Diskusija: Kam tas ir izdevīgi – sūtīt bērnus adopcijai uz ārzemēm?
 
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Saruna redakcijā par bērnu adopciju uz ārzemēm: vai ir ļaunprātīgi bērnu pārdošanas gadījumi, vai valsts institūcijas kontrolē situāciju, vai ir pietiekams finansējums kontroles īstenošanai? Vai Latvijā ir pietiekami daudz ģimeņu, kuras gribētu un varētu pieņemt savā klēpī bērnus? Vai ar sociālajiem projektiem vien ir iespējams mainīt situāciju?

Par to un citiem jautājumiem runā Pēteris Sproģis, Latvijas baptistu draudžu savienības bīskaps; Juris Cālītis, mācītājs un Zvannieku mājas dibinātājs; Andris Bērziņš, Latvijas Bērnu fonda vadītājs, Saeimas deputāts (ZZS); Karīna Ploka, Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāre.

- Cik bērnu ik gadu tiek adoptēti uz ārzemēm?

Karīna Ploka: - Dinamika ir mainīga, un pērn adopcija uz ārzemēm bija krietni mazākā skaitā nekā citgad un divreiz mazāka nekā vietējā adopcija. Latvijā pērn tika adoptēti 127 bērni, uz ārvalstīm - tikai 68. Mainās «portrets» tiem bērniem, kurus meklē ārvalstu adoptētāji: viņi vairāk sāk skatīties uz mazākiem un veselākiem bērniem. Turklāt Latvija nav vienīgā valsts, no kuras ārzemnieki adoptē bērnus.

Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

- Kāds ir morālais aspekts: tas ir labi vai nav labi - adoptēt bērnus uz ārzemēm?

K.P.: - Grūti no ministrijas puses izvērtēt morālo aspektu... Bet jāatzīst, ka ārvalstu adopcija gan starptautiskajos dokumentos, gan jebkurā ārvalstu praksē tiek uzskatīta kā galējs līdzeklis, kā ārkārtas gadījums: ja bērnam tiešām nav iespējams šeit, uz vietas, atrast ne ģimenisku vidi, ne ģimeni, kas viņu gribētu uzaudzināt - vienalga, vai tā būtu audžuģimene vai aizbildnība, vai adopcija. Tā ir valsts izšķiršanās - vai valsts ļauj savus bērnus adoptēt uz ārzemēm.

Pēteris Sproģis: - Latvijā ir ne mazums situāciju, kas liek runāt par galējiem apstākļiem. Tad, kad bērns paliek bez savas bioloģiskās ģimenes, kurā viņam normālā kārtībā būtu jāaug un jāgatavojas patstāvīgai dzīvei, vieglu risinājumu vairs nav, katrs būs sarežģīts un lielu mīlestību prasošs. Latvijā ik gadu ir ap 1200 «brīvu» bērnu, no kuriem aptuveni 400 aug audžuģimenēs un ir pateikuši, ka negrib adoptēties, tātad ir ap 800 bērniem, kuri gaida adopciju. Nospiedošais vairums no tām Latvijas ģimenēm, kas 2016. gadā izteica vēlmi adoptēt bērnu (šo ģimeņu skaits bija mazliet vairāk par 180), izteica vēlmi pēc bērniem, kuriem ir piecu gadu vecums vai jaunāki, un tikai dažas ģimenes bija gatavas ņemt sešus un septiņus gadus vecus bērnus. Vecākus bērnus Latvijā negribēja adoptēt neviens... Ja man nav taisnība, tad - kāpēc šie bērni vēl nav adoptēti? Ja Latvijā viņus neviens neadoptē, ja dažiem no viņiem ir nopietnas veselības problēmas, tad - veidojas ārkārtas situācija. Ja pareizi saprotu, Latvijā ik gadu ap 1000 bērnu vecākiem tiek atņemtas apgādības tiesības. Un adopciju skaits tuvāko desmit gadu laikā diez vai desmitkāršosies - ar jebkādām akcijām, un pat Radio5 nepalīdzēs. Protams, lielu darbu paveic audžuģimenes, bet tas ir tikai pagaidu risinājums.

Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Juris Cālītis: - Jā, adopcija ārzemēs ir galējais risinājums. Bet manā septiņpadsmit gadus ilgajā pieredzē es nekad neesmu varējis pateikt: mēs esam nonākuši līdz galējam risinājumam. Vienīgais pieļāvums adoptēt bērnu uz ārzemēm būtu, ja ārzemnieki uzņemtos pienākumu audzināt fiziski un mentāli ļoti slimus bērnus. Bet tas, ka ik gadu nāk klāt to bērnu skaits, kurus izņem no ģimenēm, patiesībā ir mūsu sociālo darbinieku neprofesionalitātes sekas. Savukārt šķietami galējie apstākļi ir atrisināmi ar bērnu izvietošanu ģimeniskā vidē. Mums nevajag ieciklēties uz jēdzienu «adopcija», tā nav panaceja, ko visi gaida. Mēs esam palīdzējuši aptuveni 150 bērniem tikt ievietotiem ģimeniskā vidē. Statistika rāda, ka Latvijā ir vairāk nekā 4000 aizbildņu, mazliet vairāk nekā 1500 audžuvecāku, mums ir iespējas izvietot latviešu bērnus latviešu ģimenēs, bet bāriņtiesā mums atbild: nē, šo bērnu tikko ielikām sarakstā uz ārzemju adopciju. Bāriņtiesas, kaut arī bailīgas, tomēr visu kontrolē. Pašvaldības, kuru pārziņā ir bāriņtiesas, nav laimīgas, ja tiek pieprasīti pabalsti arvien jauniem bērniem. Tāpēc daudz vieglāk ir novirzīt bērnus uz ārzemēm. Mēs meklējam aizbildņus, adoptētājus, bet bāriņtiesa pasaka: mums aģentūra piedāvāja ārzemes! Vecāki, kuri ir gatavi ņemt bērnus savā ģimenē - viņi tiek tirdīti un pazemoti no bāriņtiesām. Bieži vien ejam līdzi vecākiem, lai viņus aizstāvētu. Tad jautājums: kam tas ir izdevīgi - sūtīt bērnus uz ārzemēm?

Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

- Tiešām - kam tas ir izdevīgi?

J.C.: - Mūsu valstī ir piecpadsmit aģentūras, kam tas ir izdevīgi. Tās koordinē adopciju uz ārzemēm, un no šī procesa dzīvo advokāti, tulki utt.

- Nosauksiet kādu aģentūru?

J.C.: - Internetā tas ir viegli pieejams materiāls. Vienubrīd kāda no šīm aģentūrām pat publiskoja cenu, par kādu bērni tiek atdoti ārzemju adopcijā.

- Ko par to saka Labklājības ministrija?

K.P.: - Jā, ir tādas aģentūras, kas veic starpnieka funkciju, lai organizētu nokļūšanu viesģimenēs.

- Kas maksā par bērnu nokļūšanu pie adoptētājiem?

J.C.: - Jaunie vecāki. Cena ir 50 000 līdz 90 000 ASV dolāru par bērna adopciju. Bet Jānis Reirs ir pirmais labklājības ministrs, kas apņēmies pielikt punktu šai tirgošanai.

P.S.: - Pievilkt šai problēmai aģentūras, kas ar to pelna naudu - tā nav lietas būtība. Sociālajos tīklos parādās kaut kādi apšaubāmi raksti ar savādiem virsrakstiem, piemēram, «Atklāts, kas pelna ar bērnu pārdošanu uz ārzemēm». Pateikt, ka bērnus izņem no ģimenēm, lai taisītu biznesu - tas ir absurds. Tad jau var pateikt, ka, bērnus pārdodot uz ārzemēm, pelna aviokompānijas.

J.C.: - Bērnus sūtīt uz ārzemēm - tā ir aģentūru peļņa.

K.P.: - Šā jautājuma tiesiskais regulējums ir gājis savādus ceļus. Kad tika pieņemts tiesiskais regulējums, kas noteica bērnu viesošanos ārvalstīs, likumprojektā bija ierakstīts, ka šīm viesģimenēm nav prioritātes bērnu adoptēšanā. Un tad trešajā lasījumā šī daļa no likuma tika izņemta ārā!

Andris Bērziņš: - Starptautiskās institūcijas regulāri skata bērnu aizsardzības jautājumus. Pirms trim gadiem bija jautājums par starptautisko adopciju Eiropā un ne tikai, un toreiz tika izveidots ļoti kritisks dokuments - tieši par to, par ko patlaban runājam. Tika konstatēts, ka ir nelegālas adopcijas un bērnu tirdzniecība. Tika pievērsta uzmanība visām valstīm, kas parakstījušas un ratificējušas Hāgas konvenciju. Ir viens tāds atzinums, ka bērnam ir jāatrod ģimene, nevis ģimenei - bērns. Svarīgi ir ne tikai sakārtot dokumentus, bet strādāt ar bērnu - un tā pie mums patlaban pietrūkst. Ja mēs nenobremzēsim to bērnu skaitu, kuri tiek izņemti no ģimenēm, tas posta rats neapstāsies. Statistika nesen rādīja, ka valstīs, kuras uzskatām par civilizētām, ik gadu tiek adoptēti gandrīz 42 000 bērnu, tagad šis skaitlis ir samazinājies līdz 25 000. Mēs aptuveni zinām tās ģimenes, kurās ir problēmas. Bet mēs tās ievērojam tikai tad, kad tās atnāk paprasīt malku, bērnam drēbes un kaut kādu skolas naudu. Tas ir tikai plāksteris. Bet no valsts viedokļa ir ļoti svarīgi strādāt ar šīm ģimenēm. Visas mēs, protams, neizvilksim, bet lielu daļu - jā.

