Jūnija beigās Gruziju pārņēma kopš deviņdesmito gadu sākuma nepieredzēts demonstrāciju vilnis. Pret ko viņi protestēja? Pret to, ka ES Gruzijai atteica uzņemšanu kandidātvalsts statusā.
Lai arī paši Gruzijas iedzīvotāji labprātāk vēlas, lai viņu valsti sauc par Sakartvelo, pieturēsimies pie pagaidām vēl Latvijā oficiāli pieņemtā nosaukuma - Gruzija. ES samits, kurš notika 23.-24. jūnijā, oficiāli piešķīra Ukrainai un Moldovai ES kandidātvalsts statusu, bet Gruzijai, kura agrāk gāja vienā “sasaistē” ar abām šīm valstīm, šo statusu neiedeva, kas izraisīja plašu politisko viļņošanos.
Šeit jāprecizē, ka ES kandidātvalsts statuss nenozīmē, ka pārskatāmā nākotnē attiecīgā valsts garantēti tiks uzņemta ES, tomēr tas dod virkni priekšrocību sadarbībā ar ES. Taču vislielākā ietekme šādam statusam ir uz iekšpolitiskiem procesiem, jo sākas tā saucamās iestāšanās sarunas, kuru jēga ir savietot kandidātvalsts likumdošanu, valsts pārvaldes modeli, sociālās nodrošināšanas sistēmu ar ES prasībām.
Ilgus gadus Gruzija, Ukraina un Moldova uz ES gāja kopīgā trīs pēcpadomju valstu kompānijā un vienu brīdi pat skaitījās vistuvākā ES. Tagad Gruzija aizbīdīta aizmugurē. Kāpēc?
Pēdējos gados virzība uz ES paplašināšanu ir palēninājusies kopumā. Tāpēc, ka 1) pati ES jau kopš Grieķijas ekonomiskā kraha 2009.-2012. g. un 2015.-2016. g. migrantu krīzes piedzīvo zināmu “vērtību” pārvērtēšanu. Palielinās grūti tverama, bet gaisā jaušama plaisa trijstūrī starp “veco” Rietumeiropu, “jaunpienācējiem” no Austrumeiropas un Dienvideiropas/Balkānu valstīm ar turienes iedzīvotāju savdabīgo mentalitāti.
ES kļūst arvien mazāk homogēna un mentāli vienota. Bizness un vadošā politiskā šķira varbūt vēl atrod kopsaucējus, bet kļūst arvien skaidrāks, ka ES bezizmēra paplašināšanās draud ar grūti prognozējamām sekām, ja iekšējās pretrunas kaut kādu iemeslu dēļ strauji saasinātos. Ja šīs nosacīti ģeogrāfiskās pretrunas noliekam blakus joprojām esošajam lēmumu pieņemšanas vienbalsīgumam (konsensusa principam), tad kļūst skaidras bažas par ES nākotni. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šīs ES iekšējās pretrunas cer izmantot ES nedraudzīgi spēki, pirmām kārtām Putina Krievija. Vienkāršāk izsakoties - ES draud kļūt pārāk liela un pārāk atšķirīga it visā.
2) Visas trīs minētās pēcpadomju valstis pēdējos gados nedemonstrēja kādu īpašu dedzību savas valsts pārveidei pēc ES standartiem. Lielā mērā tieši tāpēc, ka cerības drīzā nākotnē tikt uzņemtiem ES ar katru gadu kļuva arvien miglainākas. Turklāt tā saucamajā “ES priekštelpā” jau ilgstoši drūzmējās arī citas valstis, kuras katra uzskatīja, ka tām ir priekšroka.
Pietiek uzskaitīt valstis, kuras jau ilgstoši atrodas kandidātu statusā (bet tuvāk ES durvīm netiek), lai saprastu, ka visa ES paplašināšana buksē: Albānija, Melnkalne, Serbija, Turcija, Ziemeļmaķedonija. Tagad šīm valstīm piepulcējušās Ukraina un Moldova. Ja runājam atklātu valodu, tad tikai tāpēc, ka pret Ukrainu ir vērsts nežēlīgs agresijas akts un šādā situācijā pret Ukrainu izturēties nevērīgi būtu augstākā mērā ciniski. Lai kādi būtu ES birokrāti, turienes politiskā vadība nevar atļauties demonstrēt šādu cinismu. Savukārt Moldovas jaunā prezidente Maija Sandu demonstrē izteiktu prorietumniecisku pozīciju, iepretim savam priekštecim, Kremļa draugam - Igoram Dodonam, bet šādu pozīciju nevar nestimulēt ar zināmu pretimnākšanu.
