Iekšpartijisku tirgošanos patlaban demonstrē ”Jaunā vienotība” (JV), mēģinot iztaustīties līdz nākamajam ārlietu ministra amata kandidātam. Te pavīd Zanda Kalniņa-Lukaševica, te parādās Inese Lībiņa-Egnere, te no debesīm nokrīt… Vizbulis Purvabeka-Purvamīkslis. Visi no Zatlera Reformu partijas, un visi kā viens – spoži darbinieki savās jomās, kuri paveikuši tik daudz, ka to nevar pat aptvert. Kā vērtēsim mūsu nākamo ārlietu ministru/ministri?
Patiesību sakot, “Jaunajai vienotībai” šobrīd ir visai sarežģīti izvēlēties no savām pabalējušajām rindām kādu spožu personību ārlietu ministra amatam. Jau sākotnēji bija skaidrs, ka kuluāros apspriestā Zandas Kalniņas-Lukaševicas kandidatūra nebūs piemērota šim amatam: traucēja “vēstules skandāls”, kas, diplomātes Astras Kurmes raisīts, netapa atrisināts un izskaidrots jau 2022. gadā, kad apjomīgā vēstulē, ko adresēja Ārlietu ministrijas Ētikas padomei un toreizējam ministram Edgaram
Rinkēvičam, tika aprakstīta Zandas Kalniņas-Lukaševicas rīcība pret kolēģiem un ārzemju partneriem.
Pēc tam parādījās Ineses Lībiņas-Egneres kandidatūra. Pēc odiozā Krišjāņa Kariņa, kurš savu karjeru faktiski noraka pats, uzskatīdams, ka budžeta naudas šķērdēšana lidojumiem ar privātdžetiem nav pamatošanas vērta, Lībiņa būtu smuka, toties klusa bildīte uz Ārlietu ministrijas fona, kas neizceltos ar skandāliem. Bet arī ne ar ko citu.
Ja Lībiņa-Egnere tiktu iebalsota ārlietu ministres amatā, tieslietu ministres amatam JV virzītu TM parlamentāro sekretāri Laumu Paegļkalnu vai Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju Andreju Judinu (JV). Taču politikas aizkulisēs čaukst, ka Lībiņa-Egnere neesot piekritusi tādai rokādei. Kāpēc gan? Iemesls ir paškritika vai vienkārši koķetērija?
Palūkosim, ko paliekošu Lībiņa-Egnere ir paveikusi, būdama tieslietu ministres amatā? Pirmais, kas nāk prātā: karsts atbalsts bezjēdzīgajai Stambulas konvencijas ratifikācijai. Nu tik karsts, ka gandrīz nekam citam tieslietu jomā neatlika nedz vietas, nedz laika.
Vēl: rosinājums paredzēt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. Pirms tam: 2023. gada budžetā tika apstiprināts TM pieprasījums par 4,4 miljoniem eiro papildināt tiesu darbinieku - tiesnešu palīgu, sekretāru, arhivāru, tulku u.c. - algas. Pēdējais veikums - pozitīvi vērtējams.
Vairs nekas cits uzmanības lokā neiekrīt. Ja nu vienīgi apņemšanās stiprināt tiesu varas neatkarību un tiesiskumu, kā arī dažādos starptautiskajos tieslietu forumos “strādāt pie regulējuma” Krievijas saukšanai pie atbildības par pastrādātajiem noziegumiem Ukrainā, kā arī veicināt izpratni par nepieciešamību Eiropas Savienībai izlēmīgi rīkoties arestēto Krievijas aktīvu konfiskācijas jautājumā vienota atbalsta sniegšanai Ukrainai. Cik tālu ir līdz šo jautājumu praktiskai realizācijai - nav zināms. Toties ir smukas bildītes, kas tapušas augšminētajos forumos.
Vai nākamajam ārlietu ministram ir jābūt līderim? Nešaubīgi. Turklāt tādam līderim, kurš ir pazīstams starptautiski, pārzina Latvijas nacionālās intereses un tās atbalsta, zina svešvalodas, prot virzīt valstij nepieciešamās iniciatīvas gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Pagaidām šo jomu pilnībā nosedz Valsts prezidents, viņš arī tiek citēts ārvalstu medijos - kā vienīgais no mūsu lielā politiķu pulka. Ko dara pārējie? Lielākoties veģetē un gudri runā.
Varbūt “Jaunajai vienotībai” nokāpt no saviem iedomātajiem augstumiem un tomēr izlemt par kāda cita - ārpus partijas esoša - kandidāta virzīšanu ārlietu ministra amatam? Piemēram, ir tādi apspriežami cilvēki kā Rihards Kols, Jānis Sārts, Baiba Braže. Un vēl. JV beidzot varētu noformulēt savus kritērijus ārlietu ministra izvēlei. Pretējā gadījumā sanāk tā, ka amata krēslā var iesēsties vienkārši persona ar smuku frizūru. Nevis līderis ar savu skatījumu uz valsts mērķiem.
