Šogad aprit 50 gadi diviem “gadsimta mačiem”. Lai arī man 1972. gadā bija tikai deviņi gadi, abus atceros lieliski, jo tie patiešām bija notikumi, kuri spilgti iespiežas atmiņā uz mūžu.
Runa, bez šaubām, ir par leģendārā ASV supertalanta Bobija Fišera un PSRS lielmeistara Borisa Spaska šaha maču par pasaules čempiona titulu, kurš sākās 1972. gada 11. jūlijā. Otrs, ne mazāk spilgts notikums (patiesībā ar vēl lielāku rezonansi, vismaz šeit pie mums) bija pirmā PSRS hokejistu un Kanādas NHL profesionāļu astoņu spēļu “supersērija”, kura sākās nākamajā dienā pēc tam, kad beidzās 21 partijas šaha supermačs Reikjavīkā - 2. septembrī.
Abi šie notikumi pilnībā izmainīja attiecīgā sporta veida vietu pasaulē. Īpaši tas attiecas uz Fišera - Spaska maču. Iepriekšējā mača, kurš 1969. gadā notika starp toreizējo pasaules čempionu Tigranu Petrosjanu un pretendentu - Borisu Spaski, uzvarētājs - Spaskis - saņēma naudas prēmiju 3000 PSRS rubļu, bet 1972. gada mačā balvu fonds jau bija 250 000 ASV dolāru, kas tajos laikos bija šaham pilnīgi neiedomājama summa (1,75 miljoni dolāru šodienas naudā pēc inflācijas pārrēķina). Tieši Fišers pārvērta šahu par sporta/izklaides nozari, kura labākajiem profesionāļiem deva iespēju samērā labi nopelnīt. Tiesa, attīstoties datoru ērai, pamazām zuda kādreizējā varbūt pat pārspīlētā interese par šahu un milzīgie balvu fondi pārvietojās uz citiem, populārākiem sporta veidiem.
Taču izrāviens šaha finansējuma apjomos nebija vienīgās Fišera ieviestās izmaiņas. Ar savu ekscentrisko uzvedību Fišers šahu pārvērta no parastas, lai arī ļoti sarežģītas spēles par nepieredzēta līmeņa šovu, kurā ap maču notiekošais kļuva ne mazāk, bet bieži vien pat vēl interesantāks par to, kas notika uz šaha dēlīša.
Lai arī padomju šaha komentētāji Fišeru raksturoja kā tipisku egocentrisku amerikāni, kuru interesē tikai nauda, kurš tās dēļ ir gatavs uz visnekaunīgākajiem izlēcieniem, no šodienas skatu punkta ir skaidrs, ka Fišeram bija, teiksim saudzīgi, visai nopietnas psihiskās īpatnības. Visas viņa ekscentriskās kaprīzes padomju prese pasniedza nevis kā rakstura dīvainības, bet gan - nu tādi tie amerikāņi, kurus tolaik 99% PSRS iedzīvotāju nekad reālajā dzīvē nebija satikuši, ir.
Situācija šaha pasaulē līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem bija tāda, ka kopš 1947. gada pasaules čempioni šahā bija tikai padomju šahisti - Mihails Botviņņiks, Vasilijs Smislovs, Mihails Tāls, Tigrans Petrosjans, Boriss Spaskis. Fišera žilbinošais uznāciens uz šaha skatuves lika padomju šaha dzīves funkcionāriem satraukties.
Pretendentu mačos cīņā par tiesībām tikties ar esošo pasaules čempionu Spaski Fišers uzvarēja padomju lielmeistaru Marku Taimanovu ar bezprecedenta rezultātu 6:0. Sešas uzvaras sešās partijās. Ar tādu pašu rezultātu tika uzvarēts dāņu lielmeistars Bents Larsens. Ne pirms tam, ne pēc tam pretendentu mačos šādi “sausie” rezultāti nekad nebija bijuši un arī vēlākos gados vairs neatkārtojās.
