Čekas maisu kaislības turpinās. Valsts šoreiz sašķēlusies nevis pēc nacionālajām pazīmēm, bet meklējot atbildi uz jautājumu: vērt vai nevērt vaļā čekas maisus? Interesantus aspektus atklāj Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze un, kā pats par sevi izsakās, labi informēts politikas vērotājs Andris Pauls-Pāvuls.
- Pēc dzejnieka Jāņa Rokpeļņa atzīšanās par sadarbību ar Valsts drošības komiteju daudzi paredzēja: nu maisam gals vaļā, nu visi nāks un atzīsies. Bet... neviens vairs nenāk. Kā tā?
Arno Jundze: - Kāpēc lai nāktu un atzītos? Paskaties, kāda bija reakcija pēc Rokpeļņa atzīšanās: dzejniekam - tāpat kā ikvienam māksliniekam ar trauslu psihes stāvokli - virsū uzgāžas nicinājuma šļura, tas ir iemesls padomāt - kāpēc gan man būtu jāatzīstas? Daudzi teica: jā, nu tik sāksies atzīšanos gūzma, bet nākamajā teikumā - nošaut to mēslu! Kurš gribēs atzīties?
Andris Pauls-Pāvuls: - Rokpelnis situāciju vēl vairāk dramatizēja. Un uz kurieni iet atzīties? Valstī nav radīta kārtība, kā cilvēks varētu lustrēties.
A. J.: - VDK izpētes komisijas vadītājs Kārlis Kangeris izteicās, ka vajag publicēt visus uzvārdus bez izpētes un skaidrojumiem. Bet to tad vajadzēja darīt jau 1991. gadā. Uz valsts svētkiem varbūt publicēt kā dāvanu? Nu, drukājiet. Nav likuma, nav nekā. Savulaik tie, kurus nosauca par ziņotājiem, iesūdzēja Latvijas valsti tiesā un vinnēja. Ja tagad publicēs maisu saturu, katram maisu «iemītniekam» būs iespēja sūdzēt komisiju tiesā, un tad mēs nevis kādu atmaskosim, bet gan maksāsim no saviem nodokļiem tiesas izdevumus un morālo kaitējumu...
A. P.P.: - Pirms pāris gadiem mēs ar Raitu Valteru nointervējām pēdējo VDK izlūkošanas daļas priekšnieku Robertu Anspaku. Intervija bija šokējoša. Pirmkārt, mēs tikāmies nevis ar nagu maucēju, bet gan ar ļoti erudītu un inteliģentu cilvēku. Intervijas sākumā viņš pateica, ka VDK vadībai jau 1982. gadā bijis skaidrs: Padomju Savienība sabruks. Jau toreiz tika meklēti risinājumi, kā mazināt šā sabrukuma graujošo ietekmi. Tapa skaidrs, ka Gorbačova perestroiku, kas sākās 1985. gadā, organizēja VDK. Un VDK izpētes komisijai šodien vajadzētu pētīt to, kā Atmodas laikā mainījās aģenta un viņa VDK virsnieka attiecības. 1993. gadā man bija iespējas pētīt čekas maisu saturu: toreiz darbojos Saeimas izmeklēšanas komisijā. Un interesanti, ka sakarīgākās un patriotiskākās runas Latvijas Tautas frontes un Nacionālās neatkarības kustības kongresos teica tieši VDK aģenti... Vēl būtu interesanti papētīt, kā radās LTV raidījums Labvakar. Divu gadu laikā no 1988. gada 31. janvāra līdz 1990. gada 18. marta Augstākās Padomes vēlēšanām Latvijas informatīvā telpa tika sakārtota tā, ka māmuļas ar asarām acīs gāja un balsoja par Anatoliju Gorbunovu.
A. J.: - Informatīvā telpa tika sakārtota visā Padomju Savienībā: Labvakar līdzinājās krievu raidījumam Vzgļad, kura vadītājs Vladislavs Ļistjevs arī drosmīgi kritizēja padomju varu. Viņu nošāva 1995. gadā.
A. P.P.: - Sliktākais ir tas, ka no čekas maisiem šodien ir uztaisīts šausmīgs bubulis. Trīsdesmit gadu laikā ir uzaugusi jauna paaudze, kurai šķiet, ka viss pasaules ļaunums ir tajos čekas maisos. Bet visa brīvvalsts propaganda ir uztaisījusi komunistus par «labajiem», un viņi tagad ir pie varas, kā rezultātā mūsu Satversmi viņi pārvērta par teiku grāmatu. Šajā teiku grāmatā ir ierakstīts, ka latviešu tauta pretojās okupācijas varām un 1990. gada 4. maijā pasludināja neatkarību. Bet paņemam Godmaņa pirmās valdības telefongrāmatu, un tur ir rakstīts Latvijas Republikas Valsts drošības komiteja. VDK sāka likvidēt tikai 1991. gada augustā, likvidēšana vilkās līdz 1992. gada vidum, un līdz tam laikam Gorbunovam bija VDK apsardze.
