Ja nenotiks kaut kas pavisam negaidīts, tad jau šobrīd varētu teikt – 14. Saeimas vēlēšanas būs garlaicīgākās Latvijas vēsturē. Turklāt ar lielu atrāvienu, jo pirmo reizi jau ilgi pirms vēlēšanām ir skaidrs nākamais valdības vadītājs.
Visas aptaujas liecina, ka 1. oktobra vēlēšanās visvairāk mandātu iegūs “Vienotība”, un, ņemot vērā tās vietu politiskajā spektrā, bez tās koalīciju izveidot būs faktiski neiespējami. Tas savukārt nozīmē - nākamais premjers atkal būs Krišjānis Kariņš, ja vien viņš pats negribēs šo amatu atstāt. Vismaz pagaidām nekas par to neliecina.
Nedaudz līdzīga situācija bija 2006. gadā 9. Saeimas vēlēšanās, kad Tautas partijai un tās premjera amata kandidātam Aigaram Kalvītim arī bija lielas izredzes uzvarēt un turpināt vadīt valdību, taču toreiz prāva politiskās šķiras daļa bija asā opozīcijā “oranžajiem” un cerēja uz savu spēku uzvaru. Arī 2014. gadā 12. Saeimas vēlēšanās situācija bija līdzīga, taču “Vienotības” agrākā līdera Valda Dombrovska katapultēšanās uz Briseli situāciju padarīja neskaidru ar dažādiem iespējamiem “variantiem”.
Šoreiz tikpat kā nekādu “variantu” nav, un pie apvāršņa nav vērojams nekas tāds, kas varētu apdraudēt pašreizējā premjera Krišjāņa Kariņa iespējas arī pēc vēlēšanām turpināt darbu. Tomēr neliela intriga ir. Ja abstrahējamies no Putina izraisītā kara, kura ilgums, ģeogrāfiskā aptvere un sekas nepakļaujas nekādām prognozēm, tad politiski šo intrigu varētu traktēt kā maznozīmīgu, lai gan no Latvijas stratēģiskās attīstības viedokļa tai varētu būt potenciāli tālejošas sekas.
Runa ir par to politiskā spektra spārnu, ar kuru “Vienotība” pēc vēlēšanām veidos nākamo koalīciju. Vai ar nacionālkonservatīvo vai kreisi liberālo spārnu? Vai ar Nacionālo apvienību vai arī ar “Attīstībai/Par!” un “Progresīvie”? Protams, pastāv varbūtība un ne mazā, ka saglabāsies līdzšinējā koalīcija, kurā vienlīdz plaši pārstāvēti abi spārni, bet jaunajā koalīcijā “Vienotībai” un tās līderim Kariņam jau būs gluži cits vēlētāju mandāts, līdz ar to arī politiskā jauda. Nav skaidrs, uz kuru pusi - nacionālo vai liberālo - noslieksies “Vienotības” vadība?
14. Saeimas vēlēšanas raksturīgas arī ar to, ka šoreiz skaidrāk nekā jebkad agrāk nodalās “pareizās” partijas no “nepareizajām”. Proti, tās, kuras ar augstu varbūtību veidos koalīciju, no tām, kurām tikpat kā nav izredžu tikt koalīcijā. Kuras var cerēt vienīgi uz brīnumu. Agrāk tāds politiskais spēks bija viens - “Saskaņa” (un tās dažādie priekšteči), bet tagad arī starp tā dēvētajām latviskajām partijām ir parādījušās “nepieskaramās”.
Šajā vietā nevar nepieminēt diskutablo ZZS izvēli par premjera amata kandidātu izraudzīties pašās vēlēšanās nestartējošo Aivaru Lembergu. Pašreizējā Saeimas sasaukumā ZZS atradās dziļā opozīcijā bez reālām iespējām tikt koalīcijā. Šāda parlamentāra situācija jebkuram politiskajam spēkam ir liels pārbaudījums, ko ne visi iztur.
Jau uz iepriekšējām vēlēšanām ZZS problēma bija spēcīga līdera neesamība, un šis jautājums četru gadu laikā tā arī netika atrisināts. Vienubrīd bija perspektīva doma par premjera kandidātu likt sabiedrībā labi ieredzēto bijušo olimpieti un aizsardzības ministru Raimondu Bergmani, bet dažādu faktoru kombinācijas dēļ viņš nebija gatavs uzņemties šo atbildību.
