Saeimas deputāts Edvīns Šnore nosūtījis iesniegumu iekšlietu ministram, kurā aicina anulēt uzturēšanās atļauju Jeļenai Lukjanovai, kuras “publiskā darbība ir pretrunā Latvijas nacionālajām interesēm”.
Deputāts uzskata, ka Lukjanovas “retorika sasaucas ar Maskavas propagandas vēstījumiem un ir uzskatāma par hibrīdkara elementu ar mērķi diskreditēt Latviju”. Gan no Šnores iesnieguma, gan viņa paša publiskajiem izteikumiem noprotams, ka deputātu nokaitinājuši uzturēšanas atļauju Latvijā saņēmušās Krievijas pilsones izteikumi intervijā, kura pārraidīta “Radio Svoboda” video versijā 2022. gada 20. jūlijā.
Var jau domāt, ka šis Šnores iesniegums ir tipisks priekšvēlēšanu triks. Varbūt, bet tas nemaina lietas būtību, jo jautājums par tā dēvētajiem labajiem krieviem un viņu laipnu uzņemšanu vai neuzņemšanu ir kļuvis ļoti aktuāls.
Ņemot vērā pašreizējo Latvijas Iekšlietu ministrijas būšanu politiskās apvienības “Attīstībai/Par!” pārziņā, Lukjanovai nav ne mazākā pamata uztraukumam. Neviens viņai uzturēšanās atļauju neatņems. Drīzāk otrādi, no Latvijas valsts puses viņai un viņas pārstāvētajai “Brīvajai universitātei” tiks sniegts tas atbalsts, par kura trūkumu viņa uzstājīgi sūdzējās minētajā intervijā. Ja runājam par šajā intervijā paustajiem izteikumiem, tad uzsvars drīzāk būtu jāliek nevis uz to, kas tajā tika pateikts, bet kādā intonācijā tas tika izdarīts.
Tonis, kādā kaut kas tiek teikts, bieži vien ir daudz būtiskāks nekā pats izteikums. Īpaši tas attiecas uz tekstiem, kurus izsaka etniskie krievi, jo viņiem pat pavisam sadzīviskas, ikdienišķas lietas kaut kā sanāk pateikt tik agresīvā, neiecietīgā, lai neteiktu rupjā tonī, ka rodas jautājums - no kurienes tāda agresija (naids) pret visu apkārtējo pasauli? Vai tā ir kāda krievu valodas īpatnība vai tomēr gadu desmitiem un simtiem izstrādājies stils - apkārtējo pasauli uztvert kā draudu, uz kuru ik brīdi jābūt gatavam sist pretī.
Lukjanova Krievijā ir ļoti pazīstama un akadēmiski augstu vērtēta juriste, nesaudzīga Putina režīma kritiķe. Viņas juridiskā ekspertīze parasti ir loģiski nevainojama un pārliecinoša. Viņu klausīties ir tīrais baudījums - tik plūstoši un loģiski pamatoti ir viņas argumenti. Taču ir kāds zemūdens akmens, ar kuru saskaroties gandrīz jebkura krievu liberālā intelektuāļa loģiskās konstrukcijas sabrūk. Tas ir nacionālais jautājums un attieksme pret Krievijas impērijas (pat ne PSRS) nacionālajām “nomalēm”. Tiklīdz jautājums kaut attālu skar šos jautājumus, tā gluži kā āža kāja izlien ne ar kādām liberālām mežģīnēm nenoslēpjamais lielkrievu šovinisms.
Kā mēdz teikt, paēdušais izsalkušo nesaprot. Skaitliski lielas, neviena neapdraudētas tautas pārstāvis skaitliski nelielas, apkārtējo apdraudētas tautas pārstāvi nesaprot. Vairumā gadījumu pat necenšas saprast. Kā neapstrīdama aksioma tiek pieņemts, ka krievu valoda ir dižāka, bagātāka, perspektīvāka un katrai nacionālajai minoritātei (kura kādreiz atradusies “krievu pasaules” ietekmes sfērā) šī dominante jāpieņem ne tikai kā pašsaprotama, bet pat kā vēlama.
