LTV raidījumā “Kultūršoks”, kas nonāca ēterā marta sākumā, par saviem piedzīvojumiem runāja septiņas anonīmas studentes, kuras esot cietušas no pasniedzēju seksuālas uzmākšanās, izraisot vispārēju morālo haosu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kurā viņas mācījušās. Patlaban joprojām notiek izmeklēšana, taču sabiedriskajai linča tiesai jau ir savi augļi: par atkāpšanos no amata paziņojis rektors Guntars Prānis.
Guntars Prānis uzskata, ka skandāls, kurā ierauta akadēmija, ir ticis izmantots, lai, aizbildinoties ar rūpēm par studentēm, iespējami tendenciozā veidā atbrīvotos no akadēmijas vadības, apsūdzot šo vadību bezdarbībā. Prānis pauž, ka viņš un viņa komanda ir nekavējoši darījuši visu, lai šo situāciju risinātu pēc būtības, tāpēc “tādu netaisnību un sevis nomelnošanu nekad nebūtu varējis iedomāties”.
Akadēmijas kolēģi, runājot par rektora atkāpšanos no amata, no vienas puses, jūtas nomākti, jo uzskata Prāni par lielisku kolēģi, kurš burtiski deg par akadēmiju un studentiem. No otras puses, viņi saprot, ka Prānim tagad būs vieglāk: akadēmijas padome vairs nevarēs triumfāli apgalvot, ka atlaidusi Prāni no darba. Jo Prānis ir atkāpies pats, pirms tam saņemot šķīrējtiesas atzinumu, ka padome rīkojusies prettiesiski.
Skaidrs ir arī tas, ka akadēmijas padome, kuras noderīgums mērāms vien ar centieniem kontrolēt katru rektora soli, mēģinātu līdz galam samīdīt Guntaru Prāni, ja viņš paliktu amatā.
Šodien - “Neatkarīgās” intervija ar rektoru Guntaru Prāni, kurš piekritis pildīt rektora pienākumus tikai līdz 30. aprīlim - sagaidot, ka padome atradīs jaunu rektoru.
Kāda bija jūsu pirmā reakcija uz LTV raidījumu, kurā anonīmas personas apgalvoja, ka akadēmijas pasniedzēji viņām uzmākušies?
Noskatoties šo raidījumu, man bija šoks. Sākumā pat nevarēju saprast, kas no tā, kas izskanēja raidījumā, ir vispār varētu būt realitāte un kas - nē. Daudz kas no tā, par ko tika runāts, kā tagad noskaidrojies, attiecas uz 10-15 gadus senu vēsturi.
Tas - par raidījumu. Bet izskanēja arī tas, ka tikai pēc raidījuma es esot kaut ko sācis darīt. Tā nav patiesība. Pirmais signāls bija janvāra vidū, kad sapratām, ka varētu būt ētiskas dabas problēmas. Un tieši tad mēs ļoti aktīvi sākām rīkoties.
Kā tas notika?
Oficiāls iesniegums bija viens, taču JVLMA studējošo pašpārvalde bija atvērusi anonīmu anketu studentu aptaujāšanai. Iepazinušies ar tās rezultātiem, mēs uzaicinājām uz sarunu tajā pieminētos cilvēkus, lūdzām rakstīt iesniegumus un paskaidrojumus, veicām rūpīgu izmeklēšanu, uzzinātos faktus nodevām ētikas komisijai. Vienā gadījumā bija arī disciplinārsods. Un - kas ļoti svarīgi - mēs izdevām detalizētu rīkojumu par uzvedības normām, ko izdevām visiem darbiniekiem un nosūtījām arī studentiem. Tas viss notika pirms LTV raidījuma. Rīkojums bija izstrādāts ļoti skrupulozi, lai varētu novērst jebkādu neētisku rīcību un burtiski pateiktu: ja kaut kas no mūsu minētā notiek, tas momentā ir jāpārtrauc.
