Par medikamentu pārdošanu Krievijai, par to, kāpēc paši neražojam šļirces un adatas, par filigrānas politikas trūkumu “Jaunajā vienotībā”, par kāpostiem un eklēriem, par to, kad drīkst bučot roku un kad – vaigu. “Neatkarīgās” intervijas turpinājums ar ārstu, sabiedrisko darbinieku un sporta entuziastu Pēteri Apini.
Intervijas sākums šeit.
Vai Latvijas zāļu ražotājiem ir jāpārdod medikamenti Krievijai?
Jautājums ir: kādā virzienā norit tirdzniecība? Pārdodam krieviem zāles, viņiem mazāk naudas ieročiem, mums vairāk naudas budžetā, tostarp aizsardzībai. Bet ja nopietni - abas lielākās zāļu rūpnīcas - “Grindex” un “Olainfarm” - šobrīd iegulda visas savas jaudas, lai pārorientētos uz Eiropas, Arābijas pussalas, Ziemeļāfrikas un Dienvidamerikas tirgu.
Tomēr zāles nav dēļi. Lai ar zālēm ieietu kādā tirgū ar reģistrāciju, tirgus apguvi un tirdzniecības jaudu sasniegšanu, vajag piecus līdz sešus gadus. Domāju, ka jau 2027. gadā Krievijas īpatsvars Latvijas zāļu tirdzniecībā būs minimāls.
Ja šobrīd tiktu pieņemts politisks lēmums Latvijas zāles uz Krieviju nepārdot, domāju, ka “Grindex” ar meitasuzņēmumu “Kalcex”, kā arī “Olainfarm” slēgtu ražotnes. Latvijai papildus būtu kādi trīs tūkstoši bezdarbnieku un simtos miljonu eiro skaitāmi nodokļu zaudējumi. Iespējams, ka kritums ekonomikā būtu 3,5 procenti, un tas ir aptuveni tik, cik mēs tērējam aizsardzībai un Ukrainas atbalstam.
Savukārt nevienā Eiropas sankciju sarakstā medikamentu nav, un par Latvijas rūpnīcu aiziešanu no Krievijas tirgus visvairāk priecātos vācieši, amerikāņi, ungāri, rumāņi, slovēņi, kuri ne mirkli nav mazinājuši savu zāļu eksportu uz Krieviju. Manuprāt, tie, kuri vēlas, lai Latvija kaut ko vienpusēji dara ārpus sankcijām, gaida Latvijas ekonomikas sagraušanu, izglītības un veselības kolapsu.
Kas, tavuprāt, ir svarīgākais jautājums šobrīd Latvijas drošības stiprināšanai?
Uzskatu, ka nekas nav svarīgāks par cilvēku veselību un drošību. Urzula fon der Leiena Baltijai ir atsūtījusi sarakstu ar 200 medikamentiem un zāļu vielām, kam jābūt mūsu rezervēs vismaz pusgadam. Ieteikums būtu tos ražot pašiem. Latvijas rūpnīcas varētu ražot kādus 140 preparātus, ja būtu vienkāršāka reģistrācija un valsts finansiāls atbalsts tādā ziņā, ka mēs nepirktu līdzīgus medikamentus no citām rūpnīcām. Tā būtu drošība.
Otrs veids, kā vairot drošību: pašiem ražot šļirces, injekciju adatas, sistēmas, infūzus, daudz ko citu. Tas izskatītos tā: mēs atbalstītu rūpnīcu Jelgavā, kas no mūsu plastmasas pudelēm ražo plastmasas granulas, bet nespēj savu produkciju pārdot tirgū, konkurējot ar Āzijas uzņēmumiem. Olainē varētu visus šos materiālus ražot, bet Gardenes ielas ciklotronā - sterilizēt. Tiesa, šī mazā medicīnas atomstacija būtu šādai sterilizācijai jāpielāgo, un tas nebūtu lēts prieks.
Bet gadījumā, ja Latvijas valdība sasparotos, uzņēmēji savāktos kopā, mēs varētu nodrošināt būtiskāko, kā mums pietrūktu iespējama kara gadījumā. Un tā būtu īstā drošība. Medikamentu un medicīnas aparatūras rezervēm jāatrodas iespējami tuvu universitātes un reģionālajām slimnīcām, un to var nodrošināt Latvijas zāļu vairumtirgotāji.
