Daudzi būs dzirdējuši frāzi “Virs visas Spānijas skaidras debesis”, kas 1936. gada 18. jūlijā izskanēja radioviļņos un kalpoja kā signāls ģenerāļa Franko valsts apvērsuma uzsākšanai. Ķīnā līdzīgi tiek uztverts ziņojums “中国军队不会坐视不管”. Desmit zilbes (hieroglifi): “Ķīnas karaspēks nesēdēs dīkā.”
Līdz šim Ķīnas vadība šo frāzi bija izteikusi divas reizes. Pirmo reizi 1950. gada 3. oktobrī. Tad toreizējais Ķīnas valdības vadītājs Čžou Eņlajs steidzami tikās ar Indijas sūtni un lūdza viņu nodot vēstījumu ASV: “Ja ASV armija pārkāps 38. paralēli, tad Ķīnas karaspēks nesēdēs dīkā.”
Otro reizi Ķīna šo vēstījumu nodeva caur Pakistānas prezidentu 1964. gadā: “ASV armijai nevajadzētu šķērsot 17. paralēli, jo jebkura agresija pret Vjetnamas demokrātisko republiku tiks uzskatīta par agresiju pret Ķīnu. Ķīnas karaspēks nesēdēs dīkā.”
Pēc šiem paziņojumiem Ķīna iesaistījās Korejas un Vjetnamas karos. Atsevišķos avotos tiek minēts arī vēl kāds šīs frāzes izmantojums 1958. gadā, taču tas nemaina lietas būtību. Tagad, saistībā ar Kongresa apakšnama demokrātu vairākuma līderes Nensijas Pelosi gaidāmo vizīti Taivānā (Taipejā), šis vēstījums izskan atkal. Ja ASV trešā augstākā amatpersona apmeklēs Taipeju, tad Ķīnas karaspēks nesēdēs dīkā. Vai tas nozīmē, ka iespējama militāra konflikta izcelšanās starp ASV un Ķīnu?
Visticamāk, ka nē. Šoreiz šo zīmīgo frāzi kādā preses konference esot izteicis Ķīnas aizsardzības ministrijas preses sekretārs, kas ir visai zema ranga amatpersona. Tomēr Ķīnas ierēdniecībā neviens vārds netiek pateikts bez augstāko ziņas, un jebkāda improvizācija tur tiek izskausta iedīglī. Taču vairums novērotāju kaut kādas militāras sadursmes iespējas vērtē kā tuvas nullei. Bīstamākais scenārijs - Ķīnas iznīcinātāju pārlidojums pār Taivānu Pelosi vizītes laikā. Ja Taivānas pretgaisa aizsardzība kādu no šiem iznīcinātājiem notriektu, tad... bet tiek pieņemts, ka līdz tādam neprātam lieta nenonāks. Pamata scenārijs -neplānotas Ķīnas kaujas mācības tiešā Taivānas tuvumā, kuras jau steidzami izziņotas.
Ķīnas un ASV attiecības pēdējos gados (īpaši Trampa prezidentūras laikā) ir būtiski saasinājušās. Ķīna arvien nopietnāk sevi piesaka par vienu no pasaules līderiem, lai neteiktu hegemoniem. Vismaz savā reģionā un tā dēvētajā trešajā pasaulē. No Pekinas neatkarīgas Taipejas pastāvēšana kontinentālās Ķīnas vadītāju acīs kļūst arvien kaitinošāka. Savukārt Taivānas nonākšana Pekinas pakļautībā nozīmētu smagu ASV ietekmes zaudējumu. Nesalīdzināmi smagāku nekā kaunpilno bēgšanu no Afganistānas pagājušā gada augustā.
Vēl nesen šķita, ka spriedze ap Taivānu norimusi. Pēc tam, kad martā kļuva skaidrs, ka Putina zibenskara plāns ir izgāzies, novērotāju vidū valdīja vienprātība, ka šī Putina neapdomīgā avantūra un Rietumu pasaules asā un vienotā reakcija ir devusi labu mācību Ķīnai. Līdzīgas avantūras neko labu nenes. Tiešas agresijas draudi Taivānai ir novērsti.
Ķīnas attieksme pret Krieviju un tās uzsākto karu līdz šim ir bijusi Rietumiem pieņemama. Ķīna Krievijas agresiju nenosodīja, vārdos drīzāk to atbalstīja, taču ar ieroču piegādēm nesteidzās. Rietumu noteiktās sankcijas (īpaši finanšu sektorā) Ķīna apiet nepalīdzēja, baidoties pašai pakļūt zem otrreizējo sankciju viļņa. Vismaz oficiāli. Tas, ka caur Ķīnu Krievija varētu organizēt plašu “paralēlo” (nelegālo) importu, jau ir cits stāsts.
Rietumus (ASV) šāda Ķīnas pozīcija apmierināja. Labāk tāda nekā klajš atbalsts, jo Rietumu asa ekonomiska konfrontācija ar Ķīnu radītu vēl sāpīgākas sekas, nekā rada naftas un gāzes “kari” ar Krieviju, kuri Rietumus jau pamatīgi nogurdinājuši. Ja Rietumu biznesam un vienkāršajam patērētājam uz saviem pleciem vēl būtu jāiznes ekonomisko saišu saraušana ar Ķīnu (savstarpējās tirdzniecības apjomi ar ASV un ES pārsniedz triljonu dolāru gadā, kas vairākkārt pārsniedz ASV un ES tirdzniecības apjomus ar Krieviju), tad bail pat iedomāties, kāda varētu būt cilvēku reakcija uz šādu ekonomisko triecienu.
