu veselību viss būs puslīdz kārtībā, taču melnais darvas pikucis, kas uzmests Latvijas svētku kleitai, ir grūti izmazgājams. Bet to mazgāt nāksies mums visiem – sākot no ministriem un deputātiem, beidzot ar ikvienu pilsoni. «Tā ir finanšu sistēmas reputācijas krīze,» skaidro Ināra Mūrniece.

Intervija ar Romualdu Ražuku, Saeimas deputātu (Vienotība), Sabiedrības veselības apakškomisijas priekšsēdētāju – par medicīnas finansējumu, veselības aprūpes darbinieku deficītu un obligāto veselības apdrošināšanu, kā arī par vēža profilaksi un ārstēšanu.

Savāds brīdis: kaut arī Vienotība ar savu juceklīgumu, sarūsējušu dunču duršanu mugurā savējiem un permanento skandālistu slavu ir nokritusi tieši tur, kur tai loģiski būtu jānokrīt – reitingu apakšgalā, situācijas izpratējiem var nākties aizstāvēt šo politisko spēku, jo...

Aiz šiem vārtiem vaid nekustamā īpašuma nodokļa maksātāji... Kāds asprātis sociālajos tīklos šādi nokomentēja varenās «Ļeņina apakšbikses», kas maina musturu atkarībā no laikapstākļiem – te sarkanmelnas, te mīlīgi adītas, te uguns liesmu pārņemtas... Viens vērotājs Brīvības ielas dekorā, kas ir Rīgas domes dāvana Latvijas simtgadē un ir oficiāli nodēvēts par Goda vārtiem, ierauga kirilicas burtu, cits savukārt rosina tur ierīkot tualeti britu tūristiem. Cik cilvēku, tik skulpturālās grupas izmantojuma variantu, un krāsainais objekts kādreizējā bronzas ļeņinekļa vietā ir izpelnījies pamatīgus uzmanības uzplūdus.

Čekas maisu kaislības turpinās. Valsts šoreiz sašķēlusies nevis pēc nacionālajām pazīmēm, bet meklējot atbildi uz jautājumu: vērt vai nevērt vaļā čekas maisus? Interesantus aspektus atklāj Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze un, kā pats par sevi izsakās, labi informēts politikas vērotājs Andris Pauls-Pāvuls.

Nav priecīgāka brīža par to, kad tu apjēdz: valstī viss ir kārtībā! Pa ielām, pusmetru virs zemes pacēlušies, slīd pārlaimīgi cilvēki, pie veikalu kasēm dzird sirsnīgus smieklu treļļus, kas liecina: preces ir tik lētas, ka jāsmejas pat ēzelim. Uz poliklīnikām neviens neiet, taču ne jau tāpēc, ka visi slimnieki būtu zaudējuši cerību atslēgt iestrēgušās e-veselības durvis, bet gan tāpēc, ka neviens neslimo!

Politiķu biežņa vai – tieši otrādi – skrajās rindas liecina par izdevīgumu, ko viņi atrod vienā vai otrā pasākumā. Un izdevīgums ir tieši proporcionāls politiskajām dividendēm, ko viņi var iegūt šajos pasākumos. Šis ir Saeimas vēlēšanu gads, un tie, kuriem joprojām ir nepārvarama vēlme piemēroties deputāta sēdekļa izmēriem, izmantos jebkuras iespējas pazīmēties dažāda izdevīguma notikumos.

Intervija ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Kasparu Gerhardu (Nacionālā apvienība) – par noraidīto priekšlikumu NĪN jautājumā, par atkritumu apsaimniekošanas un depozītu sistēmu, par Rīgas domes «brīnumiem» un Latvijas mežu izciršanu.

Ar dzelzsbetona komunistisko pārliecību apveltītā Latvijas eiroparlamentāriete Tatjana Ždanoka (visi šie vārdi, taisnību sakot, ir savstarpēji nesavienojami) ieplānojusi nolikt Eiropas Parlamenta (EP) deputātes mandātu, jo – uzmanību, smirdbumbas sprādziena draudi! – grasās iesaistīties Latvijas krievu savienības (LKS) Saeimas vēlēšanu kampaņā.

Saruna redakcijā par bērnu adopciju uz ārzemēm: vai ir ļaunprātīgi bērnu pārdošanas gadījumi, vai valsts institūcijas kontrolē situāciju, vai ir pietiekams finansējums kontroles īstenošanai? Vai Latvijā ir pietiekami daudz ģimeņu, kuras gribētu un varētu pieņemt savā klēpī bērnus? Vai ar sociālajiem projektiem vien ir iespējams mainīt situāciju?

«Cik tad man īsti gadu? Astoņdesmit divi vai trīs? Man vienmēr jārēķina tas skaitlis,» spriež Raimonds Pauls. Vienojamies tomēr par astoņdesmit diviem. Maestro apskaužamā enerģija neliecina par tik lielu gadu skaitu. Runājam – kā vienmēr – par visu aktuālo. Bet, aplūkojot laika lokus un tajos ierakstīto, tomēr apstājamies pie šodien svarīgākā: lai priecīga dzimšanas diena, Maestro!