A. J.: - Čekas maisos ir bijušie aģenti, kas jau sen nav aktīvā darbībā, viņi ir atdoti publikas apēšanai. Un tāds, visticamāk, bija plāns: mēs jums atstājam «dāvanu», saplosiet cits citu. Tie, kuri vēlēsies uzzināt, kurš tad un par ko ziņoja Atmodas laikā, droši vien neko neuzzinās.
- Runājot par informatīvo telpu... Veidojot laikrakstu Atmoda, mums bija gan čekas, gan cekas kuratori. Kompartijas centrālkomitejā bija tāds Ojārs Skudra (laikam instruktors ideoloģijas nodaļā), kurš mani un manu vietnieku Jāni Krūmiņu lamāja par buržuāziskajiem nacionālistiem, kuriem «būs jādara tā, kā partija liek», pretējā gadījumā avīzi «aizklapēs». Avīzi «neaizklapēja», bet mēs aizgājām pa citu ceļu - garām kuratoriem... Šodien Skudras kungs ir godājams profesors Latvijas Universitātē un māca studentus, kādiem jābūt žurnālistiem. Tāds, raugi, kažoka pārmetiens. Bet varbūt kažoks nemaz nav pārmests? Varbūt mugurā joprojām tas pats?
A. J.: - Padomāsim, kas notiks nākamajā dienā - pēc tam, kad maisu saturs tiks nopublicēts. Man kā cilvēkam, kas to visu vēro no malas, patiesībā ir vienalga. Taču mani uzrunā skolotāja, kas trīsdesmit gadus ir mācījusi saviem skolēniem par latviešu kultūras darbiniekiem, stāstot, ka viņi bijuši izcilības. Kas notiks ar izglītības sistēmu, ar kultūru? Nu, nevar taču izlabot un sasmelt to, kas nepareizi izdarīts 1990., 1991. un citos gados. Ko ar šo «mantojumu» iesākt? Ja maisi tiks publicēti - un tas acīmredzot tā notiks -, būs dzimtas, kuras dzīvos ar štempeli uz pieres, kas nozīmēs - viņi ir zemāka kasta, viņiem radinieks ir bijis čekas aģents. Tas, kas tagad notiek, ir latviešu sarīdīšana. Kaitina, ka paši latvieši to neredz un nesaprot. Ir dažas emocionālas dāmas, kuras padomju laikos varbūt bērnudārzā gāja, bet tagad pieprasa publicēt aģentu sarakstus... Nez, kā būtu, ja viņas tiktu uzaicinātas uz attiecīgu organizāciju, kungi pacienātu viņas ar tējiņu, pēc tam astoņas stundas nelaistu pačurāt - gan jau viņas parakstītu visu, ko liktu priekšā. Tā arī šodien nav nekāda problēma - kādu salauzt, pazemot un dabūt iekšā vajadzīgajā organizācijā.
A. P.P.: - Traģika ir tā, ka visas čekas lietas atrodas Maskavā, Latvijā ir palicis ļoti maz dokumentu. Tas, kas tika atstāts Latvijā, nebija kā provokācija, jo neviens nedomāja, ka VDK tiks ieņemta tādā veidā... Ieņemšanu noorganizēja Voldemārs Kārlis Markuss. Viņš toreiz bija deputāta Odiseja Kostandas palīgs. Markuss ieraudzīja, ka Saeimas slēgtajā sēdē no tribīnes runā VDK priekšnieks Johansons. Markusu izraidīja ārā, viņš noorganizēja LNNK aktīvistus un sāka dežurēt pie VDK ēkas, sakot, ka «ārā laižam, iekšā nelaižam». Viņš atslēdza elektrību un aizbāza skursteņus... Sākotnēji tika domāts, ka uz LPSR VDK bāzes tiks veidota LR drošības iestāde, un, lai tāda varētu funkcionēt, vajadzēja pārzināt aģentūru. Pilnīga vai nepilnīga bija šī aģentūra - nezinu, bet es atceros aptuveni 50 šņorgrāmatu - caurauklotas, apzīmogotas, neko tur nevarēja ne pielikt, ne atņemt. Ir Latvijas datorspeciālistu atjaunotā datu bāze DELTA, kurā atrodas aģentu ziņojumi. Jebkurš Latvijas pilsonis var aiziet uz SAB un pieprasīt aplūkot ziņojumus par sevi. Komunistiem, joprojām atrodoties pie varas, vajadzēja atrast kādu vainīgo, tāpēc tika veidots šis maisu bubulis. Tas auga, auga, aug un noveda mūs līdz... Rokpelnim.