Vai jau no paša sākuma neradās iespaids, ka šis “uzmākšanās” skandāls ir smalki noorganizēts, lai tiktu vaļā no konkrētiem cilvēkiem?
Ja es lasu vienas vai otras institūcijas vai cilvēku sacīto, ja vērtēju, cik līdzīgi ir viedokļi un formulējumi, to, protams, nevar izslēgt.
Policija ar jums ir runājusi?
Protams. Tas, kas izskanēja raidījumā, epizodes, kas tur tika atklātas, mums visiem bija jaunums. Tāpēc jau nākamajā dienā vērsāmies policijā. Vienu liecinieci es pats vedu uz policiju. Sapratu, ka mēs kā Mūzikas akadēmija ar viņas minēto situāciju netiksim galā - mums šādās lietās nav kompetences. Ar policiju mums šobrīd ir laba sadarbība, kriminālprocess rit savu gaitu, izmeklētāji ir bijuši arī akadēmijā.
Gaisma tuneļa galā ir saredzama?
Epizodes ir senas, uz to mums norāda arī tiesībsargājošās institūcijas, tāpēc būs sarežģīti kaut ko tādu pierādīt. Gaisma tuneļa galā, iespējams, būs saredzama tad, kad ne tikai Mūzikas akadēmijā, bet visā Latvijas sabiedrībā kopumā būs skaidrs, ka šis jautājums ir aktualizēts: ir jāpanāk, lai jebkāda veida seksuālā vardarbība - gan emocionāla, gan fiziska - vairs netiktu piedzīvota.
Bet to nevar panākt ar rīkojumu. Ir jāmaina sabiedrības domāšanas veids. Mums jāpaliek likuma pozīcijās, mēs nevaram izrēķināties ar cilvēkiem, kuri tiek vainoti uz anonīmu sūdzību pamata.
Kāds anonīmi pasūdzas, un notiek linča tiesa.
Linča tiesa ir nepieņemama. Tā noteikti nebūtu uz Rietumu demokrātijas vērtībām balstīta sabiedrība, kas kaut ko tādu pieļautu. Mēs kategoriski nosodām jebkādu vardarbību, bet tajā pašā laikā mums jābūt uzmanīgiem, lai neiekristu melu un safabricējumu bedrē: tā var sabojāt cilvēkam visu atlikušo dzīvi.
Uz akadēmiju tādi safabricējumi arī var atstāt iespaidu.
Protams. Bet, noskatoties TV raidījumu, nekļūst jau skaidrs, kur šie notikumi ir bijuši, vai tie notikuši akadēmijas ēkā, vai tie bijuši kaut kur citur, piemēram, ārzemju braucienos. Šādu nekonkrētu, anonīmu informāciju ir ļoti grūti izmeklēt.
Jūs sākotnēji teicāt, ka neatkāpsieties no rektora amata. Kas mainījās starplaikā no brīža, kad ēterā tika palaists akadēmiju nomelnojošais raidījums, līdz pirmdienai, kad uzrakstījāt skaidrojumu par rektora amata atstāšanu?
Tas bija principa jautājums. Tajā brīdī bija nepieciešams spēcīgs krīzes vadītājs, kurš šo lietu risinātu. Ar pilnu atbildību un pēc labākās sirdsapziņas esmu to darījis. Ir darbības, kas jau šobrīd ir veiktas, lai radītu jaunu sistēmu un standartu, kas jāizdiskutē daudz plašāk nekā tikai mūsu akadēmijas ietvaros, lai izslēgtu šādus pārkāpumus.
Bet tas bija sāpīgi, ka, risinot krīzi un turpinot darboties tās likvidēšanā, aktīvi strādājot, realizējot jaunus pasākumus drošības uzlabošanai, joprojām saņēmu sitienus. Daudzi nevis palīdzēja un stiprināja, bet darīja tieši otrādi. Tāpēc vērsos akadēmiskajā šķīrējtiesā, kas pagājušajā nedēļā atzina, ka akadēmijas padomes darbības ir bijušas prettiesiskas. Gan tas, kā viss ticis formulēts, gan tas, kā tas tika publiskots. Tas nav normāli, ka es par notikušo uzzināju no medijiem.
