Atsevišķu fanātiķu ievēlēšana Saeimā varētu palīdzēt atmaskot matricveida domāšanas sērgu

Ar saviem ierakstiem sociālajos tīklos Kristaps Melnis sevi parāda kā destilētu “Progresīvo” sektas fanātiķi bez piemaisījumiem. Viņš iemieso visu šīs kustības dziļāko neprātu © Ekrānšāviņš

Aptaujas liecina, ka politiskā partija “Progresīvie”, visticamāk, iekļūs Saeimā. Ja tā, tad nebūtu slikti, ja starp ievēlētajiem deputātiem būtu šī saraksta kandidāts Vidzemes vēlēšanu apgabalā – Kristaps Melnis.

Lai šī mana vēlme neizskatītos pēc vienkāršas politiskas reklāmas, uzreiz jānorāda, ka vēl labāk būtu, ja “Progresīvie” vispār netiktu Saeimā, jo pārstāv politisku strāvojumu, kurš, manuprāt, ir pret Latvijas valsti kā latvisku, nacionālu veidojumu un pēc būtības ierindojams vienā ailē ar Latvijas Krievu savienību. Taču, ja tomēr “Progresīvie” tiks Saeimā, tad no politiskās pedagoģijas aspekta būtu tikai pamācoši, ja starp šīs partijas deputātiem būtu Melnis. Tieši kā kreisā spārna radikālāko, absurdāko ideju nesējs.

Var jautāt - kāpēc vispār pievērst īpašu uzmanību šai “nišas” partijai? Tāpēc, ka līdz šim daudzi “Progresīvos” uztver kā nedaudz jokainu, drusku aptrakušu, bet vienlaikus “normālu” partiju. Lai arī mazliet ekstrēmu, bet tomēr ietilpstošu noteiktā pieņemamības rāmī. Vismaz pagaidām neviena cita partija nav paziņojusi, ka ar viņiem vienā koalīcijā neies nekādā gadījumā.

Neatkarīgā

Manā ieskatā “Progresīvie” nav tik daudz partija, cik kvazireliģiska sekta, jo tās uzskatu sistēmu nosaka nevis realitāte un cilvēces vēsturē uzkrātās zināšanas, bet gan sagudrotas, no dzīves atrautas konstrukcijas un matricveida domāšana. Kā piemēru var minēt pārmetumus Nacionālajai apvienībai (NA) un citiem tā dēvētajiem latviskajiem spēkiem, ka tie ar savu it kā neiekļaujošo, sabiedrību šķeļošo politiku 30 gados nav spējuši panākt cittautiešu integrāciju latviskajā vidē. Pilnībā tiek ignorēta vēsturiskā realitāte un šīs realitātes objektīvās iespējas.

Acīmredzot vajadzēja vēl vairāk nākt pretī nepilsoņiem, cittautiešiem, lai viņi iemācītos latviešu valodu, integrētos un ar prieku visur runātu tikai latviski. Bet varbūt pēc “Progresīvo” ticības brāļu un māsu piemēra otrpus okeāna vajadzētu organizēt masveida zābaku bučošanu “nabaga” krieviem? Lūk, Meļņa ieraksts: “Latvijas dzīvojošie krievi nav atbildīgi par Krievijas noziegumiem. Tie krievi un citi, kas šeit ieradās padomju laikā, nāca pēc drausmīgās okupācijas un kara, reāli ar iemeslu nopelnīt, jo tāda bija PSRS politika veidojot sabiedrību, kas tiks dalīta. Un vēl joprojām tas strādā.”

Ar ko tieši Melnis izpelnījies īpašu uzmanību? Ar to, ka ar saviem ierakstiem sociālajos tīklos viņš sevi parāda kā destilētu šīs sektas fanātiķi bez piemaisījumiem. Melnis iemieso visu šīs kustības dziļāko neprātu. Tā kā “Progresīvie” priekšplānā izvirza it kā cienījamus cilvēkus, daudziem rodas visai pielaidīgs priekšstats par šo partiju, lai gan tā būtu jāuztver kā fanātisku cietpauru, aizspriedumainu tumsoņu pārpilna sekta, kuras locekļi sevi iedomājušies par pasaules glābējiem.

Lasot komentārus pie Meļņa izteikumiem, var nojaust, ka daudzi viņa kritiķi domā, ka šis jaunais cilvēks ākstās, ir kaut kādas “nepareizas grāmatas” salasījies, bet kopumā gan jau atzīst, ka Zeme griežas un riņķo ap Sauli. Problēma ir tā, ka tā tas diemžēl nav. Tā ir vēlamā uzdošana par esošo. Šis jaunais cilvēks, tēlaini izsakoties, dzīvo plakanzemes pasaulē, kur Saule griežas ap nekustīgo un uz trijiem vaļiem stāvošo Zemi. Viņš dzīvo pavisam atšķirīgā pasaulē, pavisam atšķirīgā paradigmā un apkārtējo pasauli redz gluži atšķirīgi.

