Par sabiedrisko mediju neaizskaramību, par cūku skandālu un ministru Kasparu Briškenu, par ombuda lomu un krievu valodu sabiedriskajos medijos, par dezinformācijas riskiem, par finansējuma pieaugumu sabiedriskajos medijos, par LTV seriāliem un iziešanu no reklāmas tirgus – intervija ar Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) priekšsēdētāju Jāni Siksni.
Kāpēc eksistē Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome? Kāds ir tās mērķis?
Mērķis ir sabiedrisko mediju pārvaldība. Latvija bija viena no pēdējām ES valstīm, kur nebija nodalīta sabiedrisko mediju padome no visas pārējās mediju regulēšanas. Bija skaidrs, ka sabiedriskajiem medijiem ir nepieciešams pārvaldības modelis ar lielāku neatkarību, jo sabiedriskie mediji ir ar savu īpašo funkciju, kuras pamatā ir redakcionālā neatkarība no politiskajiem lēmumiem.
NEPLP ievēlē Saeimā, savukārt SEPLP locekļi nāk no dažādām sabiedrības grupām. Mani izvirzīja Ministru kabinets un NVO, Sanitu Upleju-Jēgermani izvirzīja Valsts prezidents, trešo locekli - Jāni Eglīti - izvirzīja Saeima. SEPL padomei jābūt kā buferim starp politiķiem un medijiem, pats galvenais - sekot līdzi, uzraudzīt, pārvaldīt.
Vērojot, kā nereti izpaužas sabiedriskie mediji, rodas šaubas, ka tiem būtu kāds priekšniekorgāns, kas uzrauga un pārvalda. SEPL padome taču neko nevar izdarīt ar šiem medijiem, pat ne aizrādīt par aplamībām.
Tā gluži nav. Mūsu uzdevums ir sakārtot sistēmu, izveidot noteikumus, pēc kuriem strādā sabiedriskie mediji. Likumā ir rakstīts, ka mēs nedrīkstam ietekmēt redakcionālos lēmumus.
Bet tas nenozīmē, ka mēs neko nevaram darīt. Mums jānosaka kvalitātes standarti, un šajā jomā esam daudz darījuši. Piemēram, esam ieviesuši sabiedriskā labuma mērīšanas metodoloģiju: katru gadu iedzīvotājiem tiek vaicāts, kā viņi vērtē sabiedriskos medijus, vai sabiedriskie mediji pārstāv visus sabiedrības slāņus, kāds ir kopējais uzticības līmenis utt. Izstrādājam satura kvalitātes vērtēšanas principus.
Un vēl svarīgi ir tas, ka mums ir ombuds, kurš, ja var tā teikt, spriež tiesu par satura kvalitāti. Un mēs, pamatojoties uz ombuda secinājumiem un ieteikumiem, prasām sabiedriskajiem medijiem: ko darīsiet, lai kaut kas tāds vairs neatkārtotos? Tieši tā notika slavenā cūku komiksa sakarā.
Pie tā vēl nonāksim. Sabiedriskajam medijam, proti, Latvijas Televīzijai, kam - kā jūs sakāt - jāpārstāv visa sabiedrība, bet tas pirms valdības nomaiņas burtiski katru dienu reklamēja “progresīvo” Briškenu. Visi jau smējās: Briškenam blakus studijai laikam guļamvieta iekārtota, lai lieki nav jābrauc mājās, jo nākamajā rītā taču atkal būs Briškens ekrānā!
Par to ikviens varēja rakstīt viedokli ombudam.
Un ko tas mainītu?
Tā nav, ka neko. Ombuds divu gadu laikā ir diezgan daudz iesniegumu saņēmis un izdarījis slēdzienus, tie ir ļoti detalizēti, beigās ir gan secinājumi, gan ieteikumi.
Piemēram?
Paskatieties uz to pašu cūku skandālu. Bija analīze, bija secinājumi. Tas bija viens no padomes uzdevumiem: iedibināt sistēmu, pēc tam skatīties, kas strādā un kas nestrādā. Bet ar jautājumiem, kurus jūs minat, ir jāvēršas pie pašiem medijiem, tad tie varētu skaidrot par viena vai otra raidījuma tematiem, raidījuma viesiem un sižetiem. Abos sabiedriskajos medijos ir galvenais redaktors, viņiem jāatbild uz šiem jautājumiem.
Pamanījāt, ka LTV galvenā redaktore no portāla lsm.lv “galviņas” izņēma Ukrainas karodziņu? Tīmeklī par to bija milzu diskusija, taču Roķe neatbildēja - kāpēc tā rīkojusies. Karodziņa tur nav joprojām.
Viņai tas būtu jāskaidro. Tas ir galvenā redaktora pienākums - atbildēt uz šādiem jautājumiem.
Vai jūs pats negribat viņai uzdot šo jautājumu?
To mēs nerisināsim. Tas ir redakcionālais jautājums, pirmām kārtām jābūt viņu skaidrojumam. Ja medijs pārkāpj pašu apstiprinātas vadlīnijas, tajā brīdī jābūt sūdzībai ombudam, kas šo jautājumu izpēta un izsaka savu viedokli.
