Elita Veidemane / Autori

“Ja jau Veidemane zvana, tad kaut kādas ziepes notikušas,” savā ierastajā sarkastiski humorīgajā stilā iesāk Maestro Raimonds Pauls. Bet “ziepes” nav notikušas, vien gribēju uzzināt, kāds iespaids Maestro sirdī palicis pēc nule aizvadītajiem dziesmu svētkiem. Kad no Mežaparka skatuves pāri kokiem aizskanēja kora dziesma “Manai dzimtenei”, kad cilvēku tūkstoši skandēja “Raimond, Raimond!”, šķita – latviskais skaistums un spēks ir mūžīgi, nemainīgi lielumi.

“Kremli jaunam ļaunumam var iedvesmot ne pārāk spēcīgā pasaules reakcija uz Kahovkas HES dambja uzspridzināšanu,” nesen teica Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Grūti paredzēt, vai iespējamā Zaporižjas atomelektrostacijas uzspridzināšana, ja par to izšķirsies Kremļa bandīti, “pamodinās” Eiropu no kara ierastības. Bet Zaporižjas AES, kas atrodas Ukrainas dienvidaustrumos, ir lielākā atomelektrostacija Eiropā un viena no 10 lielākajām pasaulē. Sprādziena sekas var būt neparedzamas.

“Ko nu man komentēt,” sarunā ar “Neatkarīgo” viegli atgaiņājas komponists Zigmars Liepiņš, kad lūdzu pateikt, kā viņš vērtē dziesmu svētku noslēguma koncerta programmā ietverto skaņdarbu izvēli, “es pats lūdzu izņemt no repertuāra savu dziesmu “Svētī debesīs šo zemi” – tā cilvēka dēļ, kurš tai sacerējis vārdus.” Bet vārdus sacerēja Kaspars Dimiters, kurš jau kādu laiku ieņem krasi prokremlisku pozīciju, un tā Zigmaram Liepiņam nav pieņemama. “Bet koncerts būs garš, domāju, vairāk nekā trīs stundas,” viņš teic.

Vēl salīdzinoši nesen skaidrojumos par civilo aizsardzību sadaļā “Antropogēnās katastrofas” (cilvēka izraisītās katastrofas) bija minēti sprādzieni, ķīmisko vielu noplūdes, ēkās un būvēs izcēlušies ugunsgrēki, ēku un būvju sabrukums, elektrotīklu bojājumi, sabiedriskās nekārtības, terora akti utt. Taču – ne vārda par atomkatastrofām. Pēc Krievijas militāristu draudiem Ukrainā uzspridzināt Zaporižjas AES antropogēnajām katastrofām var pievienoties arī kodolsprādziens. Vai Latvija ir gatava tā sekām?

“Kopš ārkārtas vēlēšanām 2020. gadā esmu strādājis, lai Latvijas galvaspilsētā ieviestu modernas, ilgtspējīgas pārmaiņas un labākās pārvaldības prakses. Viens no galvenajiem principiem man ir bijusi godīga pārvaldība, kas izpaužas kā atklāti konkursi, profesionāļi kapitālsabiedrību vadībā, nulles tolerance pret izšķērdību, korupciju vai politiskajiem ielikteņiem. (..) Mani bijušie kolēģi izvēlējās nodevību – nevis pret mani, bet pret principiem, kas mums kādreiz bija kopīgi,” pagarā tīmekļa vēstulē pauž nu jau it kā bijušais Rīgas mērs, bezpartijiskais Mārtiņš Staķis.

Zilupē kā svēta relikvija saglabāts “piemineklis” ar uzrakstu “Mūžīga slava varoņiem partizāņiem, kritušiem kaujās par mūsu dzimtenes brīvību un neatkarību lielajā tēvijas karā 1941–1945. gadā”. Blakus – tas pats uzraksts krieviski, pa vidu milzīga varoņu zvaigzne uz sarkanu karogu fona. Zem tā visa – tradicionālais plastmasas puķu vainags. Kāpēc šādi “pieminekļi” vēl atrodami Latvijā?

No kopmēģinājuma stadionā – uz kopmēģinājumu Mežaparka estrādē. Tādus diždarbus var paveikt, šķiet, tikai jaunībā. Vairs neatceros gadu, bet vienā no vasarām mums – gan deju kolektīvam, gan korim, - „iekrita” dziesmu un deju svētki. Nosvīduši, pārguruši, bet laimīgi – tādi no stadiona braucām uz Mežaparku. Tie, kuri nedziedāja korī, varēja doties dusēt uz matračiem, kas bija izvietoti kādā no Rīgas skolām. Bet nevienam tas nebija prātā: apkārt bija Rīga, lielie dziesmu svētki, kabatā – dažas naudiņas...