Sapratne, ka mums blakām dzīvo cilvēki, kuri pasauli redz citādi nevis atsevišķu detaļu līmenī, bet gan fundamentāli, katram atnāk pa savu ceļu. Piemēram, pazīstamajam režisoram Alvim Hermanim tā atnāca brīdī, kad viņš Cīrihē iestudēja Mihaila Bulgakova “Suņa sirdi” un pēkšņi atklāja, ka viņa un aktieru redzējums uz izrādē notiekošo atšķiras pašos pamatos.

Hermanis identificējās un izjuta profesora Preobraženska un viņa asistenta Bormentāla dziļo sāpi, bet vācu/šveiciešu aktieri juta līdzi “nabaga” Šarikovam un Švonderam, kurus diskriminē pēc nepelnīta komforta alkstoši buržuji. Viņiem šie mazizglītotie, prastie “nabaga cilvēciņi” bija “labie”, bet izglītotie, pieklājīgie “budži” - “sliktie”. Gluži kā Hermaņa bērnībā rādītajās kinofilmās par Krievijas pilsoņu karu. Pieklājīgi runājoši, tīrās, izgludinātās drēbes tērptie un pie galda ar nazi un dakšiņu ēdošie “baltie” - sliktie, bet nevīžīgi ģērbušies, ar karoti zupu strebjošie un prastā valodā runājoši “sarkanie” - labie.

Man šī sapratne, ka cilvēku zināšanas par pasauli var būt pilnībā atrautas no jebkādiem faktiem un balstīties vienīgi uz fantāzijām un kaut kur sagrābstītiem pieņēmumiem, atnāca, kad īsi pēc Nelsona Mandelas bērēm Londonā sanāca par Āfrikas problēmām aprunāties ar kādu visnotaļ izglītotu cilvēku, regulāru “kvalitatīvā” laikraksta “The Guardian” lasītāju. Runājam, vārds pa vārdam, un es pēkšņi apjaušu, ka diskutēju pat ne ar plakanzemieti, bet ar kaut ko vēl trakāku.

Izrādās, Āfrikā gadu simtiem pastāvējušas pārtikušas, plaukstošas valstis, kurās dzīvojusi laimīga, augsti attīstīta afrikāņu tauta. Bet tad šo kontinentu iekarojoši ļauni, zemiski, alkatīgi baltie, kuri (sic!) izdzinuši melnādainos no viņu greznajām mājām un paši ievākušies tajās dzīvot. Taču tad no greznajām villām uz nožēlojamām būdiņām aizdzīto melnādaino vidū radies savs Obi Vans Kenobi (Nelsons Mandela), kurš organizējis cīņu pret šiem apspiedējiem, aizdzinis baltos rasistus un melnādainie varējuši atgriezties savās agrākajās villās.

Teikšu godīgi, man atkārās žoklis. Man pat prātā nebija ienācis, ka mūsdienīgam, izglītotam un nopietnus avotus lasošam cilvēkam galvā var būt tāda putra. Atsevišķi precizējoši jautājumi, un man kļuva skaidrs, ka faktu zināšanu nav nekādu. Nav pat elementārās izpratnes par hronoloģiju, laika asi, jo laiks pārvērties vienā bezjēdzīgā bezlaika juceklī, kur nepastāv ne pēctecība, ne priekštecība. Nepastāv tādi jēdzieni kā pirms tam, pēc tam; no tā izrietēja tas, bet no tā šis.

Cilvēks pat attāli nenojauš, kad, kurā gadā notika Āfrikas kolonizācija, kāds bija vietējo iedzīvotāju attīstības līmenis, kad un uz kurieni veda vergus, kas tos piegādāja vergu tirdzniecības vietām utt. Viss pasaules redzējums balstās tikai uz primitīvām shēmām - labie/sliktie, apspiestie/apspiedēji, baltie/melnie un tādā garā. Visas pasaules netaisnības ir viegli novēršamas, ja tikai sabiedrība rīkotos “pareizi”, atbilstoši šo sektantu teorētiskajām dogmām.

Šajā pasaules sistēmā vienmēr ir kāda laba, cēlsirdīga, nesamaitāta, ar augstiem morāles standartiem apveltīta pirmsabiedrība, kurā cilvēki laimīgi dzīvo gluži kā Ēdenes dārzā, līdz atnāk baltais cilvēks ar savu krustu, Bībeli, mūžīgo ļaunumu, tumsonību, necilvēcību un visu sabojā. Tas, ka visām (bez izņēmuma) primitīvajām tautām tieši baltais (civilizētais) cilvēks atnesa visu to labo, humāno un cēlsirdīgo, ar ko tik ļoti patīk lepoties šiem šodienas “apspiesto” aizstāvjiem, tiek vienkārši ignorēts.