A. J.: - Domāju, ka dažas skaļas pašnāvības ir saistītas ar šiem maisiem. Daudzi cilvēki pārdzīvoja savu saistīšanos ar čeku. Domāju, ka VDK izpētes komisijai vajadzēja ļaut strādāt daudz ilgāk un tad nākt klajā ar pierādījumiem - nevis ļaut publicēt visu bez komentāriem. Nu, nedrīkst rīkot raganu medības.
- Andri, tu tviterā regulāri publicē dažādus dokumentus, kas saistīti ar čeku. Kā tu tos esi ieguvis?
A. P.P.: - VDK izpētes komisijai decembra sākumā izstāstīju par 1993. gada Saeimas komisiju Roberta Milberga vadībā, par VDK pārņemšanu un augstāko amatpersonu rīcību, kad tika savākts aptuveni kubikmetrs dokumentu. Šis kubikmetrs tika nodots Valsts arhīvā (tolaik Ludzas ielā 24), un es biju pārliecināts, ka dokumenti tur atrodas joprojām. Pēc nedēļas komisija man atbildēja, ka šo dokumentu Valsts arhīvā nav... Mani pārņēma dīvaina sajūta: es biju vienīgais, kurš zināja šķūnīti, kur gulēja kopijas no visiem šiem dokumentiem. Atkal sazinājos ar VDK izpētes komisiju... Viss notika dramatiski: pie manis tika vests Neo bez mobilā telefona, lai izslēgtu jebkādu sekošanu. Tas notika pērnā gada 17. decembrī. Pie manis ieradās Neo ar diviem lieljaudas skaneriem, un 20 stundu laikā mēs šo kubikmetru digitalizējām. Tagad tas glabājas mākonī... Ja Krievija atver un publicē tos maisus, kas ir viņu arhīvā, tad tas ir efektīvākais ierocis pret tādu pūli, kādi mēs esam. Mēs neesam nācija, mēs esam pūlis, jo neesam savstarpēji neko izrunājuši.
A. J.: - Pūlis, kura uzmanību iespējams noturēt kā zīdainim - uz trim minūtēm... Labi, čekas aģentu tēma turas pasakaini ilgi - kādu mēnesi. Bet problēma ir tāda, ka latvieši nedomā par nākotni. Pat Ždanoka sludina «Revolūcija vai nāve!», «Tagad vai nekad!», bet mēs savstarpēji plēšamies par nebūtiskām detaļām. Mēs iznīcinām paši sevi ar šīm neauglīgajām diskusijām. Domāju, ka VDK izpētes komisijai vajadzētu meklēt atbildes uz jautājumu: kurš vainīgs Andra minēto dokumentu kubikmetra pazušanā?
A. P.P.: - Tie jau nav vienīgie dokumenti, kas pazuda: Saldū ar rajona izpildkomitejas rīkojumu Nr. 181 1991. gada 28. augustā tika iznīcināti 20 maisi ar Saldus rajona LKP materiāliem 367,5 kilogramu svarā. Bet no VDK izpētes komisijas es gribētu sagaidīt skaidrojumu par to, kas ir sadarbība. Rodas priekšstats, ka ziņotāji vienkārši ir lūrējuši pa logiem... Nu, tās ir muļķības. Katrs aģents veica konkrētu uzdevumu, bet neviens no viņiem neredzēja bildi kopumā. Turklāt VDK bija stingra sistēma, lai aģents nevarētu apmuļķot savu virsnieku. Otrā lieta... Nesen iznāca Ievas Lešinskas rediģētā viņas tēva dubultaģenta Imanta Lešinska grāmata. Tur melns uz balta rakstīts, ka kāda prominenta viešņa no Kanādas ieteica Valsts drošības komitejai, precīzāk, Latvijas komitejai kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, trimdas latviešus dēvēt par klaida latviešiem. 2000. gadā es, būdams students, kursadarbā pētīju, vai korekti bija notikusi Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšana par Valsts prezidenti. Dažādos avotos atradu, ka vienīgā prominentā viešņa no Kanādas, kas tajos laikos ciemojās Latvijā, bija Vīķe-Freiberga. Šodien interneta avotos saistībā ar Vīķi- Freibergu var atrast viņas iecerēto nosaukumu - klaida latvieši. Šis nosaukums sašķēla latviešu trimdu, jo konservatīvākā trimdinieku daļa sevi neuzskatīja par klaidoņiem. Sakiet, vai šāds pakalpojums bija sadarbība ar VDK? Kaut kāds aģentiņš, kas konservu fabrikā klausījās, vai darba kolēģi nestāsta pretpadomju anekdotes, salīdzinājumā ar prominentās viešņas ieteikumiem Valsts drošības komitejai... Kurš sadarbojās vairāk? Ne jau šī tautasdziesmu vācēja interesēja čekistus, viņus lielākoties interesēja rūpnieciskā spiegošana, proti, viņas vīrs, kurš tajā laikā bija saistīts ar IBM.