Jūrmalas valstspilsētas dome ceturtdien, 29. jūnijā, nolēma slēgt Jūrmalas Sporta skolas hokeja programmu. Vecāki pret programmas slēgšanu iebilda un neizslēdza iespēju domes lēmumu apstrīdēt tiesā. Jūrmalas domes vairākumam šis nodoms bija, maigi sakot, vienaldzīgs, jo – graut nenozīmē celt. Gluži tāpat kā notika ar divām Jūrmalas bibliotēkām – Bulduru un Asaru – tās pērn tika iznīcinātas par spīti iedzīvotāju protestiem.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) resoriskajā pārbaudē izvērtēs Rīgas domes deputāta Viestura Kleinberga darbības atbilstību likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” normām – šādu vēsti vakar saņēmām no augšminētās tiesībsargājošās iestādes.

Kādu brīdi Latvijas tauta bija tik norūpējusies par valsts amatpersonu ārkārtīgi zemo atalgojumu, ka jau vajadzēja sākt bažīties, vai prezidenti, ministri, tiesneši un citi ģenerālprokurori nesāks ēst zāli, jo parciņos un ceļmalās to var dabūt par brīvu. Taču – ak, laime! – Valsts kanceleja beidzot aprēķināja, kādu atalgojumu mūsu badacietēji saņems 2024. gadā.

Mūžīgā dzinēja izgudrotāji nerimstas jau gadsimtiem. Mūžīgais dzinējs (perpetuum mobile – latīņu val.) ir hipotētiska ierīce, kas pēc iedarbināšanas visu laiku ražo enerģiju. Taču šāda ierīce ir neiespējama. Tas gan netraucē to “izgudrot” atkal un atkal. Un – ja ir nauda, ko var slaukt par “izgudrošanu”... Šogad pasākumā “Greentech festival”, kas 14. jūnijā notika Berlīnē, tika apbalvots kāds Sjerraleones jauneklis – Džeremijs Toronka, kurš it kā izgudrojis zaļās enerģijas ierīces, kas darbojas no vibrācijām, ko rada gājēji un satiksme. Tātad savveida mūžīgais dzinējs.

Visticamāk militārā grupējuma “Vagner” komandieri Jevgeņiju Prigožinu Maskavā uzmeta viņa ietekmīgie atbalstītāji; ja “Vagner” grupējums pilnībā dislocēsies Baltkrievijā, Latvijai nāksies saspringt; Prigožinam Krievijā ir plašs atbalstītāju loks; krieviem vienalga, kurš slepkavo – Putins ar Šoigu un Gerasimovu vai Prigožins kopā ar saviem bandītiem; Prigožina aktivitātēm noteikti sekos turpinājums – šīs un citas atziņas sarunā ar “Neatkarīgo” pauda NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts un NBS komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš.

Premjerministrs Leokādijs Mieriņš izdeva pavēli, kurai bija pakļauti visi koalīcijas locīkļi. Proti, 23. jūnijā visiem būs pulcēties Mieriņa personiskajā lauku īpašumā “Lauku pionieris”, lai tur svētītu gada jautrākos svētkus – Jāņus. Tā kā neviens nesaprata, kurš ietilpst un kurš neietilpst koalīcijā, ieradās visi Saeimas deputāti, sākot ar neatkarīgo Galeriju Zašibailo un beidzot ar nevienam nevajadzīgo, tomēr televīzijā vizuāli noderīgo Krapsīti Briksīti-Brikšuvāli.

Sievieti, kas pārvietojās ratiņkrēslā, Rīgas lidostā atteicās uzņemt avioreisā, jo viņai līdzi bija suns pavadonis. Kaut arī visas nepieciešamās formalitātes bija nokārtotas, biļetes nopirktas un sunim bija atļauja doties lidojumā kopā ar saimnieci, lidmašīnā četrkājaino palīgu neielaida. Saimniece aizlidoja viena. “Neatkarīgā” skaidro situāciju un to, kas notiks tālāk.

