Mācītājs Mārtiņš Burke – Burkevics: Izvēlies, kas būs tavā spainī – mēsli vai āboli?

© Elita Veidemane

Par (ne)vēlēšanos dzīvot Padomju savienībā, par okupantu gaļas mašīnu Avdijivkā, par nekristīgiem novēlējumiem Lieldienās, par to, ka esam mūsu valsts mantinieki; vai esam gatavi rīcībai valsts labā; vai esam gatavi vairot viens otram labumu, cik vienkārši vai sarežģīti ir paveikt labas lietas; kā pārliecināt cilvēkus pievērsties labestībai; kādēļ jāpalīdz Ukrainai – TV intervijas turpinājums ar mācītāju, mūziķi un zemessargu Mārtiņu Burke – Burkevicu.

Sarunas sākums lasāms šeit.

Kā mums rīkoties šajā kara situācijā?

Jārok ierakumi (smaida). Patiesību sakot, mums jāpārstāj dzīvot ilūzijās, ka mēs automātiski esam pasargāti, jo esam NATO. Savulaik Egils Levits vaicāja: kāda ir tava valstsgriba? Ko tu saproti ar brīvo Latviju? Brīvi pirkt un pārdot? Nē, es jautāju: ko tu esi gatavs darīt savas valsts labā? Valsts ir vieta, kur tu dzīvo. Un tev jādomā nevis par to, kā tu vari izmantot valsti, bet tev jādomā par to, kā tu vari tai palīdzēt. Tas tāpat kā ar cilvēku: nevis izmantot viņu, bet domāt, kā tu vari viņam līdzēt.

Baušļos ir teikts: “Tev nebūs zagt.” Tev nevis jāatņem kādam kaut kas, bet jāvairo. Laukos, piemēram, bija siena talkas, kartupeļu talkas, mēslu talkas, kad apkārtējie kaimiņi nāca palīgā cits citam: tas nozīmēja vairot otra labumu. Ja mēs pareizi saprotam valstsgribu, tad mums ir jārūpējas citam par citu.

Tagad mēs redzam to valstsgribu?

Es vairāk dzirdu, ka ļaudis meklē atkāpšanās ceļus, lai, piemēram, Spānijā nopirktu kādu īpašumu, lai vajadzības gadījumā varētu aizmukt…

Visi nevar nopirkt īpašumu Spānijā.

Bet mums jāsaprot, ka mēs nedzīvojam miera apstākļos jau kopš 2014. gada. Savā ziņā tas prasa atteikšanos no sapņiem, kas ir ļoti trausli. Bet es gribu aicināt katru stiprināt savu pašapziņu, atcerēties, kādā veidā mūsu valsts ir izcīnīta un kas par to maksāts. Tu taču esi šīs valsts mantinieks, un tev ar savu mantojumu jārīkojas gudri. Ja gribi, lai mantojums saglabājas, tev par to jācīnās. Un ne vienmēr tas jādara ar ieročiem rokās.

Es varu sev uzdot jautājumu: ko es daru, lai pārliecinātu cilvēkus, kuri man nepiekrīt. Piemēram, tev pie mājas mastā visu laiku ir Latvijas karogs. Varbūt kādam kaimiņam tas riebjas. Bet tad tu ar viņu parunā, un viņš saka: klau, Elit, tas ir super, beidzot esmu sapratis, ko tu mums ar to rādi. Tas nozīmē, ka cilvēks vairs nevēlas dzīvot kaut kādā Padomju savienības kontekstā.

Bet tajā tomēr vēlas dzīvot daudzi. Paskaties, cik aktīvi kaut kādas krieviski runājošas babiņas plēsa nost Ukrainu atbalstošos plakātus, kas bija izlikti iepretim Krievijas vēstniecībai. Un tu vēlies, lai es viņām kaut ko mēģinu pierādīt? Vienīgais, ko es vēlos: iedot ar steku pa galvu. Jo šādas būtnes citu valodu nesaprot.