Protams, nevar prasīt no JV, lai tā izraudzītos un virzītu savus līderus, jo šai partijai to vienkārši nav. Tāpat kā to faktiski nav uz diezgan panīkušās politiskās skatuves Latvijas mērogā. No vienas puses - šis laiks pieprasa līderus, no otras puses - līderis kā personība piesaista ne tikai atbalstītājus, bet arī kritiķus, un tas ikvienai partijai ir risks. Tāpēc tiek piekopta tāda kā klusuma politika: labāk turēt muti. Un pareizi vien ir: nereti ar mūsu politpurva varoņiem ir tā - tiklīdz kāds amata krēsls atver muti, tā ārā birst domu pērles…
Savu viedokli par “Jaunās vienotības” izmisīgajām ārlietu ministra meklēšanas kustībām “Neatkarīgajai” izteica arī politologs Filips Rajevskis.
Kā vērtējat “Jaunās vienotības” ņemšanos ap ārlietu ministra amata kandidātiem?
Tā ir partijas iekšēja diskusija. Ja mēs runājam par paaudžu maiņu, ko sākotnēji iezīmēja Evikas Siliņas kļūšana par premjerministri, tas ir jau nākamais solis: džentlmeņi ar sirmām galvām, kuri tiek asociēti ar “Vienotību” jau daudzus gadus, tiek nomainīti pret jaunām sejām, ar ko JV varētu iet uz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Un tad starp šīm jaunajām sejām sākas cīņa par to, kurš iesēdīsies pareizajos krēslos un kurš būs līderis šajā komandā.
Zanda Kalniņa-Lukaševica tika noņemta no trases - acīmredzot diplomātes Astras Kurmes vēstules dēļ. Tagad nākamā uz strīpas ir Lībiņa-Egnere.
Viņa ir pietiekami redzama. Tāds interesants tēls. No vienas puses - viņa ir atpazīstama, no otras puses - viņa ir diezgan neitrāla. Neviens it kā nevar par viņu pateikt neko sliktu.
Jā, fotoattēli viņai patīkami.
Par bildītēm pat nerunāsim. Viņa ir diezgan apbružājusies valdības darbā, bet ir jāsaprot, cik ietekmīga viņa ir iekšpartijiski. Ārlietu ministrs - tas ir spēcīgs amats, kam ir liels iekšējais svars, un tas Evikai Siliņai var palīdzēt savākt partiju. Domāju, ka nav tālu arī partijas priekšsēdētāja maiņa.
Ko līdz šim ir paveikusi Lībiņa-Egnere? Prātā nāk vien Stambulas konvencija, ko viņa spēcīgi bīdīja.
Par Stambulas konvenciju viņai kā tieslietu ministrei bija jāguļas un jāceļas, jo tā bija JV politiskā izšķiršanās. Tas bija neizbēgami.
Vai nesanāks tā, ka Lībiņa-Egnere būs kārtējais publikas kritikas objekts? Turklāt viņa it kā neesot ar mieru aizrotēt uz ārlietu ministres amatu.
Nu, lūk, tam es neticu. Domāju, ka tā ir īpaši palaista pīle. Amats ir ļoti prestižs. Izskatās tā: nu, palūdzieties mani, un tad es nolaidīšu skatienu uz leju un teikšu, ka nevarēju atteikt, un piekritu kļūt par ārlietu ministri. Domāju, ka Lībiņa-Egnere nebūs problēma Evikai Siliņai atšķirībā no Zandas Kalniņas-Lukaševicas, kas būtu milzīga problēma.
Izskatās, ka “Jaunajai vienotībai” ir liela problēma: šai partijai nav līderu.
Tas, ko jūs sakāt, ir demokrātijas problēma kopumā: demokrātija iznīcina spožus līderus. Tas tā ir visā Eiropā. Demokrātiskajā procesā, kurā ir visi pret visiem, līderim ir grūti izsisties, jo viņš tiek iznīcināts jau saknē - tikai tāpēc, ka viņš ir pārāk spožs.
JV līderi, kuri, patiesību sakot, tādi nemaz nav, tomēr ir no Zatlera Reformu partijas (ZRP) nākuši, turklāt - ja jūs sakāt, ka partijas priekšsēdētāja maiņa nav tālu, - tad varbūt šo politveidojumu pārdēvēt par Zatlera Reformu partiju Nr.2?
Zatlera Reformu partija bija rekrutēšanas bāze. Tāpat arī “Vienotība” ir spējusi veiksmīgi atjaunot personāla klāstu uz svešu politveidojumu rēķina. Ļoti nedaudzi JV ir izauguši pašu spēkiem. Pamatā ir rekrutētie. Arī no ZRP.
