Krists Kalniņš: Jāmācās dzīvot kā tuksnesī
Lai gads sākas mierīgiTā novēlēja Krists Kalniņš, Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes draudzes mācītājs. Tam arī vajadzētu turpināties mierīgi, dziļāk izjūtot laiku, tas ir – izjūtot pašiem sevi. Šodien saruna ar Kristu Kalniņu – par laiku, par mums tajā, par to, vai pieņemt destruktīvās, cilvēku pašu sagudrotās, vai Dieva vērtības.
- Kā tu izjūti laiku? Ko tev nozīmē ‘hronos’ (χρόνος), kas apzīmē mehānisko - pulksteņa laiku, un ‘kairos’ (καιρός), kas ir būtiski piepildītais laiks?
- Sadalīt šos laikus - tas ir mērķis jeb ideāls, uz kuru tu visu laiku tiecies. Mēs taču saprotam, ka ikdienas straume un viss, kas notiek reālajā pulksteņa laikā, aizplūst ļoti ātri. Bet zinām arī to, ka tā ir tikai virspuse. Protams, arī virspusē ir nozīmīgi pieturas punkti un labas lietas. Taču iekšējā saskarsme pašam ar sevi, ar nepārejošo un ar Dievu - tā ir vieta, kurā tu vienmēr gribi atgriezties. Garīgi nobriedušāks cilvēks aizvien retāk vēlas uzkavēties virspusē, viņš vēlas iet dziļumā, izprotot kairos laiku. Tas ir lielākais izaicinājums - prast dzīvot hronos laiku, vienlaikus izjūtot kairos. Kā tas ir - būt iegremdētam ikdienas laikā un būt savienotam ar pārlaicīgo? Tieši pārlaicīgajā dziļumā, attiecībās ar Dievu notiek cilvēka iekšējā transformācija. Protams, ikdienas laika vajadzības ir tik milzīgas, ka neviens tev neļaus mierīgi gremdēties kairos laikā, tāpēc tev tas apzināti sev jāieplāno. Laikam, ko tu dod pats sev, ir milzīga nozīme. Laiks, kurā tu iedziļinies sevī un Dievā, ir visvērtīgākais. Tas ir nozīmīgs mirklis, kurā hronos pārvēršās par kairos.
- Iespējams, kairos laiks ir arī vēsturiski ārkārtīgi svarīgi notikumi, kas maina ne tikai pasauli, bet arī tevi pašu?
- Arī tā tas ir. Dievs darbojas visā, Dievs ir kairos virzītājs, kurā Viņš atklāj pārlaicīgo visai cilvēku pasaulei svarīgos notikumos. To mēs skaidri ieraugām gan Vecajā, gan Jaunajā derībā. Bet, protams, tas arī notiek šeit un tagad. Šo procesu varētu salīdzināt ar procesiem okeānos: ir ne tikai virspuses straumes un viļņi, bet arī dziļuma straumes. Esmu vienreiz niris okeānā: biju pārsteigts par zemūdens straumes spēku. Mēs visi esam šajā neredzamajā kairos procesā, pat ja to nespējam sajust. Un tas mūs nes pretim vienam konkrētam mērķim. Gan Atklāsmes grāmatā, gan citur atrodam Dieva Gara izsacītos vārdus par to, ka cilvēcei paredzētais mērķis ir tuvu, un vienubrīd tā sasniegs mērķi, un tad viss, ko mēs pazīstam - mainīsies. Jo tuvāk tu esi mērķim, jo vairāk sāk parādīties kairos zīmes, par kurām evaņģēlijos runā Kristus.
- Ko tas nozīmē tev kā cilvēkam?
- Dziļākā doma ir tāda: lai veiksmīgi sasniegtu Dieva noteikto mērķi, jāmainās ir mums pašiem. Dievs vēlas, lai cilvēks izlaužas cauri (ne)cilvēcības un sadrumstalotības virspusei un atklāj dārgumus sevī. Saskarsmē ar dievišķo caur ticību mūsos pamostas negaidīti, līdz šim neapjausti spēki, un mēs daudz labāk sākam apzināties savas dzīves jēgu. Un Dievs mums dod savu Garu, vērtības un likumsakarības, kam sekojot mēs atbrīvojamies no ārējām, mūs degradējošām un potenciālu ierobežojošām ietekmēm, atbrīvojot sevī iekšējo gudrību, spēku un dievišķo līdzību.
- Kā tu sajūti šīs izmaiņas? Cilvēki, tavuprāt, kļūst labāki vai sliktāki?