Jā, tas ir grūti… Bet man ir tāds stāsts. Divi kaimiņi viens otram dara nelabas lietas. Viens no viņiem izdomā: viss, pietiek, es gribu dzīvot normālu, mierīgu dzīvi, priecāties par saullēktiem un rietiem. Tiklīdz viņš to ir apņēmies, atskan klauvējiens pie durvīm. Viņš atver durvis un ierauga - spainis. Pilns ar sūdiem. Kaimiņš, kurš to spainis atnesis, skatās - kāda būs reakcija. Neko nesagaida, jo spainis tiek ienests iekšā.

Pēc kāda laiciņa pirmais kaimiņš pieklauvē pie spaiņa nesēja durvīm. Otrais kaimiņš atver durvis un redz: spainis ir izmazgāts, tajā sabērti skaisti āboli. Kaimiņš, kurš tos ābolus atnesis, saka: “Draugs, mēs katrs dalāmies ar to, ar ko esam bagāti.”

Ar to man pietiek, lai saprastu, kāds ir mans devums, ko vēlos sniegt cilvēkiem. Ja mans spainis būs pilns ar mēsliem, tas neatnesīs nekādu citu rezultātu kā vien to, ka es dabūšu to pašu pretim. Un tā nav padošanās, bet cerība, ka mana attieksme var mainīt rezultātu.

Tu esi tipisks eiropietis ar savu inteliģenci un līdzsvarotību. Bet diez vai tie kaimiņi tev nesīs ābolus.

Es tomēr ceru, ka Krievijas inteliģence, ja atmetīs savu šovinismu, būs forši cilvēki, ar kuriem diskutēt un darīt labas lietas. Bet tas ir neiespējami, kamēr nemainās viņu politiskā vara.

Braucot no Ukrainas un iebraucot Lietuvā, mēs automašīnā parasti sameklējam radiostaciju, kas saucas, šķiet, “Brīvā Krievija” (Svobodnaja Rossija). Krievi tajā analizē visas kara lietas. Vienam no raidījuma dalībniekiem bija jautājums: vai un kā karš varētu beigties? Atbilde bija: Krieviju uzvarēt konvencionālā karā ir neiespējami, bet Krievija var uzvarēt pati sevi - ja iekšēji notiek pārmaiņas, un tiek gāzta šā brīža vara. Taču mēs redzam, ka iekšējā opozīcija praktiski ir iznīcināta, un cilvēkiem ir bail pat vārdu teikt.

Kāpēc tu iestājies Zemessardzē?

Tā karavīru būšana man gājusi cauri visai dzīvei jau kopš bērnības, pat pirms tam, kad uzzināju, ka opis ir bijis leģionārs. Reiz, mazs būdams, es viņam jautāju: vai bijis karā? Jā, viņš atbild. Bet kur ir tavas medaļas? Nu, nav… Es nodomāju: bet auklītes vīrs Pāvels 9. maijā lika pie krūts savas medaļas - gan tikai tās, kas attiecas uz kara laiku. Vēlāk, jau atjaunotās Latvijas laikā, uzzināju, ka opim bija II pakāpes Dzelzs krusta apbalvojums.

Zemessardzē iestājos 2013. gada pavasarī. Toreiz Kuldīgā notika militārā parāde, komandieris Mārtiņš Liberts kopā ar Arti Pabriku atbrauca uz baznīcu, kur es kopā ar Pāvilu Brūveru vadīju dievkalpojumu. Mārtiņš teica: raksti iesniegumu, uzņemsim Zemessardzē. Tagad esmu brigādes kapelāns. Uz Zemessardzes mācībām tieku ne visai bieži, jo jābrauc uz Ukrainu ar palīdzības kravām.

Ko tu ved uz Ukrainu?