Prese uzturēja iespaidu par Fišera gluži pārdabiskām spējām. Pats Larsens, kurš iemiesoja tipisku skandināvu pieklājības un izturētības paraugu, vēlāk atcerējās, ka visu maču ar Fišeru aizvadījis gluži kā miglā. Šie Larsena izteikumi radīja augsni vēlāk ārkārtīgi populārajām versijām par hipnozes ietekmi uz šaha partiju rezultātiem.
Fišera - Spaska mačs sākās 11. jūlijā Islandes galvaspilsētā Reikjavīkā. Pirms tam ilgi tika meklēta vieta, kura apmierinātu abu pušu prasības, un līdz pat pēdējam brīdim nebija skaidrs, vai vispār mačs notiks. Šeit vietā norādīt, kā šo gadsimta maču atainoja padomju prese. Man tagad nav pa rokai tā laika avīzes, bet, cik atceros, uzsvars tika likts uz to, ka Fišers it kā nemitīgi meklējot ieganstus, lai mačs nenotiktu. Pieļauju, ka PSRS šaha funkcionāri tikai priecātos, ja Fišers no mača atteiktos, jo tā priekšvakarā Fišera ELO koeficients sasniedza 2785 reitinga punktus, kas tiem laikiem bija gluži fantastisks rādītājs. Spaskim tobrīd reitings bija 2660, bet nākamajiem šahistiem aiz viņa - 2640 un mazāk.
Atšķirībā no vēlākajiem Karpova - Korčnoja un Karpova - Kasparova mačiem padomju prese neuzkurināja īpašas politiskas kaislības, jo pastāvēja liela varbūtība, ka Spaskis zaudēs. Tāpēc jau iepriekš uzsvars netika likts uz sociālistiskās iekārtas priekšrocībām sporta attīstībā. Var pat teikt otrādi - tika uzsvērta Fišera kā šahista ekstraordinaritāte. Notika mēģinājums nodalīt viņa šaha ģēniju no amerikāņa plēsonīgās kapitālista dabas.
Jau pirmajā partijā Fišers teorētiski līdzīgā, bet sarežģītā galotnē (Fišeram divi bandinieki vairāk pret laidni) nospēlēja pavirši, kļūdījās diezgan vienkāršā situācijā un zaudēja. Pēc šī sāpīgā zaudējuma Fišers pieprasīja uz nākamajām partijām no zāles aizvākt televīzijas kameras un pašu skatuvi norobežot ar stikla aizslietni. Mača organizatori atteicās pakļauties Fišera kaprīzei, un pretendents uz otro partiju neieradās. Viņam tika piešķirts tehniskais zaudējums. Mača rezultāts kļuva 2:0 Spaska labā.
Mača liktenis karājās mata galā. Fišeram tika skaidri pateikts, ka par mača uzvarētāju tiks pasludināts Spaskis, ja viņš pie galdiņa neatgriezīsies. Toreizējais FIDE prezidents, bijušais pasaules čempions Maksis Eive jau bija gatavs paziņot, ka Spaskis saglabājis titulu, kad pats Spaskis piekrita Fišera prasībām, un mačs varēja turpināties. Vairums šaha apskatnieku šo Spaska piekāpšanos uzskata par kļūdu, kas radīja psiholoģisko lūzumu mača gaitā.
Lai arī pats Spaskis par šo epizodi vienmēr runājis izvairīgi, jāšaubās, vai šī piekāpšanās bija saskaņota ar PSRS šaha politisko vadību, kura būtu ieinteresēta maču ātri beigt ar jebkuru ieganstu. Jāatzīmē, ka Spaskis nekad netika uztverts kā tipisks padomju šahists. Viņš jau tolaik skaitījās tāds nedaudz nesovjetisks tipāžs stilīgā, rūtainā žaketē. Arī vēlākajos gados viņš vairāk dzīvoja ārzemēs, apprecējās ar Francijas pilsoni un ieguva Francijas pilsonību (saglabājot arī PSRS pilsonību, atšķirībā no Viktora Korčnoja, kurš 1974. gadā sarāva visas saites ar PSRS). Tiesa, tagad 85 gadu vecumā Spaskis atkal dzīvojot Maskavā.
