Propagandas apbrīnojamā efektivitāte ir viegli izskaidrojama

Šī Vladas Ralko iespaidīgā glezna labi demonstrē propagandas un antipropagandas savstarpēji saistīto raksturu. Autore, “atmaskojot” patriarhālās sabiedrības liekulīgo būtību, pati ķeras pie neslēptas propagandas paņēmieniem. Nesievišķīga, agresīva rozā sieviete ar zilganas gaismas lukturi izgaismo “patriarhālo” pasauli, kuru pārstāv divsejaini vīrieši sarkani krāsotām lūpām.  © Ekrānuzņēmums no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra mājaslapas lcca.lv

Sociālajos tīklos bieži var lasīt frāzes: Kā vispār kāds var par “šitiem” (tiek nosaukta konkrēta politiskā partija) balsot? Tur jau jābūt galīgi aptaurētam, lai “šitos” atbalstītu. Tām partiju reitingu tabulām taču nevar ticēt, jo kurš tad balsos par “tiem”. Skaidrs, ka visas šīs aptaujas ir nopirktas.

Šajā rakstā turpināsim aplūkot propagandas ietekmi uz sabiedriskajiem procesiem un atbildēsim uz jautājumu - kāpēc cilvēki tai tik viegli notic.

Uzreiz jāsaka, ka minētie piemēri ar propagandu ir saistīti visai nosacīti, jo politisko uzskatu atšķirības ir gluži objektīvas. Katram cilvēkam var būt savs redzējums uz vēlamo sabiedrības attīstību, ko ietekmē viņa personiskās intereses un daudzi citi faktori. Šos piemērus pieminu tikai tāpēc, ka tie labi parāda, cik cilvēkiem grūti pieņemt atšķirīgu uzskatu sistēmas, savukārt šī cilvēku uztveres neelastība tiek plaši izmantota propagandā.

Saskaroties ar cilvēkiem, kurus apstulbinājusi Kremļa propaganda, daudzi neizpratnē šausminās: kā viņi var neredzēt acīmredzamos noziegumus un ticēt absolūtām pasakām? Diemžēl var un pat pavisam viegli. Vēl vairāk. Lielākā cilvēku daļa ar lielāko prieku notic gandrīz visam, kam grib ticēt. Tādai ikdienišķai lietai kā komplimentiem nebūtu nekāda efekta, ja cilvēkiem nebūtu šīs dabiskās vēlmes ticēt tam, kam viņi grib ticēt. Pat ja viņi neskaidri apjauš, ka tā nav taisnība.

Sašutuma pilnajā jautājumā “Kā viņi var noticēt...?” galvenais vārds ir “viņi”, jo šie naivie muļķīši bez kritiskās domāšanas gandrīz vienmēr ir kādi citi, bet ne es - tas gudrais ar “kritisko domāšanu”. Ar skumjām jāatzīst, ka arī jēdziens “kritiskā domāšana” ir gandrīz pilnībā devalvēts un pārvērties modernā eifēmismā agrāko “ķeceru” iezīmēšanai. Proti, ja kāds nedomā tā, kā skaitās “pareizi”, vai vēl trakāk, tā, kā domāju es, tad viņam trūkstot “kritiskās domāšanas”.

Daļas sabiedrības attieksme pret Krievijas iebrukumu Ukrainā spilgti izgaismo propagandas gluži vai apbrīnojamo efektivitāti. Burtiski apstulbinošo efektivitāti. Ne tikai Krievijas sabiedrība, bet arī liela Latvijas krievvalodīgo daļa tieši vai netieši atbalsta Putina režīmu un atsakās atzīt un nosodīt tā noziegumus. Tiesa, arī šajā gadījumā propagandas efekts nav gluži tīrs, jo galveno lomu spēlē ar nacionālo identitāti saistīti faktori, par kuriem nedaudz vēlāk.

Kā jau minēju: cilvēki tic propagandai pat tad, kad tā ir acīmredzami melīga, jo viņi grib, lai tā būtu patiesība. Viņi labprāt to uztver kā patiesību, jo patiesība nav nekas cits kā īstenības pieņemamā versija. Ja gribam patiesi (nevis pašapmānam) apgūt “kritiskās domāšanas” pamatus, tad vienmēr sev priekšā jātur (iztēlē) plakāts milzu burtiem: “Patiesība ir īstenības pieņemamā versija.”

