Lieldienu vēsts nemainās arī kara apstākļos: tā ir augšāmcelšanās un gara brīvība. Par šo brīnumu izpratni, par cilvēka seklumu un dziļumu, par nāvi un mēģinājumiem izkāpt no mēsliem, par to, kas karavīram ir motivācija – nonāvēt vai aizstāvēt – saruna ar mācītāju, mūziķi un zemessargu Mārtiņu Burke-Burkevicu.
Lieldienas šajā kara situācijā - šim stāstam par Jēzus Kristus augšāmcelšanos ir kāds blakus aspekts vai arī tas palicis tāds pats kā iepriekš?
Pati vēsts nemainās: tā ir augšāmcelšanās, jo nāve ir uzvarēta. Bet ir situācijas, kad šī vēsts tiek sadzirdēta īpaši. Un kara laikā notiek pārvērtības: seklums, kas cilvēkos valda un izraisa dažādus konfliktus, šajā laikā varētu iet dziļumā, lai mēs izprastu, kas ir dzīvības vērtība - dāvana, kas tev ir dota, un kāpēc tā ir tik svarīga. Bet lielie konflikti tiek eskalēti tieši ar cilvēka seklumu, kas izrauj virspusē visu vājprātu, kas patlaban notiek.
Pūpolsvētdiena jeb Palmu svētdiena iesāk Kluso nedēļu - Jēzus Ceļu uz Pārvērtību. Ceļš uz Lieldienu ved caur Golgātu. Šogad pirmā Klusās nedēļas diena bija 25. marts, deportāciju piemiņas diena. Tas ir ceļa sākums. Pūpolsvētdiena bija priecīga un gaiša. Cilvēki sagaidīja Jēzu Jeruzalemē ar gavilēm, jo gaidīja atbrīvotāju un ķēniņu. Bet tās gaidas nebija atbilstošas tam, ko viņi ieraudzīja, jo Jēzus runāja daudz dziļākās kategorijās. Viņa vēstījums: es neesmu nācis, lai jūs pārvaldītu laicīgi, esmu nācis, lai rādītu Ceļu, attiecību atjaunošana ar Tēvu. Garīgā satura izmaiņa nepārprotami maina esības realitāti no tumsas uz Gaismu.
Un kas notika Lielajā piektdienā?
Poncijs Pilāts bija okupācijas varas pārstāvis, vietvaldis, pie viņa atveda Jēzu, pret kuru bija izvirzītas apsūdzības. Pilāts tām izgāja cauri un pajautāja: jūs gribat, lai es viņam piespriežu nāvessodu? Es to varu, bet es pie viņa nekādas vainas neatrodu, - viņš teica. Tiesājiet viņu paši!
Sasists un asiņains Jēzus tika izvests tautas priekšā - tās pašas tautas priekšā, kas viņu bija sagaidījusi ar gavilēm. “Sit viņu krustā!” visi kliedza. Baisa asinskāre. Pūlim bija izvēle - sodīt kādu slepkavu, kurš nogalinājis romiešu karavīru, vai Jēzu, kuram vainas nebija, bet kurš piedāvāja cilvēkiem radikāli jaunu ceļu iziet ārā no visiem mēsliem - iekšējiem un ārējiem. Nē, mums to nevajag, teica pūlis. Negribam to dzirdēt.
Tas bija manis pieminētais seklums. Un par to es runāju arī ar Ukrainas karavīriem.
Kā tu ar viņiem runāji?
Karavīrs un cīnītājs. Kas ir tava motivācija? Kas ir motivācija cilvēkiem no dažādām pasaules malām braukt uz Ukrainu un cīnīties pret krievu okupantiem? Cēlas jūtas? Aizstāvēt? Vai nogalināt? Piedzīvojums? Adrenalīns? Ja tava darbošanās ir motivēta ar nogalināšanu, tad tas ir nepareizi, tas ir slimi. Jo cīnītājs ir tas, kurš aizstāv. Par šo visu es runāju ar vienu ukraiņu karavīru, viņš bija ļoti jauns. Viņa iekšējā pasaule bija tumša. Viņš teica: es nogalināšu visus krievus.
Es teicu, klau, vecīt, par ko tad tu cīnies? Pat tad, ja tu cīnies pret tiem mērgļiem, kuri nogalina tavus vistuvākos cilvēkus, ja tu ar to pašu ej viņiem pretim, tu ne ar ko no viņiem neatšķiries. Cīnītājs ir tas, kurš pazīst vērtības, it sevišķi - dzīvības vērtību. Nogalināt - tā ir galējā robeža, ar kuru tu vari kaut ko mainīt. Bet tad tavai cīņai ir jābūt godīgai, tīrai no akla naida, ar apziņu, ka tā ir ārkārtēja nelaime - nogalināt.