Šobrīd akadēmijas darbs ir nonācis strupceļā saistībā ar citiem augstskolai būtiskiem jautājumiem. Pēc likuma augstākais varas orgāns augstskolā ir padome, kas pārrauga un kontrolē rektora darbu. Padome izvirza rektoru, padome apstiprina budžetu.
Tad rektors varbūt nemaz nav vajadzīgs?
Labs jautājums. Jāpadomā. Bet kopumā akadēmija šobrīd atrodas strupceļā: tā vietā, lai mēs visi kopīgi risinātu arī citas problēmas un pieņemtu sarežģītus lēmumus, lai mēs saprastu, ko darīt ar nepietiekamo finansējumu, mēs stāvam uz kara takas. Uzskatu, ka tas nekādā veidā nav akadēmijas interesēs. Finansējums šobrīd ir nepietiekams, un es par to esmu signalizējis visos līmeņos.
Vadīt akadēmiju - tā bija mana sirdslieta, jo uzskatu, ka ieguldīt darbu jaunajos talantos, palīdzēt viņiem izaugt kā mūzikas profesionāļiem, nest Latvijas vārdu pasaulē, audzināt jauniešus kā kultūras sabiedrību - tā ir viena no galvenajām artavām, ko varam dot Latvijai.
Šobrīd šie mērķi ir apdraudēti. Kopā ar akadēmijas padomi man vajadzētu cīnīties par strukturālām nepieciešamībām, par finansējumu, jo mums vajag jaunus instrumentus, mūsu ēkā jāveic remonts… Bet tas nenotiek! Jo padome un ministre pieprasa rektora atkāpšanos. Tas, izrādās, ir galvenais. Domāju, ka akadēmija šādā veidā nevar iet uz priekšu, tāpēc atkāpjos.
Vai esat runājis ar kultūras ministri Agnesi Loginu par tādām praktiskām lietām - naudu vajag jauniem instrumentiem, remontam utt.?
Protams, jā. Esmu uzklausīts, bet nekāda atbilde no Loginas nav sagaidīta, nekādi risinājumi nav bijuši. Mēs varam stāties pretim jebkuriem izaicinājumiem, bet tikai tad, ja problēmas tiek risinātas kopīgi. Es vairs šādu iespēju neredzu.
Tad, kad paziņojāt par atkāpšanos no rektora amata, ministre Logina sociālajā tīmeklī ierakstīja: “Cienu JVLMA rektora Guntara Prāņa lēmumu par atkāpšanos no rektora amata. Mūsu visu prioritāte ir kultūras nākotne, un to mēs nevaram nodrošināt bez drošas mācību vides jauno talantu attīstībai. Novēlu bez kavēšanās atrast rektora pienākumu izpildītāju, kurš ne vien nodrošinās drošas mācību vides ieviešanu, bet arī atjaunos akadēmijas reputāciju.” Tomēr izskatās, ka Mūzikas akadēmijas reputāciju grauj ministre kopā ar visiem tiem, kuri noorganizēja “uzmākšanās” skandālu. Tagad “cienīt” Guntara Prāņa lēmumu ir tik cēli.
Varu pateikt tikai to, ka esmu rīkojies pēc labākās sirdsapziņas. Būt par rektoru radošā augstskolā - tas ir ļoti grūti, jo jāstrādā ar radošiem cilvēkiem, kuriem nervu gali ir atvērti un kuri reaģē emocionāli. Bet rektoram ir jācenšas šos cilvēkus ielikt racionālos rāmjos, lai viņi nestu sabiedrībai labumu. Tāpēc ir jābūt tai smalkajai sajūtai, lai saprastu, kur ir tās robežas, lai izstūrētu, neko nesagraujot.
