Par atrašanos Ukrainā frontes līnijā, par svaigu elpu Ogres muzejā, par to, kāpēc jālej vīns svešiem cilvēkiem uz galvas, par to, kāpēc Ogrē uzcēla jaunu skolu, kamēr citas tiek likvidētas, par to, ko daudzi gaida no Nacionālās apvienības, par Suvalku koridoru kā lamatām un par daudz ko citu: TV intervijas turpinājums ciklā “Nra.lv sarunas” ar Ogres novada pašvaldības vadītāju Egilu Helmani (NA).
Vai cilvēkos ir izpratne par to, kas notiek Ukrainā?
Daudziem nav sapratnes. Viens otrs ir pieradis atbraukt uz Kijivu, tikties ar Zelenski, noiet lejā patvertnē, atbraukt atpakaļ uz Latviju, bet tas nav tas pats, kad tu atrodies uz frontes līnijas. Tur viss ir pa īstam, emocijas pa īstam, cilvēki rīkojas, darbojas, uzņemas atbildību. Tur cilvēku acis ir īstas. Tur pazūd liekulība, un es uzskatu, ka tas ir ļoti daudz.
Tie, kuri to ir pieredzējuši un ieraudzījuši, to ļoti augstu novērtē. Bet mūsu valsts tiek vadīta kā ierēdņu valsts. Mēs grimstam arvien zemāk, un tas jau parāda to, ka nav īstais virziens.
Ceļš uz leju nekad nav īstais.
Mēs nespējam ieraudzīt kopējus vienotus mērķus. Nu, kaut vai par Ukrainu: mēs varētu vienoties, ka kopīgi atbalstām Ukrainu. Taču nē, kāds meklēs, kas ir īstais atbalstītājs, kas nav īstais. Pat tur mēs šķeļamies, beigu beigās bojājot kopējo lietu - atbalstu Ukrainai.
Tas ir kaut kāds absurds. Bet, atgriežoties pie Avena skandāla - tas tika uzturēts ilgu laiku. Aptuveni divus mēnešus pēc skandāla sākuma jūs tikāties ar kino ļaudīm, un kinorežisore Ilze Burkovska-Jakobsena jums uzlēja vīna glāzi. Kāds bija iemesls šim ārišķīgajam aktam?
Cilvēka garīga nelīdzsvarotība. Vairāk nekas cits.
Bet ir jābūt taču kādam pamatojumam. Nevar būt: es gāju garām un vienkārši aplēju viņu ar vīnu.
Tā ir jaunā reliģija - “New Age”: kad tev iestāsta, ka tas un tas ir slikts un tad, kad tu viņam iemetīsi ar akmeni vai apliesi viņu ar vīnu, tu uzreiz būsi labs ar to. Diemžēl to veicina tādas pētnieces kā Kažoka un pārējās.
Iveta Kažoka teica, ka tas esot bijis ļoti labs akts.
Jā, jā, Kažokai tas ļoti labi patika. Diemžēl tādi ir cilvēki, un tur neko nepadarīsi. Kamēr valsts neattīrīsies no visiem šiem nevalstiskā sektora varoņiem, kuri, piezīdušies pie budžeta, smeļ resursus, tikmēr nekas nemainīsies.
Un tad viņiem samaksā, viņus pasauc, un tad viņi ir tādi eksperti, un tu jau zini, ko šis eksperts kurā brīdī teiks. Viņi vienkārši apkalpo esošo sistēmu, un arī viņi ir līdzatbildīgi par to, kas notiek tagad, tikai tāpēc, ka viņi spēlē šo absurda teātri par valsts naudu.
Ogres muzejā, kurā bija paredzēta porcelāna izstāde, tagad strādā direktore Ilze Zariņa. Kā viņai iet?
Tur ne tikai Ilze Zariņa strādā, tur strādā arī Ritvars Jansons un daudzi citi speciālisti. Individuālais potenciāls muzejā kļuvis augstāks. Par to liecina izstādes un saturs, ko viņi veido. Muzejs ir pašattīrījies, un tas ir nācis par labu.
Tātad esat apmierināts ar muzeja darbu?
Protams. Tas, ka es esmu apmierināts, ir viens, bet arī Ogres novada iedzīvotāji ir apmierināti. Viņi jūt, ka tur ir svaiga elpa, tā atnesusi augstu kvalitāti, un iedzīvotāji to novērtē.
Ogres novadā ir vēl viens ļoti labs notikums. Kamēr Latvijā pēdējos gados ir slēgtas aptuveni 400 skolas, īpaši sāpīgi - tieši lauku un pierobežas skolas, tikmēr Ogres novadā ir atvērusies jauna ģimnāzija. Kā tas jums izdevies?
