Pēdējo gadu pasaules lielie notikumi – Covid-19 pandēmija un Krievijas iebrukums Ukrainā – liek pievērst saasinātu uzmanību propagandai. Ņemot vērā tās nozīmīgo lomu sociālajos procesos, “Neatkarīgā” uzsāk rakstu sēriju par propagandu. Kāpēc tā ir tik efektīva? Kā to atpazīt? Kā atmaskot?
Vēl pirms dažiem gadiem propaganda masu apziņā pārsvarā saistījās ar kaut ko it kā sen pagājušu (ar komunistu visaptverošo propagandu vai Gebelsa piesaukšanu), bet tagad atklājies, ka propagandas loma joprojām ir nepārvērtējama. Tā burtiski caurvij mūsu sabiedrību un gāžas pār mums no visiem informatīvās plūsmas kanāliem.
Ja uz lietām paskatīsimies plaši atvērtām acīm, tad nāksies ieraudzīt, ka propaganda (dažādās tās izpausmēs) vienmēr ir bijusi sabiedriskajos procesos klātesoša. Pirmatnējie burvji, šamaņi, vēlākie priesteri, jaunlaiku “intelektuāļi” un pats pēdējais modes kliedziens - “influenceri” “de facto” ir tie paši propagandisti, kuri cenšas viņu ”kastai” nepiederīgos ievirzīt “pareizi” domājošā gultnē. Ja tā, tad kāpēc vārdam propaganda, propagandists ir tik nelāgs skanējums? Kaut vai salīdzinot ar “intelektuāli”. Vai tikai tāpēc, ka šim vārdam, līdzīgi kā anekdotē par žurku un kāmīti, ir slikts PR?
Daļēji jā, jo vārdi “propagandists”, “intelektuālis”, “politisko notikumu komentētājs”, “žurnālists” skan ar stipri atšķirīgu tonalitāti, lai gan visi minētie nodarbojas tikpat kā ar vienu un to pašu - pasaulē notiekošo procesu interpretāciju un šīs interpretācijas popularizēšanu. Tiek pieņemts, ka propagandists, atšķirībā no citiem profesionālajiem apzīmējumiem, ir tas, kurš apzināti sagroza realitāti (melo) ar ļaunu nolūku.
Ārpus iekavām paliek jautājums - vai dedzīgs komunists vai tikpat dedzīgs nacionālsociālists, kurš ar pārgrieztām acīm pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados aģitēja par “saulaino nākotni”, to darīja ļaunā nolūkā vai svētā ticībā “labākai pasaulei rīt”? Vai viņš meloja vai tomēr visu redzēja caur savām revolucionāra rozā brillēm? Tagad mēs zinām, pie kā noveda 1917. gada sociālistiskā revolūcija Krievijā (ne mazākajā mērā netaisos ironizēt par šīs revolūcijas galēji kreiso, sociālistisko, pat humānistiski ideālistisko raksturu) vai 1933. gada cita sociālistiskā (izteikti anitplutokrātiskā - pret bagātniekiem vērstā) revolūcija Vācijā. Bet vai toreiz tas bija tik acīmredzams?
Tobrīd, notikumiem sākoties, cilvēku miljoni ticēja, ka jaunā laimības gaisma pēc tūkstošiem gadu netaisnības tumsas beidzot ir uzaususi. Nav grūti būt viedam ar atpakaļejošu datumu, bet Staļina darbus (lasi: noziegumus) tobrīd “svētīja” vairums Rietumu intelektuāļu. Šodien pat nepiedienīgi pieminēt, bet arī Hitlers trīsdesmitajos gados skaitījās “progresīvs”, iepretim dažādiem atpalikušiem tumsoņām arhaiskos cilindros un frakās. Kā, piemēram, vecais “konservs” Čērčils, kurš 1940. gadā noraidīja Hitlera humānos (bez pēdiņām) miera piedāvājumus.
Ar ko šodien atšķiras kreisais influenceris (“intelektuālis”, “propagandists”) Naomi Čomskis no tāda paša labējā “intelektuāļa” Džordana Pītersena, kuri apmaldījušies Krievijas - Ukrainas kara trijās priedēs? Tikai ar to, ka kreisie meklē iemeslus, kādā veidā attaisnot Čomska domu lidojumus “mākoņos”, bet labējie dara to pašu, cenšoties atrast Pītersena teiktajā tos “patiesības graudus”, kuri ļautu teikt - jūs esat viņu ne tā sapratuši.