Izejot no šī pieņēmuma, katra latvieša, ukraiņa vai tadžika vēlme runāt savā valodā un pieprasīt savas valodas zināšanas no citiem nav nekas cits kā izskaužams nacionālisms. Lukjanova šajā intervijā tradicionāli piesauc krievu valodu kā vienu no sešām ANO valodām, kurā runājot ļoti ievērojama cilvēces daļa. Kā šī retorika izklausās valstī, kurā pamattautība daudzviet savā valstī ir minoritāte un kuras valoda atrodas nemitīgā eksistenciālā apdraudējumā, Lukjanovai neienāk pat prātā. Burtiski, jo ir lietas, kuras bez personiskās pieredzes nesaprast.
Lukjanova ēterā pārmet Latvijai, ka tā pret krievu zinātniekiem neizturoties “normāli”. Tātad - izturas nenormāli. “Palīdzību mēs neredzam kategoriski. Jā, Latvija neatbalsta. Jā, Latvija neizrāda interesi...” Šīs frāzes tiek pateiktas tonī, it kā Latvijai būtu kāds neapstrīdams pienākums atbalstīt un izrādīt interesi par šiem Krievijas zinātniekiem.
Negribu apgalvot, ka Latvijai pret zinātniekiem no Krievijas būtu jāizrāda kaut kāda nepatika vai viņi apzināti jāignorē, kā daudzi sociālajos tīklos rosina. Manuprāt, atbalsts ir jāsniedz, bet... Pēc šādām uzstājīgām prasībām tiešām grūti teikt - laipni lūdzam Latvijā. Es saprotu, ka PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētāja meita jau no agras bērnības citu toni nepazīst kā vien uzstājīgu prasību, bet laiks tomēr mācīties dzīvot pasaulē, kur esi tikai viena no daudziem...
Ja no Putina režīma bēgošie krievi paši neprot uzvesties un joprojām grib ar dubļainiem zābakiem bradāt svešā dzīvoklī, pieprasot to un pieprasot šito, tad, piedošanu, bet ne uz kādu atbalstu neceriet. Vispirms iemācieties uzvesties un tad gaidiet palīdzību, atbalstu un interesi. Ievērojiet, Lukjanovas intervētājs - ārkārtīgi inteliģentais, smalkais Sergejs Medvedevs - ne ar pušplēstu vārdu neiebilst agresīvajai atbalsta pieprasītājai. Viņš saprotoši māj ar galvu.
Diemžēl Lukjanova ar savu kundzisko attieksmi pret bijušās PSRS nekrievu tautām nav tāda vienīgā. No viņas daudz neatpaliek pazīstamais rakstnieks, literatūrzinātnieks un publicists Dmitrijs Bikovs. Fantastiskas erudīcijas cilvēks ar gluži fenomenālu atmiņu, izcili strukturētu domāšanu un neiedomājami trāpīgu apkārt notiekošā redzējumu. Apbrīnojams intelekts, taču nacionālisma un internacionālisma jautājumos apmaldās trijās priedēs.
Bikova skatījumā PSRS esot unikāls projekts kaut vai tur valdošā internacionālisma dēļ. Nacionālais jautājums Padomju Savienībā, ja arī varbūt neesot bijis pilnībā atrisināts, tad tur neesot spēlējis nekādu būtisku lomu. Visi toreizējā režīma pretinieki esot lieliski sapratušies uz krievu valodas bāzes, un viņu starpā nekādu domstarpību neesot bijis. To, ka PSRS sabruka tieši nacionālo atbrīvošanās kustību dēļ, Bikovs vēl līdz šim brīdim nav sapratis.
Šāds Bikova nacionālā jautājuma PSRS laiku redzējums gluži loģiski transformējas uz šodienas redzējumu - visur galvas ceļot nacionālisms, kuram Bikova, Lukjanovas, radiostacijas “Eho Moskvi” galvenā redaktora Alekseja Venediktova un citu krievu šovinistu ieskatā ir viena galvenā pazīme - to cilvēku, kuri daudzmaz prot runāt krieviski, ietiepīga (naciķu, kā teiktu mūsu vietējie mankurti) nevēlēšanās runāt šajā “pasaules valodā” un nevēlēšanās to atzīt par pārāku.
Savukārt krievu vai citu skaitliski lielo tautu nevēlēšanās mācīties mazāku tautu valodas ir gluži racionāla un pašsaprotama - kāpēc plašāk izplatītas valodas lietotājam jāmācās mazāk izplatītas tautas valoda? Nekāda racionāla pamatojuma tam taču nav, izņemot nīsto un no civilizēto ļaužu sabiedrības izskaužamo nacionālismu. Tā ka naciķi - beidziet kultivēt to savu nacionālismu. Esiet progresīvi. Davai po russki or let’s speak english. ASAP.