Mēs pat neesam ilgi strādājuši. Esam centušies, lai skolēniem mūsu novadā iedotu labu saturu, labu vidi. Mums bija daudz pretinieku, kas teica: jums to nevajag darīt, ļoti dārgi izmaksās. Re, kur mums ir bijusī profesionāli tehniskā skola, nosiltināsim to, un būs labi. Bet nu ģimnāzijā ir arī sporta manēža, sporta zāles, brīnišķīgi ķīmijas, bioloģijas, tehnoloģiju kabineti. Ir daudz iespēju.
Visā pasaulē, tur, kur cilvēki novērtē zināšanas, gan augstskolas, gan ģimnāzijas būvē kā mākslas darbus. Iegulda maksimāli daudz līdzekļu, lai sasniegtu rezultātu, lai šos skolēnus paceltu citā līmenī, jo tie būs nākamie, kuri vadīs valsti un pilsētas. Viņi radīs kaut ko vēl labāku.
Mums jācenšas šos jauniešus pacelt. Ja to nevar izdarīt ģimene, tad to var izdarīt pašvaldība, iedodot viņiem labu vidi, kurā mācīties. Tad arī turpmāk viņi mēģinās paaugstināt dzīves līmeni. Tas ir ieguvums. Un mums pieteicās seši pedagogi vīrieši, kuri vēlas būt klases audzinātāji.
Tas ir neparasti, ka vīrieši piesakās tādā darbā.
Tāpēc, ka ir labi darba apstākļi, laba vide, un mēs varam līdzsvarot proporciju starp sievietēm un vīriešiem. Jo skolēns, sākot no 12 gadu vecuma, piemēru meklē ārpus savas ģimenes, ir ļoti būtiski, ka Latvijā, kur liels skaits bērnu uzaug nepilnās ģimenēs, pedagogiem ir jābūt gan sievietēm, gan vīriešiem. Tad skolēni varēs ņemt pieredzi gan no vieniem, gan no otriem.
Kā jūs vērtējat skolu slēgšanu kā tādu, jo īpaši pierobežā?
Tas ar laiku atmaksāsies. Negatīvā nozīmē. Ogres novadā ir divi piemēri - Plāteres un Zādzenes pagasti. Kopš brīža, kad tur slēdza skolu, ir pagājuši kādi 40-50 gadi, un šie pagasti ir pazuduši. Tad tiek slēgta nākamā skola, tad nākamā, nākamā un nākamā, nenāk vairs jaunas ģimenes, un pagasti nomirst.
Ja mēs vēlamies, lai cilvēki atgriežas no Anglijas vai Īrijas, viņi nevar atgriezties tukšā vietā. Kovida laikā ļoti daudzi pilsētnieki sāka meklēt dzīvi ārpus Rīgas - privātmājās, lauku mājās. Ja ir labs internets, var strādāt attālināti. Bērniem ir vajadzīga skola, ir vajadzīgs ceļš, cietā seguma ceļš, lai tu nelauztu mašīnu, un tu vari vadīt savu dzīvi no laukiem. Tas ir virziens, kas jāturpina un jāuztur. Tādā veidā mēs laukos varētu atgriezt daudzus cilvēkus.
Ogres novadā ir 16 pagasti. Esam izcīnījuši, ka uz Lauberi, pēdējo pagastu, uz kuru bija grants seguma ceļš, vedīs asfaltēts ceļš, un mums uz visiem pagastiem būs cietā seguma ceļi. Tas ir tas, ar ko jāsāk. Jo Latvijas identitāte slēpjas tieši lauku teritorijā.
Mēs esam centušies saglabāt katru lauku skolu. Ir būtiski, ka ir šis pakalpojums. Lai cilvēki nāktu dzīvot pagastos, ir jābūt gan skolai, gan bērnudārzam, gan arī tautas namam. Ja skola pazūd, tad arī viss pārējais pazūd: teritorijas lēnām atmirst, un nekas tur vairs nemainīsies.
Kādreiz, pirmās brīvvalsts laikā, Ulmanis brauca uz katru skolu, kuru atvēra. Mēs Ogrē atklājām Baltijā labāko ģimnāziju - jaunu, modernu, mūsdienīgu. Mūsu sabiedriskie mediji to neparādīja.
Jā, es pamanīju. Tas, kas nav skandalozi, nav svarīgi.
Tā ir patiesības nozagšana, jo ir lietas, ar kurām mēs varam lepoties. Un nav svarīgi, ka es esmu Nacionālās apvienības biedrs un Nacionālās apvienības mērs. Mēs Ogrē esam uzbūvējuši arī brīnišķīgu bibliotēku, ar ko var lepoties visa Latvija. Un tagad ir arī ģimnāzija. Bet mediji nozaga šo patiesību. Tas ir skumīgi, ka patiesība tiek nozagta un netiek atspoguļota.
Kā jūs domājat, vai Nacionālā apvienība dara pietiekami, lai izceltu šīs ārkārtīgi smagās problēmas? Jo šis ir Nacionālās apvienības laiks, un jebkura tēma ir Nacionālās apvienības tēma.
