Veicot ekspremjera Krišjāņa Kariņa (JV) lidojumu speciālo revīziju, Valsts kontrole secinājusi, ka no valsts budžeta nelikumīgi izlietoti vismaz 221 566 eiro, bet vēl vismaz 323 688 eiro no Eiropas Padomes līdzekļiem izlietoti neekonomiski. Tomēr nebija iespējams konstatēt, kuras amatpersonas ir atbildīgas, pieņemot lēmumus par privāto lidaparātu izmantošanu premjerministra un delegāciju vajadzībām. To vērtēs tiesībsargājošās iestādes. Taču vispirms jāsaprot, kā politiķis Kariņš – kā teiktu klasiķi – “nodzīvojās līdz tādai dzīvei”.
Arturs Krišjānis Kariņš ir dzimis ASV, Delavēras štatā, 1964. gada 13. decembrī trimdas latviešu ģimenē. Mācījās amerikāņu un Vilmingtonas latviešu svētdienas skolās, Kalamazū latviešu skolā un Beverīnas Latviešu vasaras vidusskolā, 1983. gadā viņš vienu gadu mācījās Minsteres Latviešu ģimnāzijā, kur viens no viņa pedagogiem bija arī nākamais Latvijas prezidents Egils Levits.
Kariņš studēja Pensilvānijas universitātē, specializējoties fonētikā un fonoloģijā, bet doktora darbs tika veltīts latviešu valodas zilbju intonācijai. Doktora disertāciju viņš izstrādāja 1994./1995. gadā, vācot materiālus Rīgā un laukos, intervējot cilvēkus un veicot skaņu ierakstus. Latvijā Kariņš satika savu nākamo sievu Andu, 1996. gadā apprecējās un pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā.
1994. gadā Kariņš nodibināja SIA PK (zīmols “Lāču ledus”) un līdz ievēlēšanai Saeimā 2002. gadā bija uzņēmuma prezidents. Taču lielākus ienākumus Kariņam nodrošināja darbības ar nekustamo īpašumu, ar ko nodarbojās viņa firma “Kariņa konsultācijas”. No 1999. gada līdz 2007. gadam viņš bija tās vienīgais dalībnieks, pēc tam nodeva akcijas sievai Andai.
Tālāk - jau interesantāk. 2013. gadā Kariņš uzdāvināja sievai no vectēva Vilhelma Nariņa un mātes Rasmas Nariņas-Kariņas mantoto nekustamo īpašumu Skolas ielā 2 (zeme un bijušā kinoteātra “Pionieris” ēka ar palīgēkām, kuru Nariņi saņēma denacionalizācijas rezultātā). 2014. gadā Anda Kariņa nodibināja SIA “S2 Rīga”, noguldot pamatkapitālā šo nekustamo īpašumu ar novērtējumu 2,152 miljoni eiro.
Savukārt 2014. gadā divas Kiprā reģistrētas ārzonas kompānijas aizdevušas šim uzņēmumam miljonos mērāmas naudas summas, jo uz īpašumu tika reģistrētas divas hipotēkas par 2,754 miljoniem un 3,594 miljoniem eiro.
Bet jau 2015. gadā Anda Kariņa iegādājās 560 kvadrātmetru zemes gabalu, uz kura atrodas piecstāvu dzīvojamā māja ar pagrabu zem pagalma. To pārdeva Austrālijas latviete Brigita Anna Muške - par 3,375 miljoniem eiro. Zemesgrāmatā ir ieraksts, ka šāda pirkuma veikšanai Kariņai nav bijis nepieciešams hipotekārais kredīts. Tātad Anda Kariņa šo summu samaksājusi uzreiz.
Valsts policija jau pētīja 2013. gada dāvinājuma finansiālos aspektus, jo Saeimas deputāts Aldis Gobzems 2019. gadā bija vērsies ar iesniegumu tiesībsargājošajās iestādēs par iespējamu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un izvairīšanos no nodokļu nomaksas saistībā ar darījumiem par nekustamo īpašumu Rīgā, Skolas ielā 2. Kriminālprocesu toreiz neierosināja: Valsts policija atteicās to sākt, jo Andas Kariņas darbībās neesot konstatētas nozieguma nodarījuma sastāva pazīmes.