Kā tev patīk ņemšanās ap ārlietu ministra krēslu? Lāgā nevar saprast - kas tajā “Jaunajā vienotībā” notiek…
Man šķiet, ka valdībai bija izcila iespēja pasniegt roku Nacionālajai apvienībai un iedot ārlietu ministra posteni Rihardam Kolam - pret zināmu partijas lojalitāti. Tā būtu filigrāna politika, taču šāda līmeņa politikas šahistu “Vienotībā” šobrīd nav.
Latvijas valdība šobrīd izskatās muļķīgi ar “Vienotības” maldīšanos trijās priedēs, ar runām par algu maksāšanu aploksnēs, ar dīvainībām “Rail Baltica”, kur vienlaikus lemj Rīgas posmu nebūvēt, bet ceļ jaunu tiltu, pa kuru neviens nebrauks, ar to, ka premjerministre dažkārt lāgā nesaprot jautājumus, kas viņai tiek uzdoti. Varbūt prasība atlaist Saeimu ko līdzēs?
Šis īpatnējais haoss sākotnēji nāk no Satiksmes ministrijas, un tas sākās ar pastu. Pirms kādiem divdesmit gadiem Ikšķiles politiķis Ufo radīja dziesmu spēli “Pastum, pastum, pietupies, pastum, pastum, pies”. “Pies” nozīmē pavilkt atpakaļ. Šobrīd šo dziesmu ar pilnām tiesībām var saukt par “Latvijas pasta” himnu, kur “pietupies” izpilda pasta direktore, bet “pies” - satiksmes ministrs, ko viņš veic pozā četrrāpus.
Un tomēr - es Briškenu aizstāvu. Jo 13. Saeimā satiksmi vadīja Konservatīvā partija, tā pati, kura, iespējams, kūrēja “mentu pieprasījumu galdu”, “pasūtītas tiesas” un “izglītības reformu”, ko vēl šobrīd nevar savākt dzelzs meitene Anda Čakša. Iedomājies - četrus gadus parlamentā un valdībā bija paristi, kaimiņi, gobzemji, riekstiņi, juraši, pavļuti un daudzi citi kosmiski pasaku tēli, kas rosījās Kariņa viedā vadībā. Nē, es domāju, ka pašreizējā valdība ir kā diena pret nakti, salīdzinot ar Kariņa valdību 13. Saeimā.
Kopš 13. Saeimas Latvijas politikā iestājusies ir alodoksafobija - tās ir bailes no savām domām, spriedumiem. Šajās bailēs valdība paļaujas uz darbībām, kas sniedz īslaicīgu gandarījumu. Tu intervijas sākumā jautāji - kā es vērtēju abu glīto ministru Lībiņas-Egneres un Loginas centienus likumdošanā noregulēt komplimentēšanu, uzmanības pievēršanu un vispār vīrieša - sievietes attiecības. Tieslietu ministrija taču pati baidās no savām domām, tādēļ garos penteros grasās rakstīt likumprojektu: kad drīkst bučot roku, bet kad - vaigu.
Varbūt mēģini savu domu paskaidrot caur veselības prizmu.
Tā arī darīšu. Ar labu veselību cilvēks gūst kaut kādu gandarījumu. Tad nu viņš ēd kāpostus, kas nav pārlieku gardi, bet ir veselīgi šī gandarījuma dēļ. Pretējs piemērs būtu šokolādes eklērs, kura ēšana gandarījumu sniedz tieši ēšanas brīdī, jo šokolādes krēms ir garšīgs, bet cilvēks eklēru ēd iespējami reti, jo tam ir negatīva ietekme uz veselību.
Cilvēka lēmumu dzīvot veselīgi vai mazāk veselīgi nosaka gandarījums, labums, ko sniedz viena vai otra darbība, sekas veselībai un to darbību izmaksas. Un katram indivīdam rūp visas šīs sastāvdaļas. Indivīds var izvēlēties ēst kāpostus, iet uz fizioterapijas nodarbībām un lietot ārsta nozīmētās zāles. Cits indivīds var izvēlēties smēķēt marihuānu, ēst daudz šokolādes eklēru vai nodarboties ar seksu bez aizsardzības ar daudziem partneriem. Visas šīs darbības ir riskantas no veselības viedokļa, bet mēdz sniegt gandarījumu.
Tā nu arī ir ar mūsu valdību: mēs dažkārt nespējam izvērtēt - kas ir tās darbības, kas valdībai sniedz gandarījumu, ja viņi izvēlas rīkoties neracionāli no veselības vai loģiskā saprāta viedokļa.