- Bet ir taču jautājums arī par aģentūrām.

A.B.: - Manis pieminētajā dokumentā ir pateikts arī par tām: aģentūras ir jākontrolē no attiecīgajām katras valsts institūcijām, pie mums - acīmredzot - no Labklājības ministrijas.

K.P.: - Mēs tās nekontrolējam...

A.B.: - Un kurš tad kontrolē? Šķiet, ka neviens. Tad izskatās, ka mēs pārkāpjam Hāgas konvenciju un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas dokumentus. Jebkurai adopcijai jābūt kontrolētai vismaz divus gadus. Eiropas telpā - vismaz tām valstīm, kas parakstījušas Hāgas konvenciju - jāsazinās ar tām valstīm, uz kurām tiek aizsūtīti adoptētie bērni.

J.C.: - Labklājības ministrijai nav resursu, lai tās darbinieki aizbrauktu uz Ameriku un pārbaudītu, kā tiem adoptētajiem bērniem tur klājas.

A.B.: - Adoptē arī uz Eiropu. Ja nav citas izejas un ja adopcijas variantā slimais bērns nonāk pie ārzemju vecākiem un viņam tiek garantēta labāka medicīniskā palīdzība nekā šeit, neviens normāls cilvēks nepateiks, ka tas ir slikti.

P.S.: - Aiz manis nestāv neviena aģentūra, bet esmu bijis Amerikā pie ģimenes, kas ir adoptējusi bērnu no Latvijas. Ja Latvijas valsts nav sekojusi līdzi tiem bērniem, kas tiek adoptēti uz ārzemēm, tas ir jālabo.

K.P.: - Nav tā, ka mēs nezinām un ka Labklājības ministrija nesekotu mūsu bērniem. Tiesiskais regulējums paredz, ka pēc diviem gadiem jāsniedz pēcadopcijas ziņojums. Ir gadījumi, kad bijušas problēmas saņemt šo ziņojumu. Mums nav resursu pārbaudīt sniegtās informācijas ticamību.

P.S.: - Ja mums ir pierādījumi, ka bērns ir pārdots, tad jāizmanto visas iespējas, lai situāciju labotu.

J.C.: - Bet mēs tādus pierādījumus nekad nedabūsim.

K.P.: - Nenoliedzami, ka ir adopcijas veiksmes stāsti. Bet nevajag visus starmešus griezt uz ministrijas pusi, sakot, ka ministrija neko nav darījusi un nav meklējusi adoptētājus. Bet pirmām kārtām bāriņtiesām un sociālajiem dienestiem ir jārūpējas par bērniem.

J.C.: - Bāriņtiesām ir lielāka vara nekā prezidentam. Bet tieši Labklājības ministrija līdz šim ir devusi zaļo gaismu ārzemju adopcijai, savukārt sarkano - vietējai izdalīšanai aizbildnībā, audžuģimenēs utt. Nav līdz galam piestrādāts, lai bērni paliktu Latvijā. Bet cilvēki, kas vēlas adoptēt vai ņemt aizbildnībā, stāv rindās! Mēs kontaktējamies ar kādām 30 bāriņtiesām, un daļā no tām strādā bailīgi zaķīši, kas gaida, ko viņiem teiks priekšniecība.

A.B.: - Ir jāatrod finanses, ja mēs gribam, lai vietējā adopcija iet uz priekšu. Jo adoptētāji nav nekādi bagātnieki: viņi rēķina, vai varēs reāli palīdzēt adoptētajam bērnam. Un vēl: lai pateiktu, ka ar bērniem notiek tirgošanās, ir jābūt kaut kādiem pierādījumiem. Tad lieciet galdā faktus! Lai noņemtu jebkādas aizdomas, ir jāstrādā kontroles mehānismam, ir jāsazinās ar valstīm, kurās atrodas mūsu bērni. Nu, nepatīk mums kontrole, bet visa dzīve uz tās balstās. Un būs tādi gadījumi, kad, izsmeļot visas vietējās iespējas, bērnus vajadzēs adoptēt uz ārzemēm.