Ikvienam cilvēkam katru dienu ir jāizdara dažādas izvēles, sākot ar krējuma markas izvēli veikalā un beidzot ar dzīvesbiedra vai darba izvēli. Visas šīs izvēles satur daudz dažādu faktoru, kuri vienlaikus jāpatur prātā. Tā gan tas vairāk izskatās teorētiski, jo praksē parasti darbojas viens galvenais faktors, kurš nomāc visus pārējos. Teiksim, es savu nākamo vīru/sievu tik ļoti mīlu, ka bez viņa dzīvot nespēju, tāpēc viss pārējais mani neinteresē. Vai arī cenu atlaide veikalā ir tik liela, ka gan jau tas krējums būs labs un garšīgs.

Līdzīgi arī propaganda balstās uz kādu vienu, cilvēkam ārkārtīgi svarīgu elementu, uz kuru tiek mērķtiecīgi spiests. Konkrētajā Ukrainas kara gadījumā uz nacionālo identitāti. Tiek spiests uz krievu aizvainoto patmīlību: visi mūs “abižo” un nemīl, jo esam īpaši ar savu savdabību un diženumu. Visi patiesībā mūs apskauž! Tam, cik šim “lielajam stāstam” ir reāls pamats, vismaz pagaidām nav nekādas nozīmes.

Vai pret propagandu ir kādi tikpat efektīvi pretlīdzekļi? Jebkura propaganda, kā jau teikts, balstās uz vienu centrālo stūrakmeni - cilvēki tic tam, kam grib ticēt, un stūrgalvīgi atsakās pieņemt faktus, kuri šo ticību grauj. Viņi šos faktus, neatkarīgi no tā, cik tie neapstrīdami, vienkārši ignorē. It kā to nemaz nebūtu. Pat tādi emocionāli aizkustinoši kadri kā Viņņicas raķešu triecienā sakropļoto bērnu mirstīgās atliekas aiziet “ignorējamo faktu” novietnē.

Ko darīt? Par laimi, situācija nav tik bezcerīga, kā varētu likties. Otrs propagandas stūrakmens ir tās obligātā nemitīgā atkārtojamība. Proti, propaganda jāatkārto katru dienu ar vienu un to pašu vēstījumu dažādās variācijās. Dienu no dienas, gadu no gada. Tieši tāpat darbojas arī antipropaganda. Ja dienu no dienas, gadu no gada tiek pa visiem informatīvajiem kanāliem rādīta objektīvā realitāte, tad agri vai vēlu cilvēkā notiek lūzums un viņš uz lietām pēkšņi sāk skatīties citādi.

Parasti šīs lūzums notiek it kā pēkšņi. It kā, jo zemapziņas šaubas uzkrājas pamazām, ilgākā laika posmā, bet tieši kāda spilgtāka emocionālā iespaida rezultātā tās pāraug apzinātā uzskatu nomaiņā. Bieži tiek minēts Pirmā pasaules kara piemērs, kad 1914. gada augustā Eiropā valdīja nepieredzēts militāri patriotiskās eiforijas uzplūds, kurš pēc pāris gadiem strauji noplaka, pārvēršoties savā pretmetā, kas Krievijā pat izraisīja revolūciju. Latvijā 1990. gada 18. martā Augstākās Padomes vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja Latvijas Tautas fronte ar Ivaru Godmani priekšgalā. 1993. gada 5.-6. jūnijā 5. Saeimas vēlēšanās LTF nepārvarēja tolaik vēl 4% barjeru.

Šobrīd lielākās cerības jāliek uz ko līdzīgu - uz laiku un uz psiholoģisko nogurumu no bezjēdzīgā kara, kurš top vēl jo bezjēdzīgāks brīdī, kad nav nekā, ko pat propagandai uzdot par uzvaru. Vienīgais patiesi efektīvais pretlīdzeklis pret propagandu ir reālā dzīve. Kad dzīves realitāte tik tālu atraujas no teorētiskajām (ideoloģiskajām vai propagandas) nostādnēm, ka šo neatbilstību ne ar kādu runāšanu vairs nevar noslēpt, tad arī sabrūk viss propagandas kāršu namiņš.

Tas attiecas gan uz tradicionālo politisko cīņu, gan Ukrainas karu. Ukrainas armijas kaujas spējas un bagātīgas ieroču piegādes no visas pasaules ir galvenais pretlīdzeklis šai propagandai.

Svarīgākais