Bens Latkovskis / Autori

Otrdienas rīta ziņa no Baltkrievijas: “Šorīt pirms darba sākuma 20 – 25 Kardioloģijas slimnīcas mediķi nostājās ielas malā solidaritātes ķēdē. Drīz vien pie viņiem piebrauca vairāki mikroautobusi un septiņus ārstus – nodaļu vadītājus, augstākās klases kardioķirurgus aizturēja. Bloķēts darbs rentgenendovaskulārās ķirurģijas nodaļā, kas nodarbojas ar steidzamas palīdzības sniegšanu miokarda infarkta pacientiem.”

Visu aizvadīto nedēļu tviterī turpinājās bezkompromisu “cīņa” pret nekonkrētām, vārdos nenosauktām personām, kuras it kā neizrādot Ziemeļkorejas cienīgu aizgrābtību par jebkuru varas iniciatīvu covid ierobežošanā. Uzpūtīga apsaukāšanās, kaunināšana ir kļuvusi par šīs hunveibiniskās “cīņas” raksturīgāko elementu, tāpēc šoreiz to atsevišķi neapskatīsim, jo tviterī laika apstākļi reti kad ir mierīgi, un vienmēr atrodas, ko jaunu pieminēt.

Pārfrāzējot izteikumu, ka Ņujorka ir pilsēta, kura nekad neguļ, var teikt, ka politika ir katliņš, kurš nekad nebeidz mutuļot. Politiķi ir cilvēki, kuri savas prāta spējas pārvērtē īpaši stipri, tāpēc viņiem pašiem šķiet, ka viņi ir ārkārtīgi gudri un savu primitīvo taisnvirziena rosīšanos glaimojoši sauc par politisko šahu.

Pagājušās nedēļas nogalē Franciju satricināja ārkārtīgi necilvēcīgs noziegums. 18 gadus vecais bēglis no Krievijas Abdula Anzorovs nogalināja un nogrieza galvu savas skolas skolotājam Semjuelam Patī. Šī ārkārtīgi neģēlīgā nozieguma motīvi jebkurā gadījumā ir nepieņemami un neattaisnojami.

Kultūrpētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs ļoti interesantā intervijā (“LV portāls”, 16.10.2020., “Sapnis, kas pārvērties murgā”) skaidro, kāpēc pasaulē valda informatīvais jūklis, kurā nevar saprast, kas patiesība, kas dezinformācija. Viņa skaidrojums ir samērā tradicionāls: “Dezinformācijai, bailēm un sazvērestības teorijām ir ļoti liela spēja piesaistīt cilvēku prātus. Domāju, būs daudz saistošu piedāvājumu ātri izskaidrot pasauli un norādīt, “kurš ir vainīgs”. Kā parasti, izrādīsies, ka vainīgi esam nevis mēs, bet gan kādi citi.”

Sestdien notikušajā partijas “Latvijas attīstībai” (manuprāt, precīzāks nosaukums būtu – “Latvijas miljonāriem”) kongresā viens no šī politiskā spēka redzamākajiem biedriem – Edgars Jaunups – aicināja “sākt domāt par premjera amata latiņas sasniegšanu”. Tiesa, viņš par šo mērķi runāja it kā 2022. gada Saeimas vēlēšanu sakarā, taču šai piebildei nevajadzētu nevienu maldināt.

Saskaņā ar šībrīža valdošajām prasībām paskaidroju: Atzīstu koronavīrusa “SARS-CoV-2” eksistenci, tā lipīgumu un šī vīrusa izraisītās slimības Covid-19 bīstamību.

Ceturtdien ES publicēja to personu sarakstu, kuras pakļautas sankcijām par Krievijas opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija indēšanu ar ķīmisko kaujas ieroci “Novičok” šā gada 20. augustā. Šajā sarakstā iekļauti trīs augsta ranga Krievijas prezidenta administrācijas darbinieki – Kirijenko, Jarins un Meņailo, Federālā drošības dienesta direktors Bortņikovs un divi aizsardzības ministra vietnieki – Popovs un Krivoručko.

Cilvēki ātri pie visa pierod. Ceļojot pa Indiju, tu jau pēc nedēļas nepamani kliedzošo piemēslotību uz ielām. Tā sāk likties pašsaprotama. Dzīvojot Rīgā, var arī nepamanīt arvien pieaugošo visatļautību uz ielām un ietvēm. Katrs brauc un novieto savu transporta līdzekli kā grib, kur grib, un dara tā, kā sev izdevīgāk.

Jāatzīst, ka vēl jau Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Egnere neko nav zaudējusi. Viņa vēl var, kā bija cerējusi, kļūt par Satversmes tiesas (ST) tiesnesi, bet jebkurā gadījumā rūgtumiņš paliks. Ceļš uz šo amatu, kurš vēl nesen šķita viegls un bez būtiskiem šķēršļiem, izrādījās visai grumbuļains. Turklāt šos šķēršļus ceļā saliek nevis kādi ļauni nelieši no pretinieku nometnes, bet gan nosacīti savējie. Kā risinājās notikumi?

Jāatzīst, ka virsrakstā uzdotais jautājums ir diezgan komplimentārs mūsu skandalozajam politiķim. Droši vien pareizāk būtu jautāt – kādas ir Gobzema izredzes pretendēt uz vietējā Žirinovska titulu, bet paliksim pie sākotnējā jautājuma – vai Gobzems var kļūt par tik lielas Latvijas iedzīvotāju daļas līderi, lai tiktu uztverts kā iespējamais valsts vadītājs – premjers (attāls analogs ASV prezidentam)? Vēl jo vairāk tāpēc, ka pats Gobzems visos iespējamos veidos uzsver šīs savas ambīcijas un cenšas uzvedībā kopēt Trampu.