Nočieptās karotītes, kā mēdz teikt, atradās, taču rūgtumiņš palika: līdz pat šim mirklim darījumi ar “Pionieri” ir diezgan nesaprotamā miglā tīti. Bet ko tik neizdarīsi, ja tavās rokās ir vara un visu iespēju sviras, vai ne?
Ja runājam par politiku, nākas secināt, ka Krišjāņa Kariņa karjera bija spožiem notikumiem pilna. Kariņš bija viens no partijas “Jaunais laiks” (JL) dibinātājiem 2002. gadā. Tajā pašā gadā - ievēlēts par Saeimas deputātu, kļūstot arī par frakcijas priekšsēdētāju. 2003. gadā ievēlēts JL valdē. 2004. gada pilnsapulcē, 2005. un 2006. gada partijas kongresos Kariņš tika ievēlēts atkārtoti.
2009. gadā kā vienīgais no JL saraksta Kariņš tika ievēlēts Eiropas Parlamentā, vēlētāju atbalstu saņēma arī nākamajās EP vēlēšanās, 2014. gadā jau kā JL pēcteces - partijas “Vienotība” - pārstāvis. Nevalstiskā organizācija “Vote Watch” 2017. gadā Kariņu ierindoja 19. vietā starp ietekmīgākajiem EP deputātiem, viņš bija vienīgais no Baltijas valstīm, kurš iekļuva 70 ietekmīgāko sarakstā. Pirms 2018. gada Saeimas vēlēšanām Kariņš kļuva par partiju apvienības “Jaunā vienotība” valdes priekšsēdētāju un ministru prezidenta amata kandidātu.
2019. gada 23. janvārī Saeima apstiprināja Kariņa valdību, un viņš kļuva par LR ministru prezidentu. Tolaik sākās kovidpandēmija - viena no lielākajam krīzēm LR vēsturē. Savukārt starp paveiktajām reformām nozīmīgākā bija 2021. gada administratīvi teritoriālā reforma, par ko līdz pat šai dienai tiek lauzti šķēpi. 2022. gada 5. janvārī Kariņa valdība kļuva par visilgāk strādājošo valdību demokrātiskās Latvijas vēsturē, pie varas esot 1078 dienas.
2022. gada rudenī politkopas “Jaunā vienotība” saraksts ar Kariņu kā Ministru kabineta priekšsēdētāja kandidātu pārliecinoši uzvarēja 14. Saeimas vēlēšanās, saraksta līderim saņemot otro lielāko plusu skaitu (35 013) starp visiem 14. Saeimā ievēlētajiem deputātiem. Kariņš uzņēmās iniciatīvu sākt konsultācijas ar partijām par koalīcijas izveidošanu. 2022. gada 14. decembrī Saeima ar 54 balsīm apstiprināja Kariņa Ministru kabinetu. 2023. gadā valdībā bija vērojama neizprotama politiskā koķetērija, kuras laikā Kariņš paziņoja: “Man nekas cits neatliek kā vien konstatēt, ka, lai mēs varētu atgūt dinamismu valdības darbā un sasniegt tos mērķus, kas sabiedrībai ir tik nepieciešami, es sākšu veidot valdības koalīciju.”
Kas bija domāts ar dinamismu, līdz šim brīdim nav saprotams. Tāpat kā nebija saprotams tas, kā var veidot jaunu koalīciju, pirms tam nepalaižot ganos iepriekšējo valdību, proti, nedemisionējot. Kariņš tolaik izteicās visai mīklaini: “Es šobrīd negrasos demisionēt, negrasos mest plinti krūmos, kā varbūt viens otrs to sagaida. Es strādāšu, lai izveidotu nākamo valdību, un, kad nākamās valdības modelis būs skaidrs, lai tā pārmaiņa būtu ātra un maz jūtama.”
Nav zināms, kas tobrīd darījās Kariņa prātā, taču pat Valsts prezidentam Rinkēvičam nācās atgādināt, ka valdību veido persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents, līdz ar to “jebkādas darbības patlaban uzskatāmas par politiskajām konsultācijām, nevis valdības veidošanu”. 2023. gada 14. augustā Kariņa otrā valdība pēc bezgalīgas politiskās staipīšanās beidzot demisionēja. Nākamajā - Evikas Siliņas valdībā, ko daudzi joprojām uzskata par Kariņa valdības pagarinājumu, Kariņš uz neilgu laiku ieņēma ārlietu ministra amatu.
