Ekonomika jāpārkārto uz kara režīmu: ja Eiropa būs tikpat spēcīga militāri, cik ekonomiski un finansiāli, neviens neizlems spert agresīvus soļus. Taču šo līmeni nevar sasniegt, ja nepalielina militāro potenciālu, īpaši tas attiecas uz munīcijas ražošanu. Tādas domas un atziņas šobrīd valda Polijā: par to ziņo žurnālisti interneta vietnē “wpn.pl”. Kas šajā aspektā notiek Latvijā? Vai mūsu valsts seko Polijas piemēram? Ko par to domā NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts?
Jāceļ militārās rūpnīcas
Polija ir izstrādājusi Nacionālo munīcijas programmu, taču - kā poļi paši atzīst, - joprojām trūkst raķešu. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ātri tapa skaidrs, ka vissvarīgākais karā ir munīcija. 2023. gada martā Eiropas Savienības dalībvalstis vienojās 12 mēnešu laikā piegādāt Ukrainai vienu miljonu 155 milimetru artilērijas šāviņu.
Taču šis solījums bija pārspīlēts: aizsardzības uzņēmumiem trūka ražošanas jaudu. Un bija vēl viena problēma: gadu gaitā Eiropa faktiski bija atbruņojusies. Hroniski trūka ieroču un munīcijas, un nebija arī izpratnes, kā šo situāciju mainīt.
Tagad Eiropa mostas no atbruņošanās letarģijas un paziņo par savas ieroču nozares stiprināšanu. Taču, lai tas tiešām notiktu, deklarācijām ir jāpārvēršas darbos, norāda bijušais Polijas armijas ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Leons Komorņickis. Eiropas aizsardzības nozare tikai attīstās un pamazām uzņem apgriezienus, tomēr joprojām atrodas sākuma stadijā.
Uzņēmumi, kas strādā armijai, būvē jaunas rūpnīcas. Tomēr paies laiks, līdz jaunas rūpnīcas sāks ražot munīciju. Turklāt tas nenotiek kā uz burvja mājiena, ir arī pretestība. Tā, piemēram, Vācijas ieroču uzņēmums “Rheinmetall” Saksijā vēlējās būvēt munīcijas rūpnīcu. Tam nepiekrita vairums pašvaldību, jo bažījās par iespējamo vides piesārņojumu. Rezultātā “Rheinmetall” nolēma būvēt munīcijas rūpnīcas Ungārijā, Rumānijā un Ukrainā.
Polijā nekavējoties jāinvestē šajā jomā, uzskata ģenerālis Komorņickis. “Mums jāceļ ieroču rūpnīcas. Nevis viena, bet vairākas, centralizētas un valsts aizsardzības vajadzību dēļ izvietotas tuvu robežai,” viņš teic. Problēma ir tā, ka Rietumeiropas valstis karu uztver citādi - atšķirībā no tām valstīm, kurām ir tiešs kontakts ar Krieviju. Dažus vairāk satrauc imigrantu pieplūdums, nevis Krievijas iespējamā agresija pret NATO. “Visticamāk, tas tā arī paliks,” viņš domā, “līdz mēs sapratīsim, ka drošības apdraudējums jau ir uz mūsu sliekšņa. Cerēsim, ka vēl nav par vēlu. Un Eiropai, salīdzinot ar Krieviju, ir priekšrocības gandrīz visos aspektos.”
Latvijai bija zems sākumpunkts
No šī skatu punkta situāciju kopā ar “Neatkarīgo” aplūkoja arī NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts.
Polija intensīvi domā un rīkojas saskaņā ar pašas plānu - bruņoties. Polijai ir pieejams kādi citi fakti un prognozes - atšķirībā no mums?
Esmu to jau teicis iepriekš: kopējā drošības situācija un nestabilitāte nekur nepazudīs, lai arī kāda būtu Ukrainas kara dinamika. Mums jārēķinās ar diviem faktoriem, kas var nākt klāt. Pirmkārt, jāņem vērā tas, kas notiks vasarā kaujas laukos - apstākļos, kad trūkst munīcijas un ieroču. Otrkārt, ASV notiek vēlēšanas, un tām būs būtiska ietekme.
Es gan neapgalvotu, ka ekonomika pilnībā jāpārliek uz kara sliedēm, jo Eiropas ekonomika ir daudzkārt lielāka par Krievijas ekonomiku. Un tomēr - tūlīt ir jāpievēršas militāro spēju audzēšanai, tostarp industriālo militāro spēju audzēšanai. Tam gan ir jānotiek.
Bet kāpēc tas pie mums nenotiek?
Tā nav, ka pilnībā nenotiek. Pie mums sākuši ražot bruņutransportierus “Patria”,* to dara Aizsardzības ministrijas uzņēmums. Munīcijas ražošanu esam uzsākuši kopā ar citām pasaules valstīm. Dinamika ir ievērojama: no ļoti zema sākumpunkta pirms diviem gadiem esam tikuši līdz tam, kur esam šobrīd. Vienmēr, protams, varētu labāk… Ja visas citas Eiropas valstis tikpat strauji mainītu savas prioritātes un liktu tās klāt, tad mums visiem būtu daudz mierīgāka ikdiena.