P.S.: - Beidzot būtu jāatrod lielāks finansējums sociālajiem darbiniekiem, jo viņu spēkos ir panākt, ka situācija uzlabojas un bērni tomēr paliek savās bioloģiskajās ģimenēs. Bet viņi arī nav brīnumdari. Nesaimnieciska, bezatbildīga valsts pārvaldība, kuras dēļ bankrotē lieli uzņēmumi (piemēram, Liepājas metalurgs), kam otra puse ir ģimenes, kas nespēj sevi uzturēt, iekrīt izmisuma bezdibenī, nodzeras, līdz ar to padziļinot sociālās problēmas. Tad ir jautājums: kā vispār tiek vadīta valsts? Tas nevienam neliek aizdomāties, ka mēs esam pirmajā vietā pasaulē aizbraukušo cilvēku skaita ziņā - tas ir, proporcionāli pret iedzīvotājus skaitu. Ja tiek atzīts, ka nosacīti uzņēmums - Latvijas valsts - tiek slikti pārvaldīts, un to atzīst galvenais un vienīgais akcionārs - Latvijas tauta -, tad tiem pārvaldītājiem - visiem, bez izņēmuma! - vajadzētu tūdaļ atkāpties.

J.C.: - Ārzemniekiem, adoptējot mūsu bērnus, ir privilēģijas - tādas, kādu nav nevienam šeit dzīvojošam cilvēkam.

P.S.: - Kā tas izpaužas?

J.C.: - Kad bērni nonāks ārzemēs, viņi ceļos no ģimenes uz ģimeni, tās viņus izvēlēsies vai neizvēlēsies. Un tas būs traumatiski bērniem.

P.S.: - Cik daudz šobrīd Latvijā ir pieteikumu no cilvēkiem, kas vēlas adoptēt bērnus?

K.P.: - Nezinu, cik vēlas adoptēt bērnus, bet zinu, ka adopcijas reģistrā ir 1254 bērni.

P.S.: - Un šos bērnus mūsējiem nedod, bet dod amerikāņiem? Zinu, ka 2016. gadā bija 182 adopcijas pieteikumi no Latvijas iedzīvotājiem un 180 no eventuālajiem vecākiem gribēja piecus gadus un jaunākus bērnus. Ir tā vai nav?

K.P.: - Diemžēl neesmu sagatavojusi šādus datus. Nesen ministrs parakstīja vienu adopciju uz ārvalstīm, un bija skaidri redzams, ka Latvijā nav izdarīts viss, lai šis bērniņš paliktu Latvijā. Ja bāriņtiesa būtu kaut nedaudz papūlējusies...

- Tad varbūt bāriņtiesas pakļaut ministrijai, nevis pašvaldībām, kas būs tikai priecīgas, ja nevajadzēs maksāt pabalstus problemātiskajām ģimenēm?

A.B.: - Tā ir apspriežama ideja.

P.S.: - Bet jārunā vēl par vienu lietu. Ja bērns līdz 18 gadiem audzis gādīgā, mīlošā audžuģimenē, viss ir labi. Taču audžuģimenēm mēdz būt nozīmīgs arī finansiālais motīvs. Tā, piemēram, kāda vientuļa lauku skolotāja ir audžumamma, un bērns, sasniedzis 18 gadu vecumu, patiesībā var iet uz turieni, no kurienes nācis...

A.B.: - Bet var gadīties arī tā, ka vecāki adoptē bērnu un pēc gada saprot, ka tas bērns viņiem neder - nav kontakta, un viss. Tad tas bērns sāk «iet pa rokām».

P.S.: - Tad ir jādomā par atbalstu adopcijas ģimenēm. Par finansiālu atbalstu! Un nevis par ārvalstu adopcijas slāpēšanu.

A.B.: - Jā, un tad nauda būs ieguldīta, ja var tā izteikties, labā uzņēmumā: bērns būs izaudzis, sagatavots dzīvei un saņēmis labu izglītību.

- Bet tad atkal ir vajadzīga psiholoģiskā palīdzība un kontrole - ne tikai finanses.

J.C.: - Ja mēs sakārtotu dzīvi saviem bērniem, tad mēs prastu to sakārtot arī visiem citiem. Adopcijas sistēmā ir ļoti daudz nevajadzīgu bremžu, tāpēc domāju, ka Labklājības ministrija varētu palīdzēt šīs bremzes likvidēt.

K.P.: - Domāju, ka jāmeklē kompromisi, jo ar aizliegumiem neko panākt nevar. Mēs kā valsts institūcija pievēršamies adopcijai tikai tās pēdējā posmā - kad jau visi lēmumi ir pieņemti.

P.S.: - Šobrīd mēs cīnāmies ar sekām, mums beidzot jāpievēršas cēloņiem.

A.B.: - Esmu pārliecināts, ka pēc kāda laika mums jāatgriežas pie šīs sarunas, lai saprastu, kas ir mainījies. Ceru, ka uz labo pusi.