Tās ir dabiskas atriebes jūtas. Es viņu saprotu.
Bet paskatīsimies no citas puses, no vēsturiskās. Ukraiņi Otrā pasaules kara laikā bija arī sarkanarmijas pusē. Viņi dienēja padomju armijā arī pēc kara. Ukraiņu karavīri bija arī Latvijā. Bija starp viņiem arī tādi, kuri vērsa savus ieročus pret latviešiem, kuri cīnījās par savu neatkarību. Bija arī tādi ukraiņi, kuri 1949. gadā konvojēja cilvēkus uz lopu vagoniem. Un es ukraiņu kareivim teicu: iespējams, ka tavs vectēvs konvojēja arī manu ģimeni. Vai tāpēc man vajadzētu tevi ienīst?
Tad kāda ir šī brīvības vēsts? Es varu būt brīvs no naida, es varu radīt jaunu vidi, kurā mēs varam rast izlīgumu. Bet tas nebūt nav viegli. Turklāt, lai izlīgtu, ir vajadzīgas divas puses. Es nevaru samierināties ar to, ka te dzīvo civilokupanti. Jā, viņi te ir dzimuši, viņi ir LR pilsoņi, bet vai viņi ir lojāli Latvijai? Un ja viņi man acīs smejas par 1949. gada notikumiem, kā lai es atrodu izlīgumu? Es varu radīt apstākļus, kas manī neļaus ienākt naidam, bet es arī neļaušu sev kāpt uz galvas.
Ir tāda epizode. Jēzus gatavojas mazgāt kājas savam māceklim apustulim Pēterim. Viņš (Pēteris) saka: tu nemūžam nepieskarsies manām kājām! Tu nepazemosies, jo kājas mazgā vergi! Ja tu man neļausi to darīt, tad tev nebūs daļas debesu valstībā, - tā Jēzus. Te notiek tā lielā pārvērtība, ka mēs to cilvēciski radīto hierarhiju noliekam iepretim tam, ko nes Kristus: ja jūs netiekat pāri pašu radītajiem mēsliem, tad jūs paliksiet paši savos mēslos. Jūs varat radīt savu iluzoro burbuli, ko būsiet izcīnījuši, bet tas būs laicīgi. Ja jūs tiekat tam pāri, ja jūs radāt savu jauno perspektīvu - tad viss notiks.
Kāpēc lielajos grūtumbrīžos mēs varam būt vienoti? Lielām, drūmām lietām mēs tiekam pāri, bet sīkām - ne. Atceros, pirms pāris gadiem Liepājā pazuda viens puika. Karostā. Tur naktī staigāt apkārt - tā būtu pašnāvība. Tajā reizē krievi kopā ar latviešu meitenēm gāja un meklēja to puiku. Nebija problēmu ne valodā, ne tautībā, ne dzīves uzskatos. Tāpēc, ka bija mērķis: atrast puiku.
Viens krievs saka: vot, poiģom tuda, potom tuda (tagad iesim tur, pēc tam tur - krievu val.). Skatos, meitenes stāv un plikšķina acis - viņas neko nesaprot. Un tad tas krievs saka, ar grūtībām, protams: vot, tagad… iesim tur - s nami vmeste… meklēt. Un tad vairs nebija svarīgi nekas cits.
Tad nodefinē tagad, kas ir tavas dzīves vērtība?
Manas dzīves vērtība ir nevis lauzt, dragāt un iznīcināt, bet pārkāpt sev pāri un radīt to vidi, kurā mans potenciālais ienaidnieks varētu piedzīvot to brīdi, kad viņš piekrīt un saka: labi, darām to kopā!
Vai tu domā, ka reāli tas tā varētu notikt?
Tā šķiet utopija… Ja mēs neesam gatavi sākt no nulles punkta, tad nekas nenotiks. Paskaties, kas notiek Polijā. Poļi sāk palikt nīgri. Un kas ir iemesls? Ekonomisks, politisks iemesls? Domāju, gadu desmitiem neizrunātas lietas. Viena no tām: 1943. gadā notikušais Volīnijas slaktiņš.* Neviens nav mēģinājis atvainoties vai izrunāt šīs lietas. Tam saknes jāmeklē daudz agrāk, jo ukraiņi kā tautība tur tika ļoti apspiesti un pazemoti: ukraiņu skolas un ukraiņu kultūru tur grieza ārā kā ar nazi.