Un tagad - uzmanību, jautājums! - kā iespējams neilgā laikā pazaudēt visus ieguvumus, amatus un cieņu, kā iespējams tik strauji izkaisīt vēlētāju uzticību (JV reitingi ripo kā akmens no kalna!)?
Lai to saprastu, jāatceras daži notikumi. Viens no tiem - “Ojāra Grinberga lieta” tālajā 2005. gadā. “Grinberga lieta” bija 2005. gada 29. decembrī ierosināts kriminālprocess pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, jo viņš nebija ļāvis valdības ieceltajam pārstāvim Ojāram Grinbergam darboties Ventspils brīvostas valdē, norādot, ka Ministru kabineta 2005. gada 23. februārī izdotajā rīkojumā, ko bija sagatavojis ekonomikas ministrs Krišjānis Kariņš, netika norādīts Grinberga personas kods.
Kariņš, maigi sakot, iespītējās un kategoriski atteicās konkretizēt Grinberga personas kodu. Ja Kariņš būtu vienkārši atvainojies par savu kļūmi un ierakstījis personas kodu, nekādi kriminālprocesi nebūtu sākušies.
Kā toreiz vīpsnāja politiķi: notika konkurss starp dziedātāju Ojāru Grinbergu un komunistu Ojāru Grinbergu, ko amatam brīvostā bija izraudzījies Kariņš. Gandrīz uzvarēja dziedātājs, jo viņš pirms tam praksi bija guvis, būdams Saeimas deputāta amatā.
Kriminālprocesu pret Lembergu uzsāka Ģenerālprokuratūra, bet tiesa Lembergu attaisnoja visās instancēs, 2008. gada februārī nepārsūdzamu attaisnojošu lēmumu pieņēma arī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments.
Tāda Kariņa iespītēšanās nebija vienīgā. Nākamā reize bija jau aprakstītā Kariņa otrās valdības krīze 2023. gadā, kad viņš kategoriski atsacījās demisionēt, bet mēģināja “veidot valdību” bez Valsts prezidenta uzaicinājuma.
Trešā reize bija liktenīga, saistīta ar valsts budžeta un EP naudas līdzekļu izšķērdēšanu, Kariņam lidojot ar privātdžetiem uz dažādiem ES pasākumiem. Šis skandāls sākās pērnā gada vēlā rudenī, kad atklājās ekspremjera pārmērīgie tēriņi. Jau decembrī Kariņš pārliecinoši deklarēja, ka netaisās atkāpties no ārlietu ministra amata: “Uzskatu, ka ar savu darbību ārpolitikā esmu audzējis mūsu valsts lomu Eiropas Savienībā un NATO, kā arī sekmējis Latvijas valsts drošības stiprināšanu. Pieņemot kritiku un ieteikumus politiskās darbības pilnveidošanai, turpināšu darbu Latvijai un sabiedrībai. Neplānoju atkāpties no ārlietu ministra amata.”
Laika gaitā atklājās ne tikai privātlidojumos iztērētās summas (1,2 miljoni eiro), bet arī dažādi sīkumi, sākot ar pikantajām melno ikru cenām un pavisam ikdienišķām iespējām izmantot regulāros reisus. Ja Kariņš atvainotos sabiedrībai par savu rīcību, sabiedrība to uztvertu ar tai raksturīgo izpratni, un drīz vien skandāls noklustu. Taču Kariņš pat netaisījās kādam atvainoties, tieši otrādi - augstprātīgi atgaiņājās no uzmācīgajiem žurnālistiem un sabiedrības, kas “pavilkās” uz atklāto informāciju.
Vēl vairāk: viņš vainu nemanāmi novēla uz Valsts kanceleju, sak, viņi paši izgudroja, ar ko man lidot, manas rokas tīras, es neko nezināju. Taču grūti iedomāties, ka Krišjānis Kariņš būtu tāds vientiesis, kurš neatšķirtu samaksu par privātās lidmašīnas reisu un regulāro reisu. Tagad “nokaujamais” grēkāzis, protams, ir Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis, kuru premjere Siliņa uz pārbaudes laiku ir atstādinājusi no amata.
Taču “Neatkarīgā” jau pirms kāda mēneša zināja to, ka Citskovski ziedos uz Kariņa aizstāvības altāra. Mēs par to rakstījām.