Tad jau mēs esam pirmrindnieki?
Nosacīti. Mūsu aizsardzības industrija nav liela un nekad tāda nav bijusi. Mēs mēģinām vairāk investēt un no salīdzinoši zema punkta esam sākuši producēt proporcionāli vairāk. Viss notiek daudz vairāk un intensīvāk nekā pirms diviem gadiem.
Pirms diviem gadiem mēs nedomājām, ka šis fašistiskās Krievijas uzsāktais karš vilksies tik ilgi.
Jā. Un turklāt Krievija gan savu ekonomiku ir uzlikusi uz kara sliedēm. Kā jau teicu, Eiropai tas nebūtu nepieciešams, bet vairāk pievērsties militārajai industrijai - tas gan būtu vajadzīgs.
Kāpēc netiek pildīti solījumi par munīcijas un bruņojuma piegādēm Ukrainai?
Viena lieta ir ieskatīties savos krājumos un ieraudzīt, ka tur glabājas, piemēram, 100 bruņutransportieri, bet ir pavisam kas cits - panākt, lai tie būtu veiktspējīgi... Tā diemžēl ir tāda prakse: skaļi paziņot par piegādi, noklusēt laika rāmjus un tad konstatēt, ka tikai daļa no piegādājamajiem produktiem ir gatavi darbībai. Nereti ir tā, ka jāiegulda pamatīgas investīcijas, lai agregāti būtu darbspējīgi.
Kāpēc Vācija tik ļoti bremzē?
Īstenībā nebremzē. Ja skatāmies uz skaitļiem, Vācija ir lielākā militārā ekipējuma piegādātāja Ukrainai. Vācija gan bremzē ar “Taurus” sistēmām…
…kas ir visvairāk vajadzīgas Ukrainai.
Ar visu citu Vācija Eiropā šobrīd ir numur viens. Attiecībā uz “Taurus” sistēmām ir politiska piesardzība - par to, kā Krievija to interpretēs, kādi būs atbildes soļi un tamlīdzīgi.
Arī Francijas prezidents Makrons nāca klajā ar dažādiem paziņojumiem.
Manuprāt, Makrons secināja, ka Eiropas drošība vidējā termiņā ir vērtējama ar lieliem riskiem, tāpēc tagad ir nepieciešama steidzama rīcība, pieļaujot, ka Ukrainā varētu tikt izvietoti Francijas spēki. Aplūkojot atbalsta skaitļus, redzam, ka Francija krietni atpaliek no Vācijas.
Vai Eiropa vispār ir gatava garantēt savu drošību iepretim nemitīgajiem Krievijas draudiem?
Jācer, ka mums nenāksies to pārbaudīt. Šobrīd jāsaprot, ka NATO militārajām spējām kādus 60% dod ASV, un šajā gadījumā nav runa tik daudz par tankiem, cik par stratēģiskajām spējām - tas ir viss, kas saistīts ar gaisa spēkiem, precīziem ieročiem un daudz ko citu. Tāpēc ASV prezidenti, īpaši Tramps, kritizē Eiropu par to, ka Eiropas valstis, atrazdamās NATO, neinvestē adekvātas summas savās aizsardzības spējās.
Līdz ar to, piekrītot poļiem, mums ir strauji jākustas, lai kāpinātu mūsu militārās spējas. Industriālie priekšnoteikumi tam ir, vajadzīga vien politiskā griba.
Daudzos cilvēkos ir vilšanās sajūta: NATO pārspēks, salīdzinot ar Krieviju, ir liels, Eiropas ekonomika - nesalīdzināmi lielāka par Krievijas ekonomiku, bet nekas netiek darīts, lai apturētu Krievijas asiņaino ekspansiju.
Katrā valstī notiek savi politiskie procesi. Mums šobrīd visvairāk jāskatās uz ASV pusi, kuras palīdzība ir iestrēgusi ilgu laiku, un šī kavēšanās radījusi zināmu negatīvo efektu frontē. Tādi ir tie demokrātijas procesi… NATO ir demokrātisku valstu alianse, NATO 5. pants strādā, bet uz Ukrainu tas nekad nav attiecies. Nevar pateikt, ka būtu pārkāpti kādi fundamentāli solījumi. Palīdzot vai nepalīdzot Ukrainai - tas nav attiecināms uz to, vai palīdzēs (nepalīdzēs) mums. Par nākotni - esmu skeptisks, jo diemžēl munīcijas Ukrainai joprojām nav.
Ukraina noasiņos, kamēr Eiropa un NATO gudri runās par demokrātiju un vēl nezin ko.
Ukrainai ir savas problēmas. Cilvēku frontē joprojām nepietiek, mobilizācijas iespējas netiek izskatītas, un tur, protams, ir zināmi apstākļi, kas pie tā noveduši. Ir kara nogurums un nevēlēšanās upurēties. Turklāt šā gada politiskie procesi, iespējams, radīs satricinājumus un neskaidrības. Bet nevajag pakļauties panikai: jāatceras, ka Krievijas militārās spējas ir koncentrētas Ukrainas frontē. Krieviem nav palikuši citi spēki.