Poļi, protams, zina, ka aiz robežas notiek briesmīgs, netaisnīgs karš, bet šī Volīnijas lieta joprojām nav atrisināta. Tāpēc vajadzīga runāšana un piedošana - no abām pusēm.
Ja mēs analizējam tādas lietas un pēc tam saprotam, kādas vērtības gribam sevī turēt un vairot, mums jāzina, kāds no tā būs sausais atlikums. Viena lieta ir cēli pateikt: es gribu brīvību. Bet kāds tad ir mans ceļš uz šo brīvību? Asiņains? Slepkavniecisks? Vai tomēr tīrs? Ja nebūtu tādu kretīnu, kuri savas mazvērtības dēļ ir apsēsti ar visas pasaules iekarošanu, mūsu dzīve būtu daudz mierīgāka.
Jā, te mums kaimiņos, Krievijā, ir viens tāds nenormālais. Turklāt viņš kopā ar saviem zābaku tīrītājiem ir nozombējis visu tautu.
Nelaimīga tauta. Nereti esmu domājis par to, ko nozīmē komforta zona. Mēs tad viennozīmīgi domājam par kaut ko labu, patīkamu. Kāpēc, piemēram, bomzi ir grūti izvilkt ārā no viņa komforta zonas? Ja tu viņam piedāvā atrisināt viņa problēmas un uzsākt normālu dzīvesveidu, viņš teiks - ej bekot, man tepat ir labi. Mēs sakām: nelaimīgs cilvēks.
Tad mēs varam secināt: cilvēkā kaut kas ir tik ļoti degradējies, ka viņš nesaprot, kur slēpjas dzīves vērtība. Tāpat notiek ar tautu.
Man savulaik bija baiss naids pret krieviem. Stindzinošs naids. Un tad omīte man teica: “Ja Sibīrijā nebūtu tādu krievu, kādi tur bija, mēs neizdzīvotu.” Redzi, ir arī labi cilvēki. Bet tauta kopumā… Tauta ir nelaimīga, jo jūtas labi tajā vājprātīgajā pasaulē, kādā atrodas.
Tā “krievu pasaule” ir sekli pretīga. Bet tad, kad tu roc dziļumā, kad runā ar šiem cilvēkiem viens pret vienu, tad rodas sajūta, ka viņi sāk dzirdēt. Tad parādās tāla, it kā aizmirsta sajūta: jā, tas būtu labi - saprasties… Bet ko tad mēs varam darīt, mums te ir cars - baķuška, viņš mums visu noteic. Ja mēs kaut ko teiksim, mūs noindēs vai iebāzīs cietumā. Tāpēc jau ukraiņi saka: jūs, krievi, esat bez brīvības vēlmes. Jūs nezināt, ko ar to brīvību darīt.
Viņi vienkārši nezina, kas ir brīvība.
Tieši tāpēc es saku - nelaimīgi cilvēki. Daudzi grib tikt atpakaļ Padomju savienībā. Kad viņiem pajautā - kas bija Padomju savienības vērtība? - viņi atbild: no mums baidījās. Atceros senu krievu TV sižetu, kur kāda krievu babulīte bija aizvesta uz Vāciju paskatīties, kā pansionātā dzīvo Otrā pasaules kara veterāni. Viņa bija šokā no lieliskajiem pansionāta apstākļiem: “No mi že pobeģiļi.” (Bet mēs taču uzvarējām - krievu val.)
Mans vecaistēvs reiz teica: “Kaķim piedzimstot, viņa actiņas atveras pēc pāris dienām. Krievam tās pēc simt gadiem neveras vaļā. Un neatvērsies nekad.” Protams, ka Krievijā ir arī inteliģence, tur ir cilvēki, kuri vēlas dzīvot gaišu, sakārtotu dzīvi, bet viņu ir maz. Pāris dienas pēc kara sākuma Maskavā notika stihisks protesta mītiņš pret karu. Tajā piedalījās aptuveni divarpus tūkstoši cilvēku. No 12 miljonu pilsētas! Spļāviens okeānā. Žēl.
Tagad, pēc terora akta Maskavā, visi ir šokā: ārprāts, nevainīgi cilvēki gājuši bojā. Protams, ārprāts. Bet tie paši Krievijas iedzīvotāji nezin kādēļ neredz, ka Ukrainā viņu “maļčiki” katru dienu nogalina mierīgos iedzīvotājus. Bučā viņi nogalināja vairāk nekā 300 cilvēku, cik vēl Irpeņā un citur?