Vai pēc cūku “mākslas darbiem”, kuros māksliniece izņirgājās par ukraiņu karavīriem, Sigita Roķe saņēma vismaz kādu aizrādījumu?
Nesen padome izplatīja publisku paziņojumu, kur mēs citastarp norādām, ka gaidām LTV valdes lēmumu par atbildību šā skandāla sakarā. To mēs vēl neesam saņēmuši (intervija ar Jāni Siksni notika 27. martā - E.V.).
Cik ilgs laiks pagājis, kopš jūs gaidāt atbildi no LTV valdes?
Pietiekams. Vispār jau viņi par to varētu komunicēt daudz aktīvāk. Tā ir vēl viena lieta, ko norādījām - ka viņiem jāuzlabo komunikācija ar sabiedrību. Gadījums ar cūku komiksu bija pietiekami nopietns, lai taptu rūpīgi izvērtēts. Tāpat neesam saņēmuši LTV valdes atzinumu, kā tā grasās reaģēt uz ombuda ieteikumiem.
Vienvārdsakot, jūs nespējat ietekmēt sabiedrisko mediju rīcību.
Godīgi sakot - nevaram, īpaši runājot par padomes un valdes attiecībām. Mēs pat nevaram izteikt neuzticību kādai amatā esošai personai. Kādreiz atlaist sabiedriskā medija valdi bija daudz vienkāršāk. Tagad vajag daudz nopietnāku pamatojumu.
Vai tad cūku skandāls, ko ar gardu muti izmantoja Krievija, nebija pietiekams iemesls?
Nedomāju, ka tā būtu valdes atbildība.
Labi, tā bija Sigitas Roķes atbildība. Bet mēs atkal atgriežamies pie tā, ka jums nav nekādu rīcības sviru, lai ietekmētu sabiedrisko mediju darbību.
Mēs ievērosim visus standartus un prasības, un to sagaida sabiedrība. Un nevajadzētu par zemu novērtēt ļoti plašas sabiedrības daļas viedokli, ko sabiedriskais medijs nevarēja neņemt vērā - tas ir, runājot par cūku skandālu.
Par krievu valodu sabiedriskajos medijos. Kāda situācija šajā jautājumā?
Saturs ir ne tikai krieviski, bet arī citās mazākumtautību valodās - poļu, ukraiņu, baltkrievu, ebreju, gruzīnu, lietuviešu, igauņu. Nedaudz, bet ir. Problēma ir tāda, ka nav īsti to, kuri veidotu šo saturu.
Satura daudzumam krieviski un citu mazākumtautību valodās ir atvēlēti deviņi procenti no sabiedrisko mediju satura veidošanas budžeta. Kopējā budžetā ir arī citas pozīcijas, kas neattiecas uz satura veidošanu. Ja rēķinātu no kopējā budžeta, tad procents būtu vēl mazāks. LR4 klausītāju ir 154 000 un vairāk, LSM krievu versijai ir apmēram 200 000 auditorija. Mans personiskais un padomes vairākuma viedoklis ir: šie kanāli ir cīņa pret dezinformāciju, īpaši kara apstākļos.
Nereti gan sanāk tieši otrādi. Piemēram, krieviski stāstot par klusuma brīdi, ko pieteica Saeimas priekšsēdētāja Mieriņa: viņa to anonsēja kā klusuma brīdi terora aktos bojā gājušajiem Maskavā un Ukrainā, savukārt krievu ziņās tas izskanēja kā klusuma brīdis tikai Maskavas terora aktā bojā gājušajiem, “aizmirstot” par Ukrainu.
Arī par šādu gadījumu ir jāvaicā materiālu autoriem un galvenajai redaktorei vai ombudam.
Ir pamats uzskatīt, ka Krievija mums neuzbruks, taču var būt dažādas provokācijas, tāpēc cilvēkiem ir jāzina - kas notiek un kas man tagad jādara? Tāpēc jābūt instrumentiem, kas sasniedz visu sabiedrību. Kovidlaikā satura patēriņš krievu valodā strauji pieauga. Ir ļoti uzmanīgi jāanalizē strauju izmaiņu ieviešana. Tieši krīzes brīžos sabiedrisko mediju lomu novērtē visvairāk.
Lai mācās latviešu valodu, tad viss būs skaidrs.
Daudzi, kuri klausās LR4, zina latviešu valodu. Un tomēr tie, kuriem dzimtā valoda ir krievu, meklēs saturu dzimtajā valodā. Bet jāņem vērā, ka krieviski dezinformācija izplatās visstraujāk, proti, Krievijas propagandas medijos, un, ja krieviski runājošajiem šeit nebūs mūsu mediju krieviski, tad viņi pāries uz Krievijas propagandas raidījumiem. Ja kremlī pie varas nāktu normāli, eiropeiski cilvēki…
…tur nav normālu, eiropeisku cilvēku.
Tas ir cits jautājums. Bet ja tā notiktu, es teiktu: slēdzam ārā krievisko saturu jau parīt. Valsts valoda ir viena, un par to nav strīda. Bet tagad, kara apstākļos, mums nevajag steigties ar izslēgšanu.