Es nenosaku Nacionālās apvienības politiku. Bet ko es gribētu pateikt par Raivi Dzintaru (NA valdes priekšsēdētājs - E.V.)? Viņš nekad nav mani nodevis. Nekad. Un par to es viņu ļoti cienu. Un kamēr viņš būs Nacionālajā apvienībā, tikmēr arī es būšu Nacionālajā apvienībā.
Bieži mēs vēlamies, lai konkrēts cilvēks rīkojas tā vai citādi. Ja cilvēks neīsteno jūsu projekcijas, tad jums šķiet, ka viņš kaut ko dara nepareizi. Bet tās ir manas projekcijas, un es varbūt rīkotos citādi.
No tā brīža, kad sāku ieņemt domes priekšsēdētāja amatu, daudziem bija projekcijas uz mani. Kāds gaidīja, ka es atbalstīšu viņu finansiāli, ka es atbalstīšu viņa projektu, ka es darīšu vēl kaut ko citu. Kaut kādu apstākļu vai apsvērumu dēļ es to nevarēju izdarīt. Tad šie cilvēki sāka manī vilties, jo, redz, viņi domāja, ka Helmanis ir tāds, bet patiesībā tās bija šo cilvēku projekcijas.
Raivis Nacionālajā apvienībā ir spējis apvienot ļoti dažādus viedokļus un strāvojumus. Un viņš ir spējis to visu apvienot vienā partijā. Tas ir viņa fenomens. Pārējais ir mūsu projekcijas. Ja mēs cilvēku cienām un mīlam, tad mēs viņam ļaujam rīkoties un uzticamies viņam. Un es varbūt esmu gaidījis no citiem cilvēkiem lietas, kā es būtu darījis, bet mēs katrs esam citādāks.
Mēs bieži vien meklējam atšķirīgo. Mums ir jāmēģina pārslēgties, un par to ir atbildīgi visi. Mēs dzīvojam ļoti sašķeltā sabiedrībā.
Un tagad šīs “Jaunās vienotības” cīņas. Mēs, protams, varam teikt - Kariņš tāds un šāds, bet, pateicoties Kariņam, “Vienotība” vispār dzīvo. Savā laikā viņš uzņēmās atbildību par to. Un, jā, man arī viņš varbūt nešķiet simpātisks, bet es nedrīkstu nepateikt to, ka savulaik viņš “Vienotību” pacēla. Jā, tā ir, viņš pacēla. Un tad, kad viņš to ir pacēlis, tā nolaiž viņu klozetpodā kopā ar viņa komandu. Tāda ir politika.
Nežēlīga.
Nežēlīgi ir cilvēki. Tie, kuri ir apkārt. Es negribētu būt tādā komandā. Bet man ar saviem komandas locekļiem ir paveicies. Tāpēc, ka esmu Nacionālajā apvienībā, nevis “Vienotībā”.
Ar to arī apsveicu. Iedomājieties, ka esat premjers, mūsu valdības vadītājs. Kādi būtu trīs pirmie darbi, ko jūs darītu?
Pirmais darbs: es uzrunātu Igaunijas premjeru, arī Lietuvas un Polijas. Sāktu domāt, kā aizstāvēties pēc Suvalku koridora bloķēšanas. Jo mums jāsaprot to, ka Suvalku koridors ir mūsu lamatas. Visu trīs Baltijas valstu lamatas.
Suvalku koridors var tikt apšaudīts gan no Kēnigsbergas, gan Baltkrievijas puses, bet pa to mēģinās tikt ārā visa Latvija, Lietuva un Igaunija. Trīs valstis. Tas būs pudeles korķis, un cilvēkiem tās būs lamatas, kur viņi aizies bojā. Tas būtu mans pirmais solis: rīkot mācības, un mēs četratā domātu, kā glābt mūsu cilvēkus.
Ir Ukrainas piemērs: ļoti daudzi gāja bojā evakuējoties. Krievi nesaudzēja nevienu. Un, ja kādam šķiet, ka karš saudzē, tad visi tie, kas gulēja aprakti Bučā ar sasietām rokām uz muguras, acīmredzot domāja tieši tāpat.
Otrā lieta: mēs nevaram izglābties pa vienam. Mēs varam izglābties visi kopā. Ja kāds saka: mēģināšu izglābt savu bērniņu! - tad paskatieties uz Suvalku koridoru, mums nav nekādu iespēju izglābties pa to.
Mēs varam izglābties un uzvarēt tikai kopā - kā tauta, kas cīnās. Un jādodas uz Ameriku, Londonu un jārunā par to, kas notiek, jārunā par atbalstu Ukrainai. Ja mēs ar to vilcināsimies, šis var būt pēdējais gads, kad Ukraina turas. Un tas var būt ļoti bēdīgi. Tas nozīmē, ka aktualitāte - karš - var pāriet uz mūsu valsts robežām. Es domāju, tie ir mūsu galvenie uzdevumi.