- Cilvēkā ir gan labais, gan ļaunais. Mēs katrs ik pa laikam saskaramies ar ļaunumu sevī - tas parādās domās, atkarībās vai līdzatkarībās, jebkur. Bet izšķirošais ir tas, vai mēs ļaujam tam sevi kontrolēt un virzīt vai ne. Lūk, kā bija decembrī, un tā ir ik gadu: debesis atveras, cilvēku sirdis atveras, reizi gadā piedzīvojam cilvēku žēlsirdības uzplūdus... Pamostas ilgas pēc līdzjūtības un patiesas, dziļas mīlestības un tad pazūd. Atkal kļūstam vienaldzīgi, ļaujamies seklumam, egoismam un neauglībai, sevi un citus izpostot. Manuprāt, cilvēcei šobrīd paradigmāli tiek piedāvāts: vai nu mēs izvēlamies destruktīvus principus un paliekam to verdzībā un nabadzībā, vai nu mēs pieņemam un saglabājam tās Dieva vērtības, kas saistītas ar garīgajiem dzīvības principiem, un esam brīvi tajos atrast dzīves bagātību.
- Sadalāmies starp destrukciju un konstruktīvismu. Bet, domāju, sadalāmies arī ideoloģiskā ziņā, pa morāles plauktiem un tamlīdzīgi.
- Apustulis Pāvils pirms 2000 gadiem ir teicis, ka, cilvēkiem atmetot dievišķos principus un pieņemot savējos, notiek tas, ko redzam šodien: pretdabisko un pretdievisko valstiski paceļ visaugstākajā tronī, apgalvojot, ka tas tagad ir labs, un cilvēces daļa pati ierāpjas Dieva vietā. Tad sākas neatgriezeniska valstu bojāeja un samaitātās cilvēces iznīcināšana. Mazs pikucītis rauga saraudzē visu mīklu - tas ir teikts Jaunajā derībā. Atliek veselajā iemest kaut ko slimu, un mēs redzam, ka pēc neilga laika mainās visa sabiedrība - tās uztvere, domāšana, vērtības! Tu skaties un netici savām acīm... Daudzi pat nesaprot, kādu ļaunumu spēj nodarīt ārēji it kā nekaitīga pamatvērtību apšaubīšana un maiņa. Kādu pārsteidzošu ļaunumu tas nodara nākamo paaudžu izpratnē par labo un ļauno, par ceļošo un degradējošo. Ja vesela pamata vietā tiek ieliktas ļaunas, egoistiskas, sabiedrību degradējošas «vērtības», tad valstīm tas ir kā nāves spriedums.
- Kā tu vērtē Romas pāvesta Franciska rosinājumu mainīt vienu rindu Tēvreizē? «...un neieved mūs kārdināšanā...» Patiešām: kā gan mēs varam iedomāties, ka Mūsu Tēvs Debesīs var mūs ievest kārdināšanā? Varētu būt vienīgi «...un neļauj mūs ievest kārdināšanā».
- Es piekrītu Romas pāvesta rosinājumam. Taču arī agrāk esmu daudz domājis par šo rindu. To saprotu vairāk kā «pasargā mūs no kārdinājuma». Bet ir arī doma, ka Dievs pieļauj kārdinājumus. Un kāpēc Viņš tos pieļauj? Lūk, cilvēks aiziet tuksnesī un nodzīvo tur desmit vai divdesmit gadus. Un tad viņš domā: esmu uzveicis savu destruktīvo pusi, tāpēc varu atgriezties dzīvot pasaulē. Viņš atgriežas, un pēkšņi kāds viņam uzkāpj uz kājas - alegorijās runājot... Cilvēks pēkšņi ierauga, ka viņā ir viss tas pats, kas bija pirms tam - dusmas, aizvainojums... Arī manā dzīvē ir situācijas, kurās Dievs mani noliek, un tad es saprotu, ka tas, par ko domāju - tas uz mani neattiecas -, patiesībā attiecas, turklāt ļoti tieši. Mana kaisle, mani pārdzīvojumi - tie uz kādu laiku bijuši nospiesti, taču - tiklīdz tiem iedod īstos apstākļus, tie «atdzīvojas». Tie pārģērbjas eņģeļu drēbēs un saka: lūk, te mēs esam, pieņem mūs. Es kādus 22 gadus nelietoju alkoholu, esmu no tā atteicies pilnībā, bet dažkārt zemapziņā pavīd doma: tik ilgu taču nedzeru, varbūt viena glāzīte neko sliktu neizdarīs?... Bet ar visaugstāko prātu saprotu, ka manā dziļumā mīt kas tāds, kas mani ievilks savā tumšajā pusē uz neatgriešanos, ja iedzeršu kaut vai piņģerotu alkohola. Tad cīņa, kuru esmu izcīnījis 22 gadu garumā, būs pazudusi un nevērtīga. Tajā visā ir kaut kāda gudrība: Dievs pieļauj kārdinājumus, lai mēs apzinātos savu ievainojamību vēl skaidrāk un lai pēc tam mēs valdītu pār šiem kārdinājumiem, nevis otrādi.
