Par aizliegumu vīriešiem ar iekāri skatīties uz sievietēm, par resniem bērniem un jauniešiem ar stājas defektiem, par Latvijas nodzeršanās čempionātu un kosmētiskajiem paņēmieniem, kas mesti cīņā pret to: “Neatkarīgās” saruna ar ārstu, politiķi, televīzijas raidījuma vadītāju, sabiedrisko darbinieku un sporta entuziastu Pēteri Apini.
Kas tevi iepriecina un kas apbēdina Latvijā šobrīd?
Pat nevaru formulēt - iepriecina vai apbēdina: Lībiņas-Egneres rosinājums veidot likumprojektu, kas aizliegtu vīrietim lūkoties uz sievieti ar iekāri vai apbrīnu, pievērst uzmanību, izteikt komplimentus un vispār izrādīt interesi par pretējo dzimumu. Tas viss sākās ar stāstiem par Mūzikas akadēmijas pedagogu un studenšu attiecībām, kas bija veiksmīgs progresīvistu publicitātes gājiens uzmanības novēršanai no nedienām uz dzelzceļa, “Rail Baltica” celtniecībā un pastā.
Jāpastāsta par sevi. Mans tēvs bija profesors, katedras vadītājs un zinātniskā institūta direktors, mana māte - sākotnēji studente laborante, vēlāk asistente un docente tajā pašā katedrā. Ja viņu attiecības nebūtu izveidojušās, es nebūtu piedzimis. Savu tēvu gan neiepazinu - viņš nomira, kad man bija pusotrs gads, taču savu māti pazinu teju sešdesmit gadus, viņa bija stipra, gudra un izlēmīga sieva, un man ir aizdomas, ka es esmu viņas, nevis mana tēva projekts. Labi gan, ka pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados vēl nebija lībiņu-egneru un loginu, kas maniem vecākiem būtu aizliegušas jebkādu komunikāciju.
Tad jau sanāk, ka Latvija, pateicoties topošajam likumprojektam, izmirs vēl intensīvāk?
Jautājums “Kāpēc Latvija izmirst?” patiesībā mums ir tikpat nopietns kā karš Ukrainā vai ASV prezidenta vēlēšanas. Vienkārši - bērni dzimst maz, mirstība pārsniedz dzimstību vismaz divas reizes. Par skolotāju algām nav ko klaigāt - pēc septiņiem gadiem vajadzēs divreiz mazāk skolotāju, jo nebūs ko mācīt. Bērnudārzus slēgsim ciet jau pēc trim gadiem. Valdības demogrāfijas plāni tiek sacerēti ierēdņu darba grupās, kur domas lidojums nepārsniedz papildus piecu eiro dzimšanas pabalstam piešķiršanas līmeni.
Kāpēc tāds dzimstības kritums?
Tās ir tiešas sekas Kariņa/Bordāna/Pavļuta mājsēdei, lokdauna imitācijai un mazkustības pandēmijai. Dabā ir tā: mīlestībai atvēlēti trīs gadi - aptuveni gads iepazīšanai un kaislei, deviņi mēneši grūtniecībai un pusotrs gads bērna zīdīšanai. Ja tiek darīts viss, lai jauni cilvēki nesatiktos un neiemīlētos, tad nedzimst bērni. Ja vēl ar likumu centīsimies ierobežot iespējas vīriešiem uzrunāt sievieti, trauslā iespēja veidot ģimeni tiks iedragāta.
Latvijas ierēdņi sacerēs krimināllikumu tā, ka būs aizliegts sievieti pat ar interesi aplūkot. Pēc tam sekos Ministru kabineta noteikumi un vadlīnijas - ko drīkst un ko nedrīkst pirmajā vai trešajā randiņā paust, kā mīlēties (tikai pēc laulību ceremonijas) un kādās pozās. Valsts vārdā liberasti un daļa žurnālistu ar savām aktivitātēm grauj normālu attiecību veidošanās procesu.
Tomēr ir vēl kādi iemesli šim katastrofālajam dzimstības kritumam.