Uz šī Ukrainas (agresijas upura) un Moldovas (jauna, proeiropeiska prezidente un valdība) fona Gruzija izskatījās blāvi. Šeit jāsaprot viens ārkārtīgi svarīgs moments. ES šobrīd NAV ieinteresēta paplašināties par katru cenu. Drīzāk otrādi. ES ir gatava izmantot katru ieganstu, lai šo paplašināšanos bremzētu. Šī doma neparādās nevienā dokumentā, un to skaļi neatzīs neviena kaut cik augsta ES amatpersona, bet tā ir realitāte.
Šobrīd vistuvāk ES ir Ziemeļmaķedonija, kura ES kandidātvalsts statusā ir jau 17 gadus un šajā laikā jau daudz piekāpusies. Tā pat ir mainījusi savu nosaukumu, lai nerastos pārpratumi ar Grieķijas provinci - Maķedoniju. Taču tagad tās iestāšanos bloķē Bulgārija, kura faktiski prasa maķedoniešu atteikšanos no savas nacionālās identitātes. Bulgārija pieprasa atzīt maķedoniešu valodu par bulgāru valodas dialektu, bet (Ziemeļ)Maķedonijas vēsturi pieskaņot Bulgārijas vēsturei kā vienu tās kopējo daļu. Respektīvi, vēstures grāmatām Bulgārijā un Ziemeļmaķedonijā jābūt ar vienu vēsturisko notikumu traktējumu. Bulgārija faktiski vēlas liegt Ziemeļmaķedonijai tās nacionālo savdabību.
Nav šaubu, ka šāda Bulgārijas politiskā “nekaunība” nebūtu iespējama, ja ES valdītu “labā griba” ES paplašināt. Tā kā faktiski valda pretēja tendence - uz paplašināšanās ierobežošanu, tad Bulgārija atļaujas šādu uzvedību.
Uz Ziemeļmaķedonijas fona “atšūt” Gruziju (ja vien ir tāda vēlme) ir vieglāk par vieglu. Pašai Gruzijas politiskajai šķirai varbūt šķiet, ka viņi ir tālu atrāvušies no PSRS laiku Gruzijas, stipri rietumnieciskojušies un jau sen ir cienīgi būt ES, bet no Briseles “augstumiem” viss izskatās krietni citādi. Tbilisi varu ir pārņēmis un faktiski monopolizējis režīms, kuru nomināli vada politiskā partija “Gruzijas sapnis”, bet kurš faktiski ir pilnībā pakļauts miljardierim Bidzinam Ivanišvili.
“Jūsu milzīgā vēlme pievienoties ES Briselē ir pamanīta,” Eirokomisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena teica, vēršoties pie Gruzijas tautas: “Tagad nepieciešams veikt dažas svarīgas reformas un izrādīt politisku gribu, sadarbojoties ar pilsonisko sabiedrību un virzot šīs reformas. Pēc tam būs iespējami nākamie soļi.”
Ar reformām ES Gruzijā saprot tiesu varas neatkarības nostiprināšanu, kas skaitās klibais zirgs gandrīz visā Austrumeiropā, politiskās sistēmas demonopolizāciju un Gruzijas gadījumā īpaši uzsvērto “deoligarhizācijas” jautājumu.
Gruzijas valdošās politiskās šķiras atbilde uz ES prasībām bija viegli prognozējama, un to formulēja Gruzijas premjerministrs Iraklijs Garibašvili: “Jā, mēs esam gatavi straujām reformām, bet tās ātri veikt traucē... opozīcija.” Tiesa, vēlāk, kad viņa izteikumus nokritizēja Gruzijas prezidente Salome Zurabišvili, viņš savu pozīciju mīkstināja un atzina, ka arī valdošajai partijai jāmainās un jāieklausās ES reformu prasībās. Tomēr, runājot par galveno ES prasību, Garibašvili savu nostāju nemainīja: “Kā jūs uzdrošināties piesaukt [kā oligarhu] Ivanišvili vārdu? Ivanišvili kungs ir lielākais labdaris, kāds jebkad ir bijis šajā valstī.” Kaut arī Garibašvili atzina Ivanišvili ietekmi uz Gruzijas politiskajiem procesiem, viņš uzstāja, ka “Ivanišvili kungs nav oligarhs”.
Galvenais faktors, kurš virza Gruziju ES virzienā, ir milzīgais tautas atbalsts šai virzībai. Vairāk nekā 80% Gruzijas iedzīvotāju atbalsta valsts iestāšanos ES, un ar šo sabiedrības vēlmi nevar nerēķināties. Ne Gruzijas politiskā šķira, ne tās neformālais līderis Bidzina Ivanišvili, ne arī ES birokrāti. Kā pēc milzu demonstrācijām Tbilisi izteicās Francijas prezidents Emanuels Makrons: “Tāds tautas entuziasms attiecībā uz eirointegrāciju nevar nenodrošināt nepieciešamo atbalstu šīm reformām.” Citiem vārdiem - Gruzijas nākotnes izvēle ir pašas Gruzijas tautas rokās.