Pēc tam, kad no ZZS atšķēlās Latvijas Zaļā partija un Liepājas partija, Zemnieku savienība nonāca kritiskā situācijā. Tai draudēja 5% barjeras nepārvarēšana, kas Latvijas realitātē ar lielu varbūtību nozīmē pazušanu no politiskās skatuves uz visiem laikiem. Šajā situācijā ZZS izšķīrās par šo strīdīgo soli - Lemberga faktora izmantošanu. Ko tas nozīmē?
Lielākajai Latvijas politiskās šķiras daļai nepieņemamā Lemberga demonstratīvā izvirzīšana priekšplānā nozīmē, ka starp dilemmu - riskēt ar netikšanu Saeimā, saglabājot cerības tikt koalīcijā, vai tomēr saglabāt labas izredzes uz vietām Saeimā, toties paliekot droši opozīcijā - ZZS izvēlējās otro variantu. Ņemot vērā, ka 13. Saeimas vēlēšanās ar visu toreizējo premjeru Māri Kučinski priekšgalā ZZS rezultāts bija visai pieticīgs, tagad, kad ZZS faktiski ir sašķēlusies, bažām par 5% barjeras nepārvarēšanu bija nopietns pamats. Tāpēc ZZS izvēle ir samērā saprotama.
Ja kādam šķiet, ka Lembergs, tieši otrādi, ZZS saraksta izredzes tikai samazina, tad jāatgādina, ka tie, kuriem Lembergs ir kā dadzis acī, kā sarkana lupata bullim, nebalsotu par ZZS jebkurā gadījumā. Vienalga, vai ZZS ir kopā ar Lembergu vai bez viņa. Tajā pašā laikā Lembergam ir savs noteikts atbalstītāju pulks, kuri par viņu ir gatavi nobalsot, kaut vai lai ieriebtu “visai tai politiskajai nespējnieku “šļurai” ar Kariņa jenotību priekšgalā”.
Protesta elektorāts nekur nav zudis, un ZZS apzināti iet uz tā piesaisti, vienlaikus nogriežot iespēju atgriezties pie koalīcijas galda. No elektorālā viedokļa ZZS izdarīja pamatotu izvēli. Cits jautājums, kādas būs šīs izvēles stratēģiskās sekas. Pagaidām tās ir stipri neskaidras, jo ZZS faktiski ir nonākusi tajā pašā nometnē, kur “Saskaņa”, “Latvija pirmā vietā”, gobzemieši, Latvijas Krievu savienība un citi rosļikovieši.
Taču atgriezīsimies pie potenciālās koalīcijas. Ja tiek atskaitīti “nepieskaramie”, kas šajās vēlēšanās var iegūt vismaz trešdaļu balsu (ja ne visus 40%), tad nepaliek daudz, ko atstāt “aiz borta”. Ar lielu sākotnējo troksni un ambīcijām pieteiktais “Pīlēna saraksts” arī nekādu īpašo vilkmi nedemonstrē, tā ka šīs vēlēšanas būs interesantas nevis ar to, kuri būs uzvarētāji, bet gan ar to, kurus koalīcijā nepaņems. Kuri ieņems pēdējās vietas augstākajā līgā un būs spiesti spēlēt zemākajās.
Var jau teikt, ka pastāv 2016. gada “Brexit” un Trampa ievēlēšanas pārsteiguma atkārtošanās iespēja, taču tas šajā gadījumā būtu tas brīnums, kuru jau pieminēju. Pat ja “pareizie” saraksti kaut kādu iemeslu dēļ nespētu izveidot stabilu koalīciju, tad ne jau “nepareizie” veidotu koalīciju. Vienkārši “pareizie” paņemtu kompānijā kādu, kurš izskatītos tāds pakļāvīgāks. Taču tas jau vairāk no fantāziju žanra.
Reālā intriga būs: vai “Progresīvie” būs valdībā, un ja būs, tad kā viņi tur sadzīvos ar “nacionāļiem”. Tā ka varbūt nemaz tik garlaicīgi nebūs.