Maijā vairāki augsti Ķīnas nomenklatūras darboņi publicēja savu situācijas vērtējumu un rekomendācijas Ķīnas vadībai. Šajos ziņojumos tika atzīta Krievijas agresijas bezperspektivitāte, konfrontācijas ar Rietumiem postošais raksturs pašai Krievijai un ieteikts Ķīnai šajā konfrontācijā nejaukties, maksimāli no tās distancējoties. Vēl nesen izskatījās, ka Ķīna no jebkāda atbalsta Krievijai palēnām kratās vaļā. Arvien tālāk.
Tagad, kad karš Ukrainā arvien vairāk rutinizējas un kļūst skaidrs, ka tas var ievilkties ne tikai uz mēnešiem, bet pat gadiem, jo Rietumu ieroču piegādes neplūst tik platā straumē, lai varētu runāt par drīzu Krievijas padzīšanu no okupētajām teritorijām, Ķīnas retorikā atjaunojas agresīvas notis un pastiprinās antiamerikāniskā frazeoloģija.
Šeit jāatceras, ka komunistiskās Ķīnas līderim Si Dzinpinam šogad izbeidzas divu piecgadu ciklu termiņš Ķīnas Komunistiskās partijas CK ģenerālsekretāra amatā. Gada nogalē vajadzētu notikt ĶKP 20. kongresam, kurā Si, visticamāk, gribēs lauzt Dena Sjaopina iedibināto divu ciklu valdīšanas tradīciju un pārvēlēties vēl uz pieciem gadiem. Netiek izslēgts, ka, lai nodrošinātu sev nepieciešamo atbalstu, Si varētu izšķirties par kaut kādiem riskantiem ārpolitiskiem soļiem.
Šajā situācijā Pelosi neapturamo vēlmi klātienē apmeklēt Taivānu, par spīti Pentagona un Valsts departamenta lūgumiem to nedarīt, grūti nosaukt maigāk nekā par neprātīgu. Gluži nevajadzīgi tiek saasinātas Ķīnas un ASV attiecības globāli tik nemierīgā brīdī. Var jau pa aplinkus ceļiem taisnoties Ķīnas līderiem, ka tā ir Pelosi personiska, šauri iekšpolitiska vēlme izpatikt saviem Sanfrancisko (no kurienes Pelosi ievēlēta Kongresā) ķīniešu izcelsmes vēlētājiem novembrī gaidāmajās vēlēšanas, bet šīs atrunas Ķīnas vadītājus maz interesē.
Ķīnas koncentrēšanās uz sevi ir vispārzināma, un Pelosi vizīti Taivānā Pekina uztver kā ārkārtīgi nedraudzīgu žestu. Kā iejaukšanos Ķīnas iekšējās lietās. Apzinoties to, jācer, ka Pelosi šai vizītei centīsies piešķirt pēc iespējas mazāk oficiālu raksturu, neapmeklējot Taivānas prezidenta pili un citas oficiālās iestādes.
ASV Ķīnas politika pēc diplomātisko attiecību atjaunošanas ar Ķīnas Tautas republiku 1979. gadā ir nepārprotama - ASV atzīst “vienas Ķīnas” politiku, bet vienlaikus arī atzīst atsevišķu tās daļu tiesības uz savu īpašo, atšķirīgo politisko un ekonomisko iekārtu. No vienas puses, tas nozīmē, ka ASV neatzīst Taivānas pretenzijas uz valstisko neatkarību, bet, no otras - neatzīst kontinentālās Ķīnas pretenzijas uz varas pārņemšanu Taivānā ar militāra spēka palīdzību.
ASV ar savu nepārtraukto un ievērojamo militāro klātbūtni “de facto” nodrošina Taivānas pastāvēšanu. Parasti Klusā okeāna akvatorijā Taivānas apkaimē atrodas vismaz divi lidmašīnu bāzes kuģi ar pilnu piesedzošo flotes grupu, neskaitot bruņotos spēkus militārajās bāzēs Okinavā un citur. Lai arī Taivāna aizsardzībai un modernāko ieroču iepirkšanai naudu nežēlo, līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā tika uzskatīts, ka bez ASV aktīvas palīdzības Taivānai nebūtu cerības noturēties Ķīnas masīva uzbrukuma gadījumā. Tagad, redzot cik smagi iet Krievijas bruņotajiem spēkiem Ukrainā, Taivānas iespējas vienai pašai sevi aizstāvēt kļuvušas pārliecinošākas.
ASV attiecībā uz Taivānu ievēro tā dēvēto stratēģiskās divdomības (strategic ambiguity) principu. Proti, publiski netiek skaidri definēta ASV rīcība Ķīnas uzbrukuma gadījumā. Atšķirībā no NATO 5. panta, kas skaidri nosaka, ka uzbrukums jebkurai NATO valstij tiek uzskatīts par uzbrukumu visām, vai arī daudzu kritizētā NATO pozīcija Ukrainas gadījumā - neatkarīgi no tā, ko Krievija darīs Ukrainā, NATO pret Krieviju nekaros. Toties tikšot aizstāvēta katra colla NATO dalībvalstu zemes.
Varam tikai cerēt, ka nevienu no šīm doktrīnām nenāksies pārbaudīt praksē. Negribētos uzsvērt Pelosi cienījamo gadu skaitu, bet viņas tik vieglprātīgā spēlēšanās ar pasaules likteņiem liecina, ka viņas politiskais viedums 82 gadu vecumā sācis pārvērsties jau par kaut ko citu. Varbūt laiks izbeigt politisko karjeru, ja reiz tā kļūst bīstama. Visai pasaulei.