Šeit mēs nonākam pie paša sarežģītākā, visgrūtāk atbildamā jautājuma - vai patiesība ir viena, un vai tā ir objektīva? Nupat biju labējās ievirzes ekonomista, filozofa, Nobela prēmijas laureāta ekonomikā Fridriha Hajeka grāmatas “Ceļš uz kalpību” atvēršanas pasākumā, kur man par šo jautājumu iznāca neliela domu apmaiņa ar šodienas Latvijas konservatīvās domas spilgtāko pārstāvi Agnesi Irbi. Viņa kategoriski noraidīja jebkādu patiesības relatīvismu. “Tās visas [idejas, ka patiesība katram sava] ir muļķības, jo patiesība ir tikai viena,” viņa pārliecinoši deklarēja.
Irbei var piekrist. Taču ar vienu nosacījumu. Cilvēka prāts ir par īsu, lai nešaubīgi izvērtētu, kas ir labi un kas slikti. Galējās formās tas izdarāms it kā pavisam viegli, piemēram, grūti atrast psihiski līdzsvarotu cilvēku, kurš apgalvos, ka nogalināt cilvēku ir labi, bet vērtējums kļūst daudz neviennozīmīgāks, ja runa ir par vēl nedzimuša cilvēka augli vai nešaubīgi sliktu cilvēku. Sākas diskusijas par to, no kura brīža (attīstības perioda) embriju uzskatīt par dzīvu būtni vai arī cik ļoti sliktam jābūt cilvēkam, lai viņu drīkstētu nogalināt? Vai Osamu bin Ladenu vai Putinu drīkstētu nogalināt raķešu triecienā? Līdzīgas dilemmas par krietni mazāk spilgtiem jautājumiem ir bez sava gala.
Nešaubos, ka patiesības unikalitātes atbalstītāji visai viegli paskaidros, ko drīkst un ko nedrīkst; kas labi, kas slikti katrā konkrētajā gadījumā. Šoreiz ne par to. Pat ja patiesība ir tikai viena un tā ir absolūta, tad neesmu pārliecināts, ka cilvēku spēkos ir to nešaubīgi izvērtēt. Īpaši, ja runa ir par nākotnes perspektīvām.
Lūk, viens piemērs. Ir slavenā (iespējams, apokrifiskā) Ķīnas reformatora Dena Sjaopina atbilde uz jautājumu, kā viņš vērtē Francijas Lielo revolūciju? Atgādinu, ka šis jautājums tika uzdots šīs revolūcijas 200. gadadienas kontekstā. “Pārāk mazs laika posms pagājis, lai dotu šim notikumam galīgo vērtējumu,” skanēja Dena atbilde. Francijā šī Dena replika (aiz cieņas pret padzīvojušo ķīniešu līderi) tiek interpretēta kā “Austrumu filozofiskās domas dīvainību” izpausme. Nu, viņiem tur Austrumos patīk visādi divdomīgi paradoksi, bet, ja tā godīgi, tad viņš, bez šaubām, ir “prātu izkūkojis vecis”.
Varbūt. Droši vien tā arī ir, bet, skatoties, par ko ir pārvērtusies Eifeļa torņa pakāje Parīzē; vērojot Francijas prezidenta Emanuela Makrona neskaitāmos zvanus faktiskajam kara noziedzniekam Putinam, prātā iezogas šaubas - varbūt tomēr Dens tik stipri kļūdījies nemaz nav. Bet varbūt ir vēl trakāk - nemaz nav kļūdījies?
No otras puses, skaidrs, ka civilizācijas kopējais attīstības vektors nemaz nepieļāva citu Francijas nākotnes ceļu. Vai tomēr pieļāva? Kurš uz to var viennozīmīgi atbildēt? Kur šajā gadījumā ir Irbes vienīgā patiesība, kura formulēta Jāņa evaņģēlijā: “Kas runā pats no sevis, tas meklē godu; bet kas meklē Tā godu, kas mani sūtījis, tas ir patiess un netaisnības viņā nav.” Citiem vārdiem: patiesība ir Dieva ziņā, bet mēs te visi vienkārši cīnāmies par/ar savām ambīcijām/godkāri.
Vai tas nozīmē, ka atliek vien noplātīt rokas un novērsties no dažādiem propagandistiem/patiesības sludinātājiem, augstprātīgi piebilstot - O, Sancta simplicitas! Ak, svētā vientiesība! Viņi nezina, ko paši dara?
Nekādā gadījumā. Ir maksimāli jācīnās ar propagandu un jāatmasko tās meli un manipulācijas. Sākot no “lielās” propagandas, kura apstulbina cilvēku prātus Ukrainas kara jautājumos, un beidzot ar tādiem “sīkumiem” kā “grozījumi koku ciršanas noteikumos”, kuros propagandas loma nav mazāka.
Par visiem šiem jautājumiem nākamajos šīs sērijas rakstos.