Mans septiņu gadu darba mērķis bija nodrošināt šīs lietas. Tagad redzu, kā studenti ir aizauguši, kā ir attīstījušies jaunie talanti - pateicoties tam, ka izaugsmes process pēc iespējas mazāk apgrūtināts administratīvi. Tas ir bijis mans vadības stils: neesmu vadītājs, kas cenšas ar autoritatīviem lēmumiem panākt kādus mērķus. Redzu, kā strādā izcilas mūzikas augstskolas, esmu daudz ko no tām mācījies.
Bet kā ar jautājumu par to, ka varbūt rektors nemaz nav vajadzīgs - lai augstskolu vada visgudrā padome?
Atskatoties uz diviem gadiem, kopš akadēmijā ir padome… Padomes esamība nav neko būtisku palīdzējusi augstskolai. Sevišķi tādai mazai augstskolai kā Mūzikas akadēmija - mums ir 550 studentu. Un nepietiekamie finanšu līdzekļi tiek pārdalīti arī padomes uzturēšanai.
Kādu algu saņem padomes priekšsēdētājs?
Šī alga, manuprāt, tiek pieskaņota vidējā akadēmiskā personāla algai. Tā varētu būt līdz 1800 eiro.
Kā jūtas studenti šajā “uzmākšanās” skandāla laikā?
Viņi turpina savu ceļu, mēģinot distancēties no šādām emocionālām peripetijām. Notiek koncerti, eksāmeni, lekcijas.
Esmu gandarīts, ka šajā laikā saņemu studējošo atbalstu, kas ir liels. Protams, ir arī pretēji viedokļi.
Vai ir zināms nākamā rektora vārds?
Nē, to es nezinu. Tas ir padomes kompetencē. Kuluāros kādi vārdi izskan, taču es cenšos no tā distancēties.
Esat domājis par morālo pusi šim “uzmākšanās” skandālam?
Pats vienmēr esmu centies turēt augstu jebkādus morālos standartus un esmu pārliecināts, ka vislabāk to darīt nevis ar lozungiem, bet ar stāju un ikdienas darbu. Domāju, ka pēc nosacīti zemā punkta, kurā patlaban atrodamies, ir iespējama augšupeja.
Kopumā ir sajūta, ka daudz kas ir noticis nepareizi. Tā vietā, lai nonāktu pie notikušā saknes un lai sodītu tos, kuru vaina ir pierādīta, tiek kurināts linča tiesas ugunskurs. Tas nodara lielu ļaunumu. Un skumji, ka arī jauni cilvēki ir “pavilkušies” uz šo procesu. Daudz labāk būtu bijis, ja mēs apsēstos visi kopā un izdomātu, kas jādara, lai nekas tāds vairs nenotiktu.
Nav tāda sajūta, ka viss noticis ļoti netaisnīgi?
Ir. Bet man jādomā uz priekšu, jādomā, ko darīt tālāk. Sajūta ir tāda, ka vienam otram primārā doma bija: atbrīvoties no cilvēka. Ja es paliktu amatā, vai es varētu strādāt kopā ar ministri, kura ir pret mani? Man vai jebkuram citam rektoram vajadzētu iet pie ministres un teikt: esam izdarījuši savu maksimumu, tagad mums vajag palīdzību. Bet šādos apstākļos tas nav iespējams. Mēs vairs nevaram ne meklēt, ne atrast risinājumus.
Patiešām, šāda ministrija, kas neiestājas par saviem cilvēkiem, diez vai kādam ir vajadzīga. Bet ko jūs tālāk darīsiet?
Man ir daudzas mākslinieciskas ieceres, esmu arī ievēlēts akadēmijas profesors, ar doktora grādu. Ļoti mīlu savu darbu, tāpēc arī esmu šeit. Mani iedvesmo saskarsme ar studentiem. Tomēr man ir vajadzīgs laiks, lai saprastu, kāds būs turpinājums. Man ir brīnišķīgi kolēģi, ar kuriem kopā sapratnē un vienprātībā risinājām lietas. Arī šobrīd stiprinām cits citu.