Šī matricveida domāšana ir īpaši aktuāla attiecībā uz kristietību, kas šodienas kreisajiem ir galvenā “ļaunuma sakne”. Cilvēki dzīvo nesatricināmā pārliecībā, ka kristīgā baznīca ir galvenais tumsonības, antizinātniskuma un necilvēcības perēklis, bet, kad viņam jautā, kur tad Akvīnas Toma laikā (13. gadsimtā) un pirms tam bija tas gaismas, zinātniskuma un humānisma rezervuārs, atbildes vietā tiek piesaukta inkvizīcija, raganu sārti un tamlīdzīgas klišejas. Kurās citās kultūrās - acteku, inku vai ķīniešu - pastāvējis šis humānisms, ja ne tieši kristietībā? Atbildes nav.

Tādi jautājumi kā - kur tad bija tā “gaisma”, kuru tādi tumsoņas kā minētais dziļi ticīgais filozofs centās iznīdēt un paslēpt no “labās”, tīrumos muguru liecošās tautas, šajā domāšanas matricā nemaz nevar izvirzīties, jo tad nāktos atzīt, ka tieši kristīgā baznīca un klosteri bija vietas, kas pirmās sāka rūpēties par cilvēku izglītošanu, organizēja slimnīcas un aprūpes iestādes. Tieši klosteros tika uzturēta un pārrakstīta antīkās civilizācijas uzkrātā gudrība. Tieši tur arī bija šis humānisma un cēlsirdības rezervuārs. Nekāda labā un gaišā dzīve ārpus kristietības nebija. Nekur. Kaut kādu ieskatu par šo dzīvi var gūt no nezinātniskā, bet tomēr laikmetu raksturojošā seriāla “Vikingi”.

Melnim, tāpat kā šīs sektas atbalstītājiem citur “progresīvajā” pasaulē, galvenie ienaidnieki bez kristīgās baznīcas ir nacisti (Latvijā parasti saukti par naciķiem). Latvijā “nacistus” pārstāvot NA. Viņiem jau nosaukums tāds, ka vārds - naciķi - uzprasās pats no sevis. Ja tikai ir vēlēšanās atrast “ienaidniekus”, ar ko karot. Visa šīs “cīņas” ideoloģiskā bāze atrodama šajā Meļņa tvītā: “[NA] Izcili veido propagandu Krievijai - slavina nacistu kaujasvienību, kas pavergoja latviešus.”

Nekad neesmu bijis latviešu leģiona glorifikācijas piekritējs un 16. marta pasākumu atbalstītājs, bet nosaukt latviešu leģionu par nacistu kaujasvienību, kas pavergoja latviešus (?), nozīmē, ka puisim Latvijas vēstures jautājumos galvā ir pamatīgs juceklis. Pret savu gribu okupācijas karaspēkā iesaukti okupētās teritorijas iedzīvotāji Meļņa pasaulē ir “nacisti”, kuri turklāt “pavergojuši” latviešus.

Tas, ka masveidīga jaunu latviešu vīriešu iesaukšana vispirms vācu, bet pēc tam krievu okupācijas armijā vispirms bija smags noziegums pret latviešu tautu un milzu traģēdija, Meļņa shematiskajā pasaules redzējumā netiek saskatīts. Viņam ir tikai nacisti, kas pavergoja latviešus. Kādus vēl latviešus šie par bezpalīdzīgu lielgabalu gaļu Hitlera un Staļina armijās pārvērstie cilvēki varēja “pavergot”, nav pat nojaušams.

Kā parasti šīs sektas pārstāvjiem “sliktie” ir tikai Hitlera armijā iesauktie. Tie, kurus krievi iesauca Staļina armijā, nekādus pārmetumus nerada, lai gan abi ir vistīrākie svešu okupācijas spēku upuri. Bet Melnim šie upuri, kuriem, ja palaimējās izdzīvot, pēc kara vēl nācās pārciest Sibīrijas gulaga šausmas, ir nicināmi “nacisti”. Un viss tikai tāpēc, ka galvā nevis jēgpilnas vēstures zināšanas, bet gan primitīva matrica.

Tomēr, kā mēdz teikt, katram mākonim ir sava zelta maliņa. Meļņa ievēlēšana un atrašanās Saeimā, iespējams, daudziem laikus atvērtu acis uz šo matricveida domāšanas problēmu. Pie mums tā pagaidām vēl nav ieguvusi tik milzīgus apmērus kā dažviet citur pasaulē, bet tāpēc tā jārisina jo drīzāk, jo labāk, pirms sērga izpletusies.

P. S. Speciāli KNAB. Par šo rakstu neesmu saņēmis finansējumu ne no “Progresīvajiem”, ne “Antiprogresīvajiem”. Tas ir tikai un vienīgi mans personiskais viedoklis.

Komentāri

Lai cik ierobežota arī nebūtu Latvijas Bankas (LB) ietekme uz eirozonas monetāro politiku, LB prezidentam joprojām ir nozīmīga loma mūsu valsts ekonomiskajā, finansiālajā un banku sistēmas attīstībā. Tāpēc mūsu politiķu izvēlei – kuram uzticēt šo svarīgo amatu pēc tam, kad šā gada 21. decembrī beigsies pilnvaru termiņš esošajam LB prezidentam Mārtiņam Kazākam – jāpieiet ar pilnu nopietnību.

Svarīgākais