A. J.: - Domāju, maisos sēž arī godājami akadēmiķi, kuriem toreiz tika dota iespēja stažēties ārzemēs vairākus gadus. Viņi pēc tam rakstīja ziņojumus par redzēto, uzņēma sakarus utt. Bet diez vai viņi nodarīja kādu ļaunumu padomju latviešu tautai. Gan toreiz notika rūpnieciskā spiegošana, gan tagad tā notiek visā pasaulē. Šis jautājums ir jāpēta kompleksi. Bet tagad sanāk tā: pie visa vainīgi ir komunists Rubiks, čekists Bojārs un ziņotājs Rokpelnis. Svētā trīsvienība...
A. P.P.: - Tā ir traģiska tēma, ko patlaban apspriežam. Neredzu risinājumu, kā tikt galā ar šo uzpūsto bubuli. Bet VDK strādāja tādi paši cilvēki kā visi pārējie, mēs pazinām cilvēkus, kuri saprata drēbi un saprata, kas notiks tuvākajos gados, un Roberts Anspoks intervijā teic, ka jau 1988. gada vidū pieci čekas virsnieki izstājās no kompartijas. Tolaik mēs nebijām pat Neatkarības kustību nodibinājuši, kur nu vēl Tautas fronti. Toties Sarmīte Ēlerte iestājās kompartijā 1989. gadā. Un ko mēs visi ieguvām? Privatizācijas sertifikātus un barikāžu dalībnieka nozīmītes. Un vēl par VDK izpētes komisiju. Tai labāk vajadzētu papētīt, kā varēja gadīties, ka Vaira Vīķe-Freiberga par savas kancelejas vadītāju izvēlējās Aivaru Zaķi, kurš savulaik bija VDK uzraugošais prokurors. Savukārt VDK struktūrā - tūrisma firmā Sputņik - padomju laikos darbojās Igors Pimenovs, un viņam šodien ir pielaide valsts noslēpumam. Kā tas var būt?
- Interesanti, vai bijušo VDK virsnieku prasmes tika izmantotas arī atjaunotajā Latvijas Republikā?
A. P.P.: - Jā, piemēram, Ievas Lešinskas grāmatā TSDC bijušais vadītājs Indulis Zālīte pasaka to, ka Roberts Anspaks ir pārgājis Latvijas Republikas dienestā un 1992.gadā sūtīts uz ārzemēm tikties ar CIP pārstāvjiem. Mums ar Raitu Valteru Anspaks nosauca arī CIP pārstāvja vārdu: PBLA valdes priekšsēdis Gunārs Meirovics. Anspaka uzdevums bija atrunāt Meierovicu no domas rosināt LR pilsonību dot visiem.
- Situācija ar čekas maisiem šobrīd tiešām dramatiska. Nez, vai pēc Saeimas vēlēšanām jandāliņš rimsies?
A. J.: - Ir divas iespējas: vai nu atvērt, vai nu klusēt. Gruzīni savulaik rīkojās radikāli: nosvilināja čekas arhīvu. Bet ko mums darīt? Šo jautājumu nevar atrisināt daļēji, nopublicējot, piemēram, Rakstnieku savienības vai Mākslinieku savienības biedrus - čekas aģentus. Viss, manuprāt, saistīsies vēlēšanu kopējā ķēdē. Bet paskatīsimies, kādi būs vēlēšanu rezultāti. Un paredzu, ka mums būs vēl kāda «dāvana» līdz Saeimas vēlēšanām. Es nebrīnītos, ja Maskava nopublicētu savu maisu sarakstu, sak, še jums uz simtgadi... Daudzi ironizē par teicienu «krievi nāk», bet viņi vienmēr te gribēs nākt, un problēma jau nav krievos, bet latviešos: mēs nespējam domāt valstiski, mēs nedomājam par to, kas būs rīt un kā latviešu tauta attīstīsies.
A. P.P.: - Man skaidrs, ka esošajā politiskajā izkārtojumā šos maisus vaļā nevērs. Katram, kam ir interese par to, kas par viņu ziņots, iesaku aiziet uz SAB un to noskaidrot - kamēr maisi vēl nav sadedzināti.