“Aicinām VARAM izvērtēt Ogres novada domes lēmuma tiesiskumu, ar ko tika uzcelts komunistam Edgaram Kauliņam veltīts piemineklis,” atklātā vēstulē raksta ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība. Šogad, 26. aprīlī, atzīmējot savulaik slavenā kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāja Edgara Kauliņa 120. jubileju, Ogres novadā, Lielvārdē, notika Edgaram Kauliņam veltītā pieminekļa svinīga atklāšana.

„Roberts peldēja pāri Lielupei. Atpakaļceļam pietrūka spēka...” – teic Roberta mamma – grafiķe un gleznotāja Lilija Dinere. Tas notika 15. jūnijā, un Robertu atrada tikai pēc pāris dienām. Mājiņa Jūrmalas Valteros palika tukša – vien sunīte Lapsa skumji sēdēja un gaidīja saimnieku. Turpat bija arī kaķītis. Roberts ļoti mīlēja savus dzīvniekus.

“Ārprāts! Militāristi visu Latviju grib pārvērst par poligonu!” klaigā tie, kuriem Latvijas aizsardzība ir tukša skaņa. Bet tādu klaigātāju uzmācība ir salīdzināma vien ar mušas spindzēšanu pie auss. Vairums cilvēku, kuri spēj domāt un analizēt, tomēr saprot, ka saprātīgi plānoti militārie poligoni ir nepieciešamība valstī, kas atrodas blakus prātā jukuša agresora teritorijai. Tāpēc Sēlijā top jauns militārais poligons.

“Kāpēc Staķis nedrīkst braukt komandējumā?! Atraduši, par ko cepties!” spriež daļa sociālo tīklu lietotāju. Nē, nu protams, ka Rīgas domes priekšsēdētājs Mārtiņš Staķis drīkst braukt komandējumā uz Somiju. Un pat vairākkārt. Un arī tad, kad notiek hokeja čempionāts. Tikai – viņš nedrīkst izdot rīkojumu attiecībā uz sevi.

“Es nesen aizbraucu uz Krieviju, lai apskatītu tās vietas, uz kurām bija izsūtīti mani vecāki un kur es piedzimu. Savulaik tur nodzīvojām vairākus gadus. Latvijā atgriezāmies 1956. gadā,” stāsta kāds sirms vīrs fonda “Sibīrijas bērni” organizētajā pasākumā – skolēnu radošā konkursa noslēgumā, kas notika Rīgas pilī. Jaunie cilvēki rakstīja un zīmēja savu vecvecāku piedzīvoto, un viņu radošajos darbos atklājās daudz sāpīgu jautājumu.

“Ņem, Tēvzeme, mani, es kareivis tavs; / Mēs mirsim, tu dzīvosi mūžam!” – rindas no Rencēnu skolas 1929. gada absolventa Viļa Cedriņa dzejoļa. Viņu izsūtīja uz Vorkutu 1945. gadā. Par to savā esejā raksta Rencēnu pamatskolas audzēkne, piecpadsmitgadīgā Adriana Sinkevičiute. Ik gadu 14. jūnijā pieminam uz Krieviju izsūtītos tautiešus, ik gadu fonds “Sibīrijas bērni” organizē skolēnu sacerējumu konkursu par šo tēmu. Šogad viss tik sāpīgi jūtīgs. Kā vāts, kas atvērusies atkal.

Koalīcija faktiski ir sabrukusi, bet uz šīs drupu kaudzes joprojām dižojas koalīcijas nominālais vadonis – premjers Krišjānis Kariņš (JV), mēģinādams līdzcilvēkus pārliecināt, ka “viss notiek pēc plāna”. Acīmredzot, pēc Kariņa domām, viņa pavalstnieki ir neattīstīti primāti, kuri notic katram vadoņa dvesienam gan par “koalīcijas paplašināšanu”, gan par Stambulas konvencijas pozitīvo ietekmi uz noziedzības mazināšanu, gan par nepieciešamību ievest valstī migrantus.

Biedrība “Dzīvnieku brīvība” cīnās par to, lai izbeigtu vai vismaz mazinātu dzīvnieku ciešanas industriālajā lopkopībā. “Ikviens dzīvnieks ir pelnījis dzīvi bez ciešanām – mēs strādājam, lai ieviestu ilgtermiņa sociālas pārmaiņas dzīvnieku labā,” teikts biedrības ievadlapā. “Neatkarīgās” saruna ar biedrības vadītāju Katrīnu Krīgeri.