Šodien Ukrainā atzīmē neatkarības dienu. Speciāli rakstu, ka atzīmē, nevis svin. Jo kādas gan svinības kara laikā?
Tieši pirms pusgada sākās Krievijas iebrukums Ukrainā. Kā pasaules mediji parasti uzsver - neprovocēts iebrukums. Kādi ir šī kara pirmā pusgada rezultāti? To vērtējums dažādās pasaules vietās ir dažāds. Ukrainā un Krievijā viens, Vācijā un Francijā cits, bet Latvijā un citās Krievijas pierobežas valstīs savs. Karadarbības kailie fakti ir tādi, ka Krievija ir ieņēmusi 22% Ukrainas teritorijas un tikpat kā pārstājusi virzīties uz priekšu. Ilgi gaidītais Ukrainas pretuzbrukums tā arī nav noticis un, ļoti iespējams, vismaz šogad tā arī nesāksies.
Kāpēc, tā jau ir cita tēma, bet vienā teikumā tāpēc, ka Rietumi, no kuru ieroču piegādēm gandrīz pilnība atkarīgas Ukrainas armijas kaujas spējas, nepiegādā tādus ieročus (bruņutehniku un aviāciju), kas ļautu Ukrainas bruņotajiem spēkiem pāriet pretuzbrukumā. Viss iet uz to, ka karš tiek “iesaldēts”, lai gan iespējami dažādi pavērsieni, jo, kā mēdz teikt - cilvēks domā, Dievs dara.
Jau atzīmēju, ka šogad Ukrainā neatkarības dienu īpaši nesvin, jo to gaida ar zināmām bažām. Tam ir nopietns pamats, jo ir jau nelāga pieredze. 2014. gadā, kad Krievija radīja jukas Ukrainas austrumos un izveidoja tā dēvētās Doņeckas un Luhanskas “republikas”, tieši augustā Ukrainas armija, atguvusies no sākotnējā apjukuma un bezspēka, uzsāka vērienīgu pretuzbrukumu.
Toreizējais Ukrainas prezidents Petro Porošenko bravūrīgi apsolīja uz neatkarības dienu - 24. augustu - attīrīt Ukrainas teritoriju no agresoriem. Taču Putins uz šo bravūru atbildēja savā stilā - iesaistīja aktīvā karadarbībā regulāros Krievijas bruņotos spēkus, un notika Ilovaiskas traģēdija. Toreiz nonāca aplenkumā un zem tiešas artilērijas uguns nodevīgi (jo aplenktajiem tika solīts “humānais koridors”, ja tie atstās bruņojumu) aizgāja bojā vismaz 1000 ukraiņu karavīru, kuru piemiņas vietas ir gandrīz katrā Ukrainas mazpilsētā (pats pērnvasar apceļoju Ukrainu un šīs piemiņas vietas redzēju). 2014. gada 24. augustā situācija bija neatkārtojami traģiska - Kijivā notika jau iepriekš ar lielu pompu izsludinātā karaspēka parāde un plašas svinības, bet tajā pašā laikā Ilovaiskā krita miera laikiem neiedomājams cilvēku skaits.
Ņemot vērā, ka Putins (tāpat kā gandrīz visi) mēdz atkārtot darbības, kuras kādreiz nesušas veiksmi, Ukrainas vadība, gaidot kārtējās provokācijas no Putina puses, šogad ir atcēlusi plašas svinības un pat evakuējusi valsts pārvaldes iestādes no savām Kijivas ēkām, jo pieļauj valsts galvaspilsētas un “centrālo lēmumu pieņemšanas vietu” bombardēšanu tieši 24. augustā.
Kamēr frontē turpinās karadarbība, notiek būtiskas izmaiņas pasaules politikā. Lai gan pusgads ir pārāk mazs laika nogrieznis, lai varētu vērtēt šīs ilgtermiņa izmaiņas, pirmos vērtējumus jau var veikt. Pirmkārt, lēni, bet principiāli mainās Rietumu attieksme pret Krieviju. Lai gan Rietumu līderi joprojām uzsver (un no tiesas paši grib noticēt), ka tas ir Putina, nevis krievu tautas karš, pamazam nākas pieņemt, ka par galveno nacisma uzvarētāju uzdevusies Krievija pati ir smagi inficējusies ar nacismu.