Ir. Milzu problēma ir apstāklī, ka pēc Kariņa/Bordāna/Viņķeles/Pavļuta 2020.-2021. gada mājsēdes sākās bērnu mazkustības un aptaukošanās pandēmija. Skolu beidzot, 32% skolēnu ir liekais svars vai aptaukošanās. Liekais svars ir galvenā problēma, kas meitenēm neļauj ieņemt bērnus, iznēsāt tos un veiksmīgi dzemdēt. Vismaz piektajai daļai meiteņu nebūs lemts dzemdēt bez medicīniskās apaugļošanas atbalsta. Realitātē tas nozīmē - piektā daļa no šodienas skolas absolventēm nedzemdēs, jo Kariņš bija aizliedzis sporta stundas, sporta nodarbības un treniņus.
Protams, tur vaina ir arī Valsts izglītības satura centra iepriekšējai vadībai, kas darīja visu, lai nepalielinātu bērniem sporta stundu skaitu. Vainojami arī ārsti, mammas un skolu medicīnas māsas, kas palīdzēja ar izziņām neapmeklēt sporta stundas.
Ja bērni saņem attaisnojumu neapmeklēt peldēšanas nodarbības, viņi neiemācās peldēt un slīkst. Ja bērni neapmeklē sporta nodarbības - viņi aptaukojas, kļūst mazkustīgi, agri vai vēlu tiek pie otrā tipa cukura diabēta un paši bērnus vairs nedzemdē. Armiju nevarēs nokomplektēt, jo puiši nespēj noskriet trīs kilometrus un pat reizi pievilkties pie stieņa, toties viņiem visiem ir stājas defekti un locītavu problēmas.
Tad ko darīt?
Piemērs Skandināvijā - katram bērnam katru dienu vismaz stunda sporta nodarbību, turklāt vismaz divas reizes nedēļā - ārā, lai kādi būtu laika apstākļi. Neapmeklēt apmācības drošībai uz ūdens - tam nevar būt attaisnojumu.
Ar sportošanu paliek arvien sliktāk. Šķiet, ka rudenī vēstures mēslainē aizies arī “Sporto visa klase”, kas bija labākais piemērs, kā bērniem sportot un sekmīgi mācīties. Fiziskās aktivitātes ir vajadzīgas bērnu kognitīvajai un psihiskajai attīstībai. Gadu no gada krītas Latvijas bērnu līmenis lasītprasmē un dažādās olimpiādēs, tas lielā mērā - pateicoties mūsu skolu direktoru, bet īpaši VISC noziedzīgai nihilistiskajai attieksmei pret bērnu sportošanu.
Nesen notika vēsturisks balsojums pret Latvijas Olimpiskās komitejas un Latvijas Sporta federāciju padomes apvienošanu un statūtu maiņu. Tas bija protests pret vadības vēlmi pārdalīt naudu, rūpēties tikai par profesionālajiem sportistiem, pret nevēlēšanos uzņemties atbildību par bērnu, jaunatnes, tautas un veterānu sportu. Sports ir nācijas izdzīvošanas iespēja, tikai pēc tam - piedalīšanās biznesa projektos “pasaules čempionāts” vai “olimpiskās spēles”.
Latvijā politiķi un Nacionālā sporta padome sportu saprot tikai kā naudu rallijam, olimpiskajai atlasei un dažādiem pasaules čempionātiem, nevis kā naudu sporta skolu treneriem un sporta, vajadzētu atgriezt fiziskās audzināšanas nosaukumu, skolotājiem.
Cik lielā mērā demogrāfiskās un izglītības problēmas rada pārmērīga alkohola, tabakas, psihoaktīvo vielu lietošana?