Sākotnēji tas bija viss, ko cilvēki atnesa: drēbes, sadzīves lietas, pārtika. Pēc tam sadalījās pēc vajadzības: ģeneratori, ekipējums karavīriem, guļammaisi, konservi, šobrīd meklēju veidu kā gādāt dronu detaļas. Gatavi droni - “kamikadzes” maksā dārgi, ap 400 eiro, bet tādu resursu mums nav, tāpēc izdomājām, ka lētāk būs vest detaļas, ko tur uz vietas saliek kopā.

Kad bijām Ukrainā, saņēmām ziņu, ka akūti vajadzīgi pretsāpju preparāti. Bijām pilsētā Dņipro, hospitālī, kur atrodas karavīri, kuriem amputēti locekļi, tur apstākļi bija ciešami. Savukārt hospitālī Kijivā situācija bija ļoti drūma. Slimnīca nesmaržoja pēc slimnīcas… Valdīja tāda salkana puvuma smaka. Nežēlīgas sāpes, kliedzieni… Vājprāts. Mēs skrējām pa Kijivu, meklēdami pretsāpju preparātu ampulas. Tās ir ļoti dārgas. Nopirkām astoņus iepakojumus.

Jāsaprot, ka ievainoto skaits ir milzīgs. Tas, kas notiek Ukrainā, ir neaprakstāmas šausmas. Kāpēc ukraiņi atdeva Avdijivku? Tāpēc, ka tur bija gaļas mašīna. Ja 30 kvadrātkilometru platībā nepārtraukti krīt 250 līdz 500 kilogramu aviobumbas, cilvēki tiek burtiski samalti.

Tam nav gatavs neviens. Pat kara psihologi, kuru palīdzība ir vajadzīga ļoti bieži. Mēs tikāmies ar šādu psihologu, kurš mūs negribēja laist prom: viņš gribēja parunāt ar normāliem cilvēkiem nevis kara sagrautiem invalīdiem. Pat viņš nespēja izturēt šo drausmīgo karu.

Nebūs kristīgi uz Lieldienām tā teikt, bet es tam asiņainajam kremļa monstram, kurš izraisīja šo karu, novēlu lēnu un mokošu nāvi.

Atcerēsimies Musolini un Čaušesku likteni.

Tie gan nomira ātri.

Es gan ceru, ka tā tauta pamodīsies.

Jau teicu, ka tu esi ideālists. Bet ko tu novēli tam monstram, kurš vada Krieviju?

Es viņam novēlu zemi. Sešas pēdas zemes. Bet saproti, ka viņš tur nav viens. Krievu nācijai ir vajadzīga iekšēja uzspridzināšanās, lai veidotos kaut kas pilnīgi jauns. Ja viņiem būtu pietiekamas “aknas”, lai šādi uzspridzinātos, tad arī pasaulē daudz kas mainītos. Bet pagaidām tā ir valsts, kurā valda bailes, verdziskums un šovinisms. Baigs kokteilis. Tipiska bandītu valsts.

Pirms Lieldienām tu katru dienu vadi dievkalpojumus. Ko tu cilvēkiem saki?

Ir grūti atrast kaut ko gaišu un uzmundrinošu. Bet es cenšos. Meklēju izlīgumu sevī… Tur cenšos ar to dalīties savās draudzēs. Kristus mūs aicina Ceļā - Viņš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība! Viņā ir patiesā Dzīvības Gaisma - to satvert un būt! Piedzīvot pārvērtību un būt Pārvērtībā! Lai mums Gaismas pilna esība šeit! Dievs, svētī Latviju!

Intervijas

Dzelzceļa muzejā glabājas kartes un dažāda veida tehnika, kura pieejama jebkuram interesentam. Vai iebrucējiem būtu interese, par tehniskajiem rasējumiem un plāniem, "Neatkarīgā" skaidro sarunā ar Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja krājuma glabātājām Inesi Rezgoriņu, Anci Pudāni un zinātniski pētnieciskā darba vadītāju Tomu Altbergu.

Svarīgākais