Vai esat vērtējis padomes locekles Sanitas Uplejas-Jēgermanes aiziešanu un atgriešanos? Viņa savu aiziešana pamatoja ar cūku epopeju un krievu valodas lietojumu sabiedriskajos medijos.
Viņas aiziešana, protams, būtu zaudējums. Ļoti augstu vērtēju viņas ieguldījumu padomes darbā. Minētos jautājumus mēs būtu varējuši risināt arī bez viņas aiziešanas. Bet labi, ka viņa tomēr turpinās darbu. Runājot par krievu valodu medijos, šis jautājums bijis aktuāls jau pēdējos divus gadus. Viss tiek risināts: tāpat kā krievu valodas izņemšana no skolām, tāpat kā padomju laika pieminekļu gāšana.
Cik liels ir finansējums sabiedriskajiem medijiem?
Tā ir viena no mūsu lielajām uzvarām: esam panākuši finansējuma palielināšanu sabiedriskajiem medijiem. Palielinājums ir paredzēts trīs gadus uz priekšu. Pērn kopējais budžets bija pa 40 miljoniem eiro, pēc trīs gadiem tas būs ap 60 miljoniem eiro - vienotajam sabiedriskajam medijam. Bet nevajag domāt, ka ar to viss būs atrisināts. Viss paliek dārgāks, arī tehnoloģijas. Taču būs arī vairāk satura, un to vajadzētu novērtēt.
Tomēr tas viss neatrisina telpu jautājumu. Patlaban tiek remontētas slimnīcas, teātru ēkas, skolas, bet sabiedriskie mediji stāv rindā. Investīciju plāni - tas ir jautājums, par ko esam aicinājuši nākt kopā Finanšu un Kultūras ministriju.
Varbūt būvēt jaunu ēku, kur atrastos gan LR, gan LTV?
Arī tāda doma eksistē. Tas būtu ilgtermiņa ieguldījums. Taču ir arī ideja par to, ka jauna ēka tiek celta Latvijas Televīzijai, bet LR paliek Doma laukumā. Televīzijai Zaķusalas ēka ir daudz par lielu. Taču Finanšu ministrijas pēdējie paziņojumi liecina par to, ka situācija budžetā nav spīdoša, tāpēc rēķināmies ar to, ka nekas arī varētu nemainīties tuvākajā laikā.
Iespējams, ir doma veidot LTV seriālu - kaut ko vēsturiski skaidrojošu, kāds savulaik bija seriāls “Likteņa līdumnieki”?
Tā ir viena no labajām lietām, ko sagaidīsim nākamgad vai aiznākamgad: saņemot papildu finansējumu, LTV varēs veidot savu oriģinālo seriālu. Tas varētu ieinteresēt arī mazākumtautību skatītājus, jo viņiem nereti šķiet, ka sabiedriskie mediji nav gana izklaidējoši. Protams, plaši skatīti ir muzikālie raidījumi - “Muzikālā banka”, Eirovīzija -, bet ar tiem vien nepietiek.
Vai ir pareizi, ka sabiedriskie mediji izgājuši no reklāmas tirgus?
Jā, tas ir pareizi. Bet tas ir noticis pārāk vēlu. Piemēram, igauņi to izdarīja jau 2000. gadu sākumā. Sabiedriskajiem medijiem vairs nav jākonkurē ar komercmedijiem, nav jāiet pie reklāmdevējiem un jālūdz nauda, nav jāuztraucas par reitingiem. Mūsu sabiedriskie mediji izgāja no reklāmas tirgus tikai 2021. gadā, kad reklāmas tirgus bija ļoti mainījies.
Tas tāpat kā finansēt politiskās partijas: cilvēkiem ļoti nepatīk, ka viņu - nodokļu maksātāju - nauda tiek iemesta partiju ēdelīgajās mutēs. Tāpat daļa, iespējams, varētu iebilst, ka nodokļu maksātāju nauda tiek atdota sabiedriskajiem medijiem: varbūt daļai tomēr nepatīk, ko šie mediji ražo?
Mums nav pamata uzskatīt, ka sabiedriskie mediji neizpildīs to, ko sabiedrība gaida. Kaut arī finansējuma līmenis mums ir bijis viens no zemākajiem Eiropā, salīdzinot Eiropas sabiedriskos medijus, mums ir viens no augstākajiem uzticēšanās rādītājiem. Tas lielā mērā parāda: vai sabiedrība uzskata, ka šī nauda ir lietderīgi izmantota? Šajā ziņā esam virs Eiropas vidējā līmeņa.
Tas, kas parādās kā problēma, ir kvalitāte. Bet ar to nereti tiek saprastas dažādas lietas. Vienam kvalitāte ir tas, kas ir spožs un spīdīgs, citam - vai tajā raidījumā bija tas, kam es varēju piekrist? Tad saprotam, ka kvalitātes līmenis ir jāceļ, izmantojot analītiku un pētniecību, nevis tikai cilvēkstāstus, kas prasa vien aizbraukt un kādu nointervēt.