Par tabakas smēķēšanu, elektroniskajām cigaretēm un karsējamo tabaku mēs aizrunāsimies uz lappusēm piecām. Smēķēšana un Latvijas valdības ilggadēja atbalstoša attieksme šai ļaužu indēšanai ir galvenais iemesls, kāpēc latvieši tik īsu dzīvi dzīvo, īpaši vīrieši. Par narkotikām un jaunajiem psihotropajiem līdzekļiem stāsts ir vēl baisāks - tie ienāk skolās ne tikai ar elektronisko cigareti, bet arī tablešu, pulvera vai injekciju veidā, un policija apgalvo, ka pret interneta vietnēm ir bezspēcīga. Man gan šķiet, ka policija “jumto” narkotiku un elektronisko cigarešu tirdzniecību skolās…
Parunāsim par alkohola pārmērīgu lietošanu. Gadu no gada proporcionāli pieaug to bērnu skaits, kuri mācās speciālajās izglītības programmās, tādi, kuri nespēj mācīties parastā skolā, kam ir ļoti smagi uzvedības defekti un psihiatrijas problēmas. Vismaz puse atbildības jāuzņemas vecāku alkoholismam bērna ieņemšanas, kā arī grūtniecības laikā. Latvijas iedzīvotāju mūžu saīsina alkohols kā aknu bende, alkohols kā smadzeņu nāve, alkohols, kas izraisa vēzi, alkohols pie stūres, alkohols makšķerniekam uz pirmā ledus (ledus vēl nav), alkohols gandrīz visu noslīkušo asinīs, alkohols māmiņas somiņā dzemdību nodaļā, alkohols bērnudārza audzinātājas skapītī, metilalkohols “točkā”.
Latvijas alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir 12,2 litri tīra alkohola uz vienu iedzīvotāju gadā, ieskaitot zīdaiņus, grūtnieces, musulmaņus un mūķenes.
Pie reģistrētā alkohola patēriņa jāpieskaita vēl arī bezakcīzes - legāli mājražotā un īpaši - nelegālā alkohola patēriņš, kas varētu būt 10-5% apjomā. Vidēji katrs 15+ Latvijas iedzīvotājs katru dienu vidēji izdzer 35 ml absolūtā alkohola (etilspirta).
Kā mēs nonācām pasaulē pirmajā vietā dzeršanas disciplīnā?
Ļoti vienkārši - 2020. gadā Kariņš slēdza ārstu prakses, darbavietas, neļāva veikalā pirkt pannas, līmēja trolejbusā krustus uz katra otrā sēdekļa, toties atvēra alkohola tirdzniecību internetā. Šī alkohola tirdzniecība sasniedza bērnus, sasniedza tos, kuri nebūtu uz veikalu aizgājuši, patiesībā palielināja alkohola lietošanu Latvijā par 12%. Es varu Kariņam piedot viņa lidināšanos ar privātām lidmašīnām, bet nevaru piedot viņa Latvijas nodzirdīšanas kampaņu un mazkustības epidēmiju.
Šobrīd Saeima cenšas kaut kā ierobežot alkohola tirdzniecību.
Patlaban skatāmie likuma grozījumi ir kosmētiski - nedaudz palielināt alkohola lietošanai vecuma slieksni no 18 uz 20 gadiem, nedaudz samazināt alkoholisko dzērienu tirdzniecības laiku, liegt alkoholisko dzērienu tirdzniecību ar distances līguma starpniecību fiziskām personām, liegt alkoholisko dzērienu mazumtirdzniecību degvielas uzpildes stacijās, liegt iegādāties alkoholu personām, kuras jau ir reibumā, ierobežot alkoholisko dzērienu cenu un atlaižu reklāmas, ierobežot stiprā alkohola tirdzniecību mazos plastmasas iepakojumos, pastiprināt administratīvo atbildību pārkāpumu gadījumos.
Gadījumā, ja Saeima pret alkohola lobiju izrādītos impotenta - ļaut vietējām pašvaldībām ierobežot vai aizliegt alkoholisko dzērienu tirdzniecību dažādu pasākumu, izstāžu, koncertu u.c. laikā, kā arī ierobežot laiku, kurā ir atļauts realizēt alkoholiskos dzērienus, aizliegt alkoholisko dzērienu tirdzniecību konkrētās vietās. Lobisti cīnās pret šiem kosmētiskajiem labojumiem tik agresīvi, it kā mēs censtos ieviest sauso likumu.
Kas cīnās pret jebkādiem ierobežojumiem - ražotāji vai tirgotāji?
Šķiet, ka lielākais alkohola ražotājs ir “Latvijas balzams”, pieļauju, ka lielākais akcionārs ir miljardieris Jurijs Šeflers. Savukārt lielāko peļņu no alkohola tirdzniecības gūst vairumtirgotāji.