Taču Valsts kanceleja uzsver, ka Ministru prezidenta dienaskārtības, tostarp komandējumu, plānošana ir Ministru prezidenta biroja kompetencē. Līdz ar to ministru prezidents, konsultējoties ar ministru prezidenta biroju, pieņem lēmumu par to, kad un ar kādu transportu doties komandējumā un atgriezties no tā. Ministru prezidenta birojs tam, protams, nepiekrīt.
Kopumā jāsecina: jo ilgāk cilvēks ir pie varas, jo vairāk viņš attālinās no īstenības. Tas par Kariņu. Jo lielāka ir karote, jo platāka paliek mute, kurā to karoti ievietot. Jo augstāk kāpj, jo nemanāmākas izskatās skudras, kas tekalē zem kājām. Bet, augstu kāpjot, var sāpīgi un dziļi nokrist.
Un nokritiens ir noticis. “Trīs gados no visiem komandējumiem 60% gadījumu premjers ārvalstu vizītēm ir izmantojis speciālos lidojumus. To izmaksas kopumā ir 1,2 miljoni eiro. Lēmumu pieņemšanā par specreisiem konstatē premjera, viņa biroja un Valsts kancelejas iesaisti. Iepirkumi komandējumu nodrošināšanai veikti, neievērojot likumu. Premjeram un delegācijai vienmēr par komandējumiem izmaksātas maksimālās papildu piemaksas,” secina Valsts kontrole.
Daži citāti no VK atzinuma. “Valsts kontrole uzskata, ka, izmantojot speciālos lidojumus arī gadījumos, kad valstī nebija izsludināta ārkārtējā situācija un samērojamā laikā bija pieejamas regulāro komercreisu alternatīvas, ir veikta nelikumīga rīcība ar valsts budžeta līdzekļiem, kas pēc Valsts kontroles veiktajām aplēsēm veido papildu vismaz 221 566 eiro valsts budžeta izdevumus.
(..) Valsts kontrole neapšauba un revīzijā nevērtēja ārvalstu vizīšu nepieciešamību un nozīmīgumu, tāpat netiek apšaubīts, ka jānodrošina ministru prezidenta funkcijas un to nepārtrauktību. Valsts kontrole kā pieļaujamu uzskata speciālo lidojumu izmantošanu ārkārtējās situācijas laikā vai gadījumos, kad nebija citas alternatīvas.
Taču ārkārtējās situācijas izņēmuma risinājuma - neievērot normatīvos noteiktos ierobežojumus - daudzkārtīga izmantošana laikā, kad ir pieejamas regulāro lidojumu alternatīvas, nav pieļaujama. (..) No premjerministra 14 komandējumiem uz Eiropadomi, kuros izmantoti speciālie lidojumi, 11 komandējumos abos vai vienā virzienā bija pieejamas regulāro komerclidojumu alternatīvas.
(..) Premjeram un delegācijai izmaksātas maksimālās papildu piemaksas. Atbilstoši MK noteikumiem vairākām amatpersonu grupām var noteikt papildu piemaksu pie komandējuma dienas naudas.
Ministru prezidents un delegācijas locekļi visos komandējumos ir saņēmuši maksimāli iespējamo papildu piemaksu - 30% no komandējuma dienas naudas, nepamatojot ne tās vajadzību, ne apmēru.
Kopš 2023. gada ir ievērojami palielināta augstāko amatpersonu mēnešalga, vienlaikus saglabāta arī reprezentācijas izdevumu kompensācija, turklāt lielākā apmērā nekā pirms mēnešalgas paaugstināšanas. Amatpersonu reprezentācijas izdevumus neapliek ar iedzīvotāju ienākumu nodokli, tos pārskaita kopā ar mēnešalgu un par tiem nav jāatskaitās.
Valsts kontroles ieskatā, reprezentācijas izdevumiem paredzētā summa faktiski ir pielīdzināma darba samaksai. Ministru prezidentam 2023. gadā reprezentācijas izdevumi bija 1592 eiro mēnesī, un trīs gadu laikā viņam faktiski izmaksāti 46 971 eiro. Atsakoties no reprezentācijas izdevumu kompensācijām amatpersonām, gadā būtu iespējams ietaupīt apmēram 350 000 eiro no valsts budžeta.”
Atliek vien pāris jautājumu. Vai tiesībsargājošās iestādes uz šo izšķērdību reaģēs adekvāti? Vai to novērtēs vēlētāji?