- Un vēl izmaiņas - pēc Donalda Trampa rosinājuma Jeruzaleme tiek pasludināta par Izraēlas galvaspilsētu.
- Tā ir viena no laika zīmēm. Nezinu, kā tā attīstīsies turpmāk, taču...
Ja tu paskaties caur Svētajiem rakstiem uz pēdējām laika zīmēm, neviena no tām nav īpaši draudzīga un gaiša. Tad, atgriežoties pie hronos un kairos, rodas jautājums: kā tu varēsi eksistēt tādā laika vētrā? Bez garīgas dzīves un ticības tas ir gandrīz neiespējami. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi sevī attīstīt dziļuma sajūtu, sevis un Dieva attiecību sajūtu - ka es varu uzticēties Dievam. Šī uzticēšanās palīdzēs iet cauri vētrām. Kā dzīvo tie, kuriem nav attiecību ar Dievu vai arī tās ir izplūdušas, uz nekurieni vedošas attiecības? Kas tu, cilvēk, esi bez Dieva? Kā vari saprast, ka katra diena ir dāvana? Kā vari izprast ļaunumu, kurš tik dzīvs darbojas tevī un ap tevi? Kā vari izprast savu spēku un savu ierobežotību? Kamēr turamies tikai pie iespējamības, tikmēr cilvēka prāts jūtas pietiekami ērti, un tas spēj palikt savā aprobežotībā. Tikko ienāk neiespējamība, sāk palikt skaidrs, ka šo neiespējamību var vai nu noraidīt, vai arī jāpiekrīt, ka to var radīt tikai Dievs... Nesen biju cietuma kalpošanā, un tur no kādas sievietes dzirdēju stāstu. Viņai piedzima bērniņš. Pagāja seši mēneši. Nezinu, kas notika, taču viņai pateica, ka bērniņš ir miris. Bērniņš atradās palātā, viņa metās pie viņa, pieļāva mazuli sev klāt. Sieviete nemācēja skaitīt lūgšanas, taču raudādama uzrunāja Dievu, sak, kāpēc tu man viņu atņēmi? Ja gribēji sodīt mani par to dzīvi, kādu esmu dzīvojusi, sodi mani, nevis bērnu! Izmisuma brīdī viņai prātā ienāca doma: iepūst bērniņam mutē elpu. Bērniņš atdzīvojās! Tas bija brīnums. Hronos un kairos sastapās, un Dieva nodoms notika.
- Bērniņa atdzīvošanās nav mazāk nozīmīga par pasaulsvarīgu notikumu.
- Protams. Bet ne vienmēr mēs to ieraugām, ne vienmēr spējam noticēt Dieva brīnumam. Dievs ir tik unikāls, Viņš ir tik... pazemīgs, ka viņš nemēģina tevi piespiest kaut ko izdarīt, Viņš nāk un piedāvā savu palīdzību... tik vienkārši un satverami. Jēzus saka: Es stāvu pie durvīm un klaudzinu. Kāds durvis atvērs, kāds - ne. Mēs ļoti bieži neievērojam, ka Dieva neredzamā klātbūtne ir mainījusi situāciju un apstākļus, lai cilvēks neiegāztos sāpju bezdibenī.
- 2017. gads bija Reformācijas gadadiena. Kas ir galvenais Reformācijā? Cilvēka brīvība?
- Reformācija bija atgriešanās pie tās brīvības, kuru Dievs caur Kristu piedāvāja cilvēkam. Tā bija atgriešanās pie Dieva Vārda patiesības. Kristīgajai mācībai gadsimtos bija kaut kas mākslīgs uzaudzēts virsū, arī tagad tā daudz kur ir. Cilvēkos allaž ir bijusi tendence monopolizēt dievišķo un pārvērst to savā labumā. Kad ienākam kristīgajā ticībā, mums ir grūti pieņemt, ka ticība un viss pārējais, ko saņemam no Dieva Žēlastības, ir Dieva dāvana mums. Savu neizpratni gribam kompensēt ar gluži pretēju vēlmi - kaut ko darīt priekš Dieva, lai izpelnītos Viņa Žēlastību. Bet Dievs savu mīlestību atklāj caur Jēzu Kristu kā pilnīgu sevis iztukšošanu un sevis pilnīgu atdošanu cilvēku dēļ. Tā ir jauna, pārsteidzoša mīlestība, kuru ir grūti apgūt, jo egoisms visu grib pavērst uz sevi. Kad divi cilvēki viens otrā iemīlas, viņi padodas viens otram. Patiesā mīlestībā cilvēki pat nespēj iedomāties, ka varētu izdarīt ko tādu, kas otru cilvēku varētu ievainot. Tā ir mīlestības būtība, kuru ir ļoti grūti noturēt. Būt mīlestībā nozīmē - katru dienu dzīvot sajūtās, ka es gribu darīt laimīgu to otro cilvēku. Un tas nav mans smagais pienākums, bet mana dabiskā reakcija, kas nāk no manas esības dziļuma. Un Reformācijas būtība ir atgriezt mūs pie Dieva Vārda patiesības, ka esam Dieva mīlēti un izglābti, ka varam dzīvot garīgi dziļu un vērtīgu dzīvi.
