Trešdien, 13. jūlijā, sākās Saeimas deputātu kandidātu sarakstu iesniegšana Centrālajā vēlēšanu komisijā. Pirmie savus sarakstu iesniedza atparisti (“Attīstībai/Par!”) un drīz vien piepildīja sociālos tīklus ar bildēm, kuras precīzi atspoguļo šīs politgrupas attieksmi pret gaidāmo darbu Saeimā.
Atbilstoši “Instagram” un “Tik-Tok” nerakstītajiem standartiem, sociālajos tīklos ievietotajās bildēs jādemonstrē nebeidzama līksmība un laime. Vienos priekos paiet mūžs - tāda varētu būt šo tiktokeru devīze, kurai, kā nu sanāk, cenšas sekot arī atparisti.
Ko mēs redzam šajās bildēs? Šie smaidošie, priecīgie cilvēki it kā dodas uz kādu izklaidējošu karnevālu. Uz kaut ko līdzīgu nepārejošam “Lampas” festivālam, kur var domubiedru pūlītī jautri pakulstīt mēli, virpuļojot gudri skanošus svešvārdus; kur var viens otram uzsist uz pleca, caur puķēm netieši sakot: ak dievs, cik gan tu esi gudrs! Gandrīz tikpat cik es!
Lai nerastos pārpratumi, uzreiz paskaidrošu, ka man nav nekādu iebildumu pret bildēm ar smaidošiem, priecīgiem cilvēkiem. Arī man pašam patīk fotografēt un vienmēr uzmundrinu fotografējamos: smaidiet, smaidiet, vēl plašāk smaidiet! Tāpat saprotu šo fotogrāfiju elektorālo jēgu, taču šī uzsvērtā bezbēdība caurvij visu šī politiskā spēka (arī tā idejiskā dvīņubrāļa/māsas “Progresīvie”) publisko pašekspozīciju. Bezbēdība, kura robežojas jau ar vieglprātību, ir šo politisko spēku ne vien ārējā izpausme, bet arī iekšējā būtība.
Nav ne mazāko šaubu, ka elektorātam šāda attieksme patīk, jo ne politika, ne vēl jo vairāk ekonomika nav taču nekas tāds, kas būtu jādara nopietniem ģīmjiem. Nopietni onkuļi drūmām sejām un smagiem skatieniem ir neatgriezeniska pagātne. Oldskūls. Mūsdienās sociālais pieprasījums ir pēc visa viegla un nepiespiesta. Nauda rodas bankas kontā, bet ēdiens ledusskapī. Nu labi, veikalā vai kafejnīcas virtuvē. Lietu sākotnējā izcelsme nav svarīga. Galvenais ir vienmēr smaidīt un būt gatavam pārveidot pasauli pareizā virzienā. Ko gadu tūkstošiem nespēja izdarīt iepriekšējās paaudzes, to izdarīsim mēs - smaidot, līksmi ejot uz priekšu, palēkdamies. Viegli.
Viegli - ir šīs ideoloģijas neuzsvērtais māneklis. Vecais bībeliskais stāsts par cilvēku nolemtību “vaiga sviedros maizi pelnīt” ir nodots utilī. Paldies dievam. Piens rodas veikalā, nevis no govs pupa. Svarīgi ir rūpēties, lai netiktu izcirsti meži, jo tie domāti mūsu sirdsmieram, nevis saimnieciskai darbībai. Kad dabu cilvēks neaiztiek, tad sirds ir mierīga pat tad, kad milzu apjomos savairojas kaitēkļi un daba mirst. Toties dabīgi. Atšķirībā no cilvēku dzīvēm, kur dabīgi nozīmē - slikti (pilns internets frāzēm - vēmiens nāk, kad redzu tās dabīgo ģimeņu reklāmas).