Protams, Saeimas komisijā šis džentlmenis neieradīsies, bet alkohola dzeršanu un izplatīšanu pārstāv virkne dažādu alkohola ražošanas un tirdzniecības asociāciju vadītāju, kuri to dara par algu. Šīs asociācijas acīmredzot ir labi apmaksātas, jo spēj nopirkt raidlaikus, diskusijas sabiedriskajos medijos, milzīgus rakstus un intervijas, piesārņot sociālos tīklus ar šausmu stāstiem par alkohola aizliegumiem un ļaunajiem Veselības ministrijas ierēdņiem.
Līderis alkohola pieejamības aizstāvībā ir Latvijas Alkohola nozares asociācijas izpilddirektors Dāvis Vītols. Problēma ir apstāklī, ka vienā pusē atrodas ļoti labi apmaksāti, sabiedriskajās attiecībās apmācīti un starptautiskās alkohola ražošanas un tirdzniecības pieredzē sagatavoti darbinieki, otrā - Veselības ministrijas ierēdņi, kas vēl ir iebaidīti no iepriekšējiem politiskajiem vadītājiem.
Veselības ministrs Hosams Abu Meri tevi ir piesaistījis par savu padomnieku un ministrijas galveno speciālistu sabiedrības veselībā. Jā, kauties ar alkohola lobiju ir grūti.
Padomus var iedot tikai tam, kurš tos prasa, vai tam, kurš tajos ieklausās. Ar Hosamu man ir viegli sarunāties - viņš ir gudrs ārsts. Bet viņa vēlme paspēt visu un visur liek daļu funkciju deleģēt. Politiskajās diskusijās veselības jomā ļoti labi startē arī Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Artjoms Uršuļskis.
Kas, tavuprāt, Saeimai būtu vēl jāveic alkohola patēriņa mazināšanā bez tā, kas likumprojektā ierakstīts?
Viena no iespējām samazināt alkohola pirkumus ir norobežot alkohola tirdzniecības vietas pirmām kārtām lielveikalos. Latvijā ir otrādi - jebkurā lielveikalā pircējam nākas iziet cauri alkohola stendiem. Tas jāveic kundzei, kurai maize un piena produkti novietoti veikala tālākajā stūrī, tas jāveic māmiņai ar bērnu, un tas jāveic alkohola lietotājam.
Otrs solis, kas pierādīts kā alkohola patēriņu mazinošs, ir alkohola lietošanas ierobežojumu noteikšana autobraucējiem un citiem ceļu satiksmes dalībniekiem, strādājošajiem pie sarežģītām iekārtām, aviokompāniju darbiniekiem, militārpersonām, policistiem, glābšanas dienestu darbiniekiem, skolotājiem, valsts pārvaldes darbiniekiem, medicīnas darbiniekiem ar stingru šīs regulas kontroli (nulles tolerance!), ar administratīvu un kriminālu atbildību šīs normas pārkāpšanas gadījumos.
Kāpēc tu esi skeptisks par dzeršanas ierobežojumu efektivitāti?
Es taču no galvas zinu visus pseidoargumentus, ko alkohola asociācijas un lobiji paudīs Saeimas komisijā, portālos, sociālajos tīklos: “atņemt tiesības benzīntankos tirgot alkoholu nozīmē negodīgu tirdzniecības konkurenci”, “visās valstīs, kur ir ierobežojumi alkohola tirdzniecībai benzīntankos, tauta pieprasa tos atcelt”, “neļaut alkoholu tirgot pēc 20.00 nedod nekādu ieguvumu alkoholisma mazināšanai, jo dzērāji iegādājas alkoholu ātrāk”, “neļaut tirgot alkoholu svētdienā nozīmē atbalstīt nelegālo tirdzniecību”, “statistika melo - noteikti zinu, ka Lietuvā/Krievijā/Čehijā dzer vairāk nekā Latvijā, tikai uzskaite viņiem ir sliktāka”, “lielu daļu no mūsu patēriņa patiesībā nopērk un izdzer igauņi Valkā un Ainažos”, “ja liegsim biznesu vietējiem alkohola tirgotājiem, ļaudis dzers kontrabandas šņabi” utt.
***
Turpinājums sekos. Turpinājumā par medikamentu pārdošanu Krievijai, par to, kāpēc paši neražojam šļirces un adatas, par filigrānas politikas trūkumu “Jaunajā vienotībā”, par kāpostiem un eklēriem, par to, kad drīkst bučot roku un kad - vaigu.