- Runājot par brīvību un mīlestību... Kaut kur lasīju par tavām attiecībām ar tavu tēvu - Imantu Kalniņu. Tu teici, ka esi viņam piedevis. Piedošana, cik nopratu, attiecās uz tavu bērnību, kurā tev viņa pietrūka. Bet tagad... Vai spēj savu tēvu saprast viņa politiskajās savādībās?
- Es nepiekrītu daļai viņa uzskatu, daļai piekrītu. Nepiekrišanas daļā es mēģinu izprast to, kas veido viņa uzskatus. Piekrītu viņam tajā, ka Eiropa šobrīd ir pazaudējusi savas vērtības. Protams, ir daudz labu lietu, ko mēs izbaudām. Tomēr dziļākajā būtībā, pat nerunājot par ekonomiskas netaisnības principiem, kurus izbauda ES mazās valstis, ieskaitot Latviju, mēs esam pamesti aizdurvē. Visa tā amoralitāte, kas valda Eiropā, ir baismīga. Es domāju, ka Eiropas pamatnācijas izmirst, jo tur no dienvidiem tiek iepludinātas tautas, kas drīz apdzīvos Eiropu, savukārt eiropieši paliks par minoritāti. Latvijas demogrāfijas rādītāji arī ir ļoti zemi, un, lai tauta dzīvotu, ataudzes koeficientam jābūt virs 2,1, taču tas netiek sasniegts. Tajā pašā laikā - austrumu tautas nodarbojas ar bērnu dzemdināšanu, viņu vērtība ir ģimene. Ir skaidrs, ka nākamajās desmitgadēs Eiropas valstis būs citādas, un pamatnācijas tur būs minoritātes. Un visas šīs viendzimuma lietas - tās iznīcina cilvēku rasi. Šajos jautājumos nevaru nepiekrist savam tēvam.
- Bet Imanta Kalniņa nekritiskā sajūsma par Krieviju? Ko tu par to saki?
- Absolūtā liekulība, tā dēvētās «vērtības», kuras Krievijā tiek slavinātas - tas ir ārprāts. Kas ir noticis ar krievu tautu, un kādā veidā tā ir demoralizēta un iedzīta destrukcijā? Nezinu, kam jānotiek, lai krievu tauta izdzīvotu. Kaut kur lasīju, ka Krievijā nāk iekšā ķīnieši: kādā austrumu pilsētā pirms gadiem bija 100 000 ķīniešu, tagad tur jau ir miljons. Tas, ko mācos caur savu tēvu - un viņš jau nav viens tāds, kas tā domā - es mēģinu viņu izprast. Bet tajā pašā laikā mana mīlestība pret tēvu ir visaugstākā. Tas tāpat kā ar bērniem: tu taču mīli viņus vienmēr, ne tikai tad, kad viņi labi uzvedas. Attiecību dziļums netiek mainīts. Viedokļu un ideju pasaulē - jā, daudzas lietas, ko postulē Imants Kalniņš, man ir grūti saprast un pieņemt.
- Ko tu gribētu piedzīvot jaunajā gadā?
- Es gribētu, lai kairos laika manā dzīvē būtu daudz vairāk. Es runāju ar Dievu un lūdzu: palīdzi man! Bet man pašam jāpieņem lēmumi un jāmācās dzīvot kā tuksnesī ar kairos laiku sevī. Es vēlētos palīdzēt cilvēkiem, kas izjūt tādas pašas ilgas kā es - pēc dziļākām attiecībām ar Dievu. Tas ir tik brīnišķīgi - šos cilvēkus atklāt un redzēt, un iet kopā ar viņiem, izjūtot dievišķās mīlestības augšanu. Man tikko bija dzimšanas diena, un es savā svētku sajūtā gribēju iekļaut mīlestību pret Dievu un pateicību Viņam - īpaši par pēdējiem gadiem, kas nav bijuši viegli. Es gribēju svinēt dievkalpojumu savā dzimšanas dienā, vest cilvēkus pāri ikdienišķajam, ejot dziļāk kairos laikā. Pateicībā Dievam tas arī notika.