Te mēs nonākam pie vārdu savienojuma “nevainīgi cilvēki”. Kāda bija “Krokusā” bojā gājušo attieksme pret to, kas notika Bučā, Irpeņā un citur Ukrainā? Lielākoties - vienaldzība. Vai tad viņus varam uzskatīt par nevainīgiem cilvēkiem? Prātā nāk Svēto Rakstu vārdi: “Nav neviena taisnā.” Lai izietu ārā no šī vājprātīgā apburtā loka, ir Lieldienu notikums, kurā mums jāierauga tas, kādi mēs patiesībā esam. Cilvēki nogalina to, kurš ir nācis ar vēsti piedzīvot jaunu, atjaunotu esības perspektīvu - Mieru, kas ir augstāks par cilvēciski laicīgu izpratni. Un tad ieslēdzas pareizība: kas tas par dievu, kurš ļauj nogalināt savu dēlu? Viņi nesaprot, ka Dievs atdod savu dēlu, lai seklie cilvēki beidzot sevi ieraudzītu spogulī.
Lai tiktu no tā visa ārā, ir jāiekāpj mīlestības platformā. Beznosacījuma Mīlestības Ceļā. Tiklīdz tas notiek, naidam tur vairs nav vietas.
Tu iesaki mīlēt savu ienaidnieku? Kā man to mīlestību izjust?
Man ir divas iespējas. Braukt uz Ukrainu un izplūst savā naidā pret austrumvalsti vai maksimāli palīdzēt Ukrainas cilvēkiem, kuriem mana palīdzība ir nepieciešama. Savukārt naids grauj, tas traucē tev kļūt patiesi laimīgam. Labāk iedomājies: tavs ienaidnieks ir patoloģiski slims cilvēks, tomēr viņš varētu piedzīvot dziedināšanu.
Tu esi ideālists. Tu iedomājies, ka tavi ienaidnieki pārtaps. Nu, nepārtaps.
Tik ilgi biju naida stāvoklī, ka sajutu: tas mani grauj. Arī šodien es varētu paņemt ieroci un iet darīt darbu. Bet zinu, ka tas mani sagraus līdz galam. Atkal atcerēšos vectēvu. Viņš 1942. gadā iestājās policijas bataljonā, pēc tam tie pārtapa leģiona divās divīzijās - izveidojās 15. un 19. divīzija. Vectēvs nonāca 15. divīzijā. Un 40 gadus pēc kara… Toreiz es biju pavisam mazs, man bija auklīte - ukrainiete, viņai bija vīrs Pāvels, baltkrievs, kurš bija karojis sarkanajā armijā un tāpat kā mans vectēvs 18 gadu vecumā nokļuva frontē. Un viņi abi - mans vectēvs un Pāvels - sarunājās bez naida. Par makšķerēšanu, par visu ko citu. Divi ienaidnieki - pretējās frontēs. Bet viņi nejuta naidu viens pret otru.
Sākās brīvvalsts laiki, vectēvam veselība jau bija diezgan švaka, un Pāvels to ļoti pārdzīvoja. Kad opis nomira, Pavels raudāja…
Tas viss lika man domāt par to, kas ir manas vērtības. Ko es esmu piedzīvojis un ko tie divi vīri piedzīvoja frontē - asinis, sūdus, šausmas… Tu neviļus kāp ārā no tām naida lietām, meklēdams, pie kā tu vari pieķerties. Un viņi abi teica: lai nu ko piedzīvot, tikai ne karu. Bet tagad vesels bars ar neprātīgajiem brēc: možem povtoriķ! (varam atkārtot - krievu val.). Ko atkārtot? Miljonus bojā gājušo? Putins, kurš jūs uz to mudina, ir galvas slimnieks, bet jūs viņu pieņemat kā dievu.
____
Turpinājums sekos. Turpinājumā par to, vai esam gatavi rīcībai valsts labā; vai esam gatavi vairot viens otram labumu, cik vienkārši vai sarežģīti ir paveikt labas lietas; kā pārliecināt cilvēkus pievērsties labestībai; kādēļ jāpalīdz Ukrainai.
*Volīnijas slaktiņš bija Ukrainas nemiernieku armijas veikta etniskā tīrīšana - poļu civiliedzīvotāju masveida iznīcināšana Rietumukrainā, Volīnijas teritorijā, kas līdz 1939. gadam atradās Polijas sastāvā. Tas notika no 1943. gada marta līdz jūlijam. Slaktiņa mērķis bija novērst Polijas potenciālās pretenzijas uz šo apgabalu, balstoties uz poļu minoritātes vēlmēm. Slaktiņā tika nogalināti aptuveni 60 000 poļu.