Pirms gadiem desmit vienā pasākumā sanāca parunāt ar kādu krievu valodā iznākoša preses izdevuma redaktori, kura labi pazina tolaik vēl tikai pirmos gadus Rīgā saimniekojošo Nilu Ušakovu. Lai arī viņas vadītais medijs bija draudzīgi noskaņots gan pret pašu Ušakovu, gan partiju “Saskaņa”, privātā sarunā viņa neslēpa skepsi. “Visa viņa darbība ir vērsta uz PR. Patiesībā pilsētā saimnieko un reālās lietas bīda citi, kurus interesē tikai naudas plūsmas. Diemžēl tas viss nebeigsies labi,” viņa prognozēja.

Jāsaka, kā ir. Oslo Nobela miera prēmijas komiteja prot pārsteigt. Šogad šī prestižā prēmija piešķirta Pasaules Pārtikas programmai (WFP). Diezgan negaidīti, jo ar kaunu jāatzīst, ka esmu palaidis garām šīs organizācijas šīgada īpašo veikumu. Tajā pašā laikā Nobela komitejas lēmumu varu tikai atbalstīt. Kaut vai tāpēc, ka tā savu izvēli izdarījusi, sekojot latviešu iecienītajam izvēles principam, – skatīties pēc “mazākā ļaunuma”.

Pirms pāris nedēļām Latviju satricināja ārkārtīgi brutāla, nežēlīga slepkavība. Zvēriski tika nogalināts sabiedrībā pazīstams cilvēks, advokāts Pāvels Rebenoks. Slepkavība notika naktī no sestdienas uz svētdienu, bet jau pirmdienas rītā tika sasaukta preses konference, kurā galvenais runātājs bija Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Armands Ruks, kurš tagad tiek virzīts uz vakanto Valsts policijas priekšnieka amatu.

Mūsdienās katram ir iespēja vērot revolūciju tiešraidē. Pat tad, ja uz vietas nav CNN vai citas labi ekipētas televīzijas operatori. Šim nolūkam kalpo bijušās PSRS telpā tik populārie “Telegram” kanāli. Šo iespēju arī es labprāt izmantoju, vērojot cik strauji, ar ugunsgrēka ātrumu attīstās revolucionārā situācija Kirgizstānā.

Lai novērstu liekus pārpratumus, šībrīža realitāte prasa katram autoram, kurš raksta par Covid tēmu, paskaidrojošu izziņu (diskleimeru) par paša attieksmi pret šo problēmu. Tātad, atzīstu “Covid-19” slimību, vīrusa “SARS-CoV-2” eksistenci, tā lipīgumu un bīstamību. Taču tas nenozīmē, ka automātiski atbalstu jebkurus valdības rīkojumus cīņai pret pandēmiju. No šodienas, saskaņā ar Ministru Kabineta lēmumu, sabiedriskajā transportā atkal obligāti jāvalkā maskas.

Var rīkot dažādas aptaujas par pasaules ietekmīgākiem politiķiem, bet grūti noliegt, ka vismaz pēdējo pusgadsimtu objektīvi tas ir ASV prezidents, neatkarīgi no viņa uzvārda. Tāpēc ziņa, ka kovidu saķēris Donalds Tramps, visā šai pandēmijas epopejā ieguva intriģējošu raksturu.

Karadarbības atsākšanās Kalnu Karabahā (Arcahā) kārtējo reizi apliecina, ka miers, kas civilizētajā pasaulē šķietami kļuvis pašsaprotams, balstās uz plānu humānisma un miermīlības kārtiņu, kura pārklāj cilvēku dzīvnieciskās zemapziņas dzīles. Miljons gadu senā cīņa par kumosu, par teritoriju, par sugas turpināšanu tik viegli no cilvēku galvām nepazūd, lai kā to gribētos tiem, kuri par šīm tēmām “gudri” un finansiāli izdevīgi spriedelē dažādas konferencēs un semināros.

Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizīte Rīgā (pirms tam Viļņā) neapšaubāmi bija ievērojams politisks notikums kaut vai tāpēc, ka šobrīd “Covid” pandēmijas dēļ politiķu braukāšana pa pasauli ir ievērojami samazinājusies. Līdz ar to tāda līmeņa politiķa ierašanās Latvijā automātiski jāvērtē kā notikums ar lielo burtu.

Latvijas Bankas (LB) padomes locekļa kandidāts Andris Vilks pazīstams kā finanšu ministrs laikā, kad premjera Valda Dombrovska vadībā notika strauja Latvijas ekonomikas apzināta samazināšana (nosaukta labskanīgā eifēmismā – konsolidācija).

Šīs vasaras notikumiem Baltkrievijā sāku sekot vēl maija nogalē, kad tur oficiāli sākās prezidenta vēlēšanu kampaņa, un pie atsevišķu kandidātu parakstu vākšanas galdiņiem izveidojās kilometrus garas rindas. Politiski sasalušajā Baltkrievijas vidē šāda neparasta vēlētāju aktivitāte uzreiz piesaistīja uzmanību.

Parasti tviterapskatā cenšos aptvert vairākas tēmas, kuras aizvadītajā nedēļā raisījušas diskusijas sociālajos tīklos. Taču šoreiz pilnībā koncentrēšos uz vienu ierakstu, kurš, manuprāt, savā zemiskumā sita pušu visu pārējo. Uzreiz jāatzīst, ka internetā viegli atrast daudz riebīgākus un cilvēku cieņu pazemojošākus ierakstus, bet tie tur veido marginālu fonu, kuru rada cilvēki, no kuriem nekas cits arī netiek gaidīts.