Svarīgi ir cīnīties, lai tiktu aizliegti plastmasas salmiņi, caur kuriem sūkt kokteiļus, jo tādā veidā mēs glābjam planētu. Kāds ir šo salmiņu īpatsvars kopējā plastmasas patēriņā, ir otršķirīgi, jo galvenais ir pildīt pareizo domāšanu apliecinošos rituālus. Pēc šo rituālu veikšanas smadzenēs ieplūst dienišķā serotonīna deva kopā ar apziņu - cik es esmu labs un pareizs. Tāds, kurš rūpējas par cilvēces kopējo labumu.
Viss jau būtu lieliski, un kuram gan nepatīk būt ekoloģiski advancētam? Kurš vēlas apzināti piesārņot pasauli ar plastmasu un citām dabai nedraudzīgām lietām? Kurš ir tas nelietis, kurš vēlas izcirst mūsu planētas plaušas - mežus? Runa nav par to. Runa ir par šo teatrālo vieglumu, ar kādu tiek “risinātas” (obligāti pēdiņās) smagas, ļoti nopietnas problēmas.
Ievērojiet, ka publicētajā bildē veselības ministra Daniela Pavļuta sejā smaids ir izteikti samocīts un nedzīvs. Viņa vadībā visa veselības aizsardzības sistēma tika uzlikta uz Covid-19 pandēmijas apkarošanas sliedēm. Ne velti diplomētais ārsts un talantīgais medicīnas tēmu publicists Pēteris Apinis Pavļutu ironiski dēvē par kovida lietu ministru.
Tagad veselības aprūpes sistēma pārdzīvo šīs politikas sekas. Poliklīnikas un slimnīcu uzņemšanas nodaļas netiek galā ar atliktās ārstēšanas pacientu pieplūdumu, par ko tas pats Apinis brīdināja jau tad, kad tika ieviesti stingrie Covid-19 ierobežojumi medicīnas pakalpojumu piekļuvei. Taču tobrīd bija citas aktualitātes. Tobrīd sistēmai bija tikai viena slimība un viena statistika - kāds ir Covid-19 kumulatīvais rādītājs.
Šāda ārkārtīgi vienkāršota pieeja valda visos jautājumos, kuros priekšplānā izvirzās “pareizās” ideoloģijas doktrīna. Atbilstoši šai doktrīnai, izrādās, ka metāns, kas izdalās no zālēdāju gremošanas orgāniem, esot vainīgs, ka Portugālē tagad milzīgs karstums un Alpos kūst ledāji. Kas jādara? Jāsamazina liellopu skaits pasaulē. Vispār jāatsakās no gaļas un piena. Vegānu uzturs - lūk, cilvēces nākotne.
Esmu vairākkārt bijis ekvatoriālajā Āfrikā un redzējis vegānus, kuri šādu dzīves veidu piekopj nevis reliģiski ideoloģiskās pārliecības dēļ, bet gan apstākļu spiesti. Esmu bijis pie viņiem iekšā mitekļos un redzējis virtuves, kur nekā cita no ēdamā nav, kā vien liels, balts, plastikāta maiss ar rīsiem blakus pavardam. Tā nu šie rīsi tiek vārīti lielā grāpī un ēsti rītā, pusdienās un vakarā.
“Glābsim planētu” reliģija pieprasa, lai šie cilvēki ārpus Eiropas un Ziemeļamerikas nepalielina savu patēriņu un ar prieku seko pārtikušo ziemeļnieku/bālģīmju sludinātajai “pieticības” un patēriņa ierobežošanas reliģijai. Man nav nekas pret patēriņa kulta ierobežošanu, bet esmu tajā vecuma grupā, kura jaunībā vēl paguva padzīvot laikā, kad tā pati “pareizuma un taisnīguma” ideoloģija, tikai iepriekšējā inkarnācijā, noteica mūsu ikdienas dzīves ekonomisko kursu.
Kopš tiem laikiem ar milzu neuzticību raugos uz ikvienu politisko spēku, kurš ar vieglu roku sola “atnākt un, klusi smaidot, visu sakārtot”. Reiz jau tādi bija. Paldies. Nē.