Neuzdosim vēlamo par esošo. Pagaidām šis uzskats vēl nav uzvarējis un Parīzē neviens pat nedomā pārdēvēt Rue de Stalingrad kādā citā vārdā. Krievija joprojām ir “sabiedrotā” uzvarā pār Hitleru un uz rietumiem no Oderas Putina pielīdzināšana Hitleram tiek uztverta kā gandrīz vai nepiedienīgs pārspīlējums. Par spīti Bučai un sabombardētajam Mariupoles teātrim, kurā bija patvērušies simtiem civiliedzīvotāju, tajā skaitā ļoti daudz bērnu.
Izejot no šīs pielaidīgās attieksmes, Krievijas izolācija notiek ar lielu čīkstēšanu, bet tomēr notiek. Lai arī Krievija turpina saņemt milzīgus ienākumus no energoresursu eksporta, tās “atslēgšana” no Eiropas energostruktūrām notiek lēni, bet neatgriezeniski. Tajā pašā laikā jākonstatē, ka daudzu Rietumu lielo firmu aiziešana no Krievijas tirgus, vismaz pagaidām, nekādu ekonomisko kolapsu, kuru daudzi gaidīja kara pirmajos mēnešos, nav izraisījusi. Izrādās, ka bez jaunākā modeļa aifona un dizaineru drēbēm tīri labi var iztikt. Pat nauda ietaupās. Šeit, protams, jāpiebilst - īstermiņā.
Taču galvenais kara pirmā pusgada rezultāts ir baiļu samazinājums no Krievijas izslavētās militārās “varenības”. Izrādās, ka pasaules “otrā stiprākā” armija ne tuvu nav tik stipra, kā vēl pirms pusgada likās. Un viss tas pateicoties kam? Ukrainas bruņotajiem spēkiem, kuri skaidri parādīja, ka krievs ne tuvu nav tik spēcīgs un varens kā visu laiku dižojās. Kāda būtu situācija pasaulē, ja Putina zibenskara plāns būtu izdevies un Kijiva ieņemta trijās dienās, bail pat iedomāties. Par laimi, pateicoties Ukrainas varonībai, šis plāns izgāzās un mēs dzīvojam pasaulē, kurā krievu lācis tāds tīri saņurcis izskatās.
Protams, pasaulē saglabājas lielas bailes no Krievijas kodolieročiem, un tieši šīs bailes daudzām Rietumu valstīm liek būt ļoti piesardzīgām, sniedzot palīdzību Ukrainai. Īpaši ieroču jomā. Taču arī šīs bailes no atomkara ir būtiski mazinājušās, jo Putins ir acīmredzami iestrēdzis Ukrainā un viņa iecerētais uzvaras gājiens no valsts uz valsti ir apstājies īsti nemaz nesācies.
Šobrīd prognozēt, ar ko šis karš varētu beigties un cik drīz tas notiks, ir vistīrākā zīlēšana kafijas biezumos. Ja ņemam analoģijas ar Otro pasaules karu, bet analoģijas vienmēr ir tikai aptuvenas, tad šobrīd atrodamies tikai 1940. gada martā. Līdz 1945. gadam vēl tāls un grūts ceļš priekšā. Tāpat tīrās spekulācijas ir runas par jauno pēckara kārtību, ANO un citu starptautisko organizāciju, kuras pierādījušas savu totālo bezspēcību, likteni nākotnē. Jo karš vēl turpinās un gaisma tuneļa galā vēl nav redzama. Lai gan skaidrs ir viens - Ukrainai jāuzvar, un Putina Krievijai par saviem asiņainajiem noziegumiem jāsaņem smags, bet pelnīts sods. Pretējā gadījumā pasauli gaida ārkārtīgi grūti un tumši laiki. Tā ka variantu nav. Vai nu, vai nu.