Pieminekļu kari ir nebeidzami, jo tie apliecina vēsturiskās patiesības cīņu ar propagandu. Pērnā gada beigās Latvijas Politiski represēto apvienība (LPRA) aizsūtīja visām Saeimas frakcijām aicinājumu pievērsties padomju iekārtu slavinošajiem pieminekļiem, taču uz šo vēstuli pagaidām ir reaģējusi tikai Nacionālā apvienība (NA).

Ir sācies Latvijas simtās dzimšanas dienas gads. Tūdaļ ieskriesimies, un... Stop, vēl nesākam maratonu! Izrādās, ir versijas par citiem Latvijas Republikas dibināšanas datumiem. Par to un daudziem citiem pārsteidzošiem notikumiem Latvijas dzīvē stāsta vēsturnieks, habilitēts vēstures doktors, LU profesors un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis.

«No vilka audzināta cilvēka ne vienmēr izaugs Romuls un Rems, kas izveidos Romu, jo var notikt kaut kas pilnīgi cits – cilvēks var nekļūt par cilvēku,» smalkās alegorijās ietērptu, Krievijas vēstnieks Jevgeņijs Lukjanovs pauž savas valsts (un acīmredzami arī savu personīgo) attieksmi pret LR Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) virzīto izglītības reformu, kurā paredzēts, ka pārejai uz mācībām vidusskolās tikai latviešu valodā mazākumtautību izglītības iestādēs jābūt pabeigtai 2021./2022. mācību gadā.

Lai gads sākas mierīgiTā novēlēja Krists Kalniņš, Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs. Tam arī vajadzētu turpināties mierīgi, dziļāk izjūtot laiku, tas ir – izjūtot pašiem sevi. Šodien saruna ar Kristu Kalniņu – par laiku, par mums tajā, par to, vai pieņemt destruktīvās, cilvēku pašu sagudrotās, vai Dieva vērtības.

Valstī 2017. gadā netrūka ne sāls, ne piparu, ne cukura – tieši tāpat, kā neviens nesūdzējās par izklaides iespēju trūkumu.

«Jebkuram režīmam ir nepieciešama sava aģentūra, tāda bija padomju režīma laikā, tāda ir arī tagad. Jūs domājat, šim režīmam nav savas aģentūras? Protams, ir,» parausta plecus bijušais VDK virsnieks, kad uzsākam sarunu par čekas maisiem. «Kad atnāks cits režīms, visi kārtējo reizi metīsies iepriekšējā režīma aģentu atmaskošanā. Jums nekad nav ienācis prātā, ka tas ir lielisks veids, lai sanaidotu cilvēkus? Acīmredzami, ka tas kādam ir nepieciešams. Padomājiet, kam,» virsnieks nu jau smīn. Arī viņam savulaik bija sava aģentūra, tomēr aģentu īstos vārdus viņš nenosauc: tas neesot ētiski. «Ja viņi paši gribēs atklāties – lai dara tā. Tās ir viņu tiesības,» piebilst virsnieks.

Deviņdesmito gadu sākumā uz laikraksta Atmoda Atpūtai redakciju atnāca kāds bijušais VDK virsnieks. Viņam bija piedāvājums: nopirkt VDK ziņotāju sarakstu. Tajā bija ap deviņdesmit cilvēkiem, no kuriem lielākā daļa bija sabiedrībā zināmas personas. Tā bija viena čekista aģentūra. Laikrakstā Atmoda Atpūtai mēs nopublicējām šo sarakstu, taču īstos vārdus un uzvārdus aizkrāsojām, un lasītāji redzēja tikai katra konkrētā ziņotāja segvārdu. Mēs nejutāmies tiesīgi būt par soģiem šiem cilvēkiem, tāpēc īstos vārdus neatklājām. Ivars, Elza, Leons, Ziediņš, Laima, Miķelis... Pirms dažām dienām piezvanīja dzejnieks Jānis Rokpelnis un lūdza steidzamu tikšanos. «Es biju VDK aģents ar segvārdu Miķelis,» viņš teica, «es gribu izstāstīt visu, kā bija.»

Nav priecīgākas ziņas par kārtējo uzbrēcienu, kas mudina uztaisīt platāku maciņa atvērumu. Vētrainiem aplausiem skanot, mēs pieņemam paziņojumu, ka no 2018. gada 1. janvāra Latvijā akcīzes nodokļa pieauguma dēļ palielināsies degvielas cenas: benzīna cena pieaugs par 4,8 centiem litrā, savukārt dīzeļdegvielas cena – par 3,8 centiem litrā. Pieaugs akcīzes nodoklis, turklāt šim nodoklim tiks uzlikts vēl viens nodoklis – PVN 21% apmērā. Tas viss kopā veidos degvielas cenas paaugstinājumu. Nesaprotu, kāpēc neiet līdz galam un neuzlikt šim PVN vēl vienu PVN, kā mēdz teikt, divas cepures tomēr labāk nekā viena.