Trešo partiju Spaskis, spēlējot ar baltajām figūrām, zaudēja. Fišers turpināja savas kaprīzes. Viņš pieprasīja sev īpašu krēslu, kuru speciāli pasūtīja, lai ar lidmašīnu viņam vedot no Ņujorkas; tad pieprasīja nomainīt marmora šaha dēlīti, uz kura spēlēja pirmās partijas, uz koka. Pēc pāris partijām - atpakaļ uz marmora. Jāatzīmē, ka arī Spaska sekundanti KGB ģenerālleitnanta Filipa Bobkova vadībā centās neatpalikt un pieprasīja pārbaudīt spēles zālei blakus esošās telpas - vai tur nav paslēpti kaut kādi “raidītāji”; vai nenotiek ķīmisku vielu izsmidzināšana, kas varētu iedarboties uz Spaska psihi. Viss tas izklausās mazliet šizofrēniski, bet mača gaisotne tika pacelta īpašā parapsiholoģiskā līmenī. Šis neslēpti mistiskais aspekts noslāpēja ne tikai sportisko, bet arī mača politisko dimensiju, kas mača gaitā pamazām aizbīdījās arvien tālāk dibenplānā.
Spaskis zaudēja arī piekto un sesto partiju, turklāt sesto Fišers uzvarēja ārkārtīgi efektīgā stilā, upurējot kvalitāti (torni pret zirgu). Pēc padošanās Spaskis aplaudēja pretiniekam kopā ar skatītājiem. Spaskis beidzot uzvarēja tikai 11. partijā pēc zaudējuma 10. partijā. Par spīti šai uzvarai, mača kopējā gaita acīmredzami virzījās uz to, ka nākamais čempions būs Fišers. Šo noskaņojumu precīzi varēja just pēc mača aprakstiem presē.
Mača sākumā katra partija bija starp sporta ziņu galvenajiem virsrakstiem, bet vēlāk “Padomju Jaunatnes” ceturtajā (aizmugurējā) lapā pašā apakšā, netālu no laika ziņu nelielās rubrikas, bija īsa, sausa ziņa par kārtējās partijas iznākumu. Labākajā gadījumā ar bezkaislīgu gājienu protokolu bez komentāriem.
Mačam tuvojoties izskaņai, interese par to mūsu pusē būtiski noplaka un mediji pilnībā pārslēdzās uz gatavošanos PSRS - Kanādas hokeja izlašu supersērijai, kur 2. septembrī Monreālā gluži neizturamā karstumā (dzesēšanas sistēmas kļūdas dēļ temperatūra arēnā otrā perioda beigās pārsniedza +40 (!) grādus, atsevišķos avotos pat minēti +46 grādi (115 pēc Fārenheita)) sākās pirmā spēle, kurā, par spīti tam, ka PSRS jau spēles pirmajās minūtēs nonāca zaudētājos ar 0:2, beigās negaidīti uzvarēja ar 7:3.
Tikmēr Reikjavīkā 1. septembrī Spaskis padevās atliktajā 21. partijā un Fišers ar rezultātu 12,5:8,5 uzvarēja visu maču, kļūstot par 11. pasaules čempionu šahā. Interesanti, ka partija 41. gājienā tika atlikta Spaskim bezcerīgā pozīcijā. Mājas analīze rādīja, ka izglābties nav nekādu cerību, un Spaskis pa telefonu paziņoja Fišeram, ka padodas. Taču tāda kapitulācija Fišeru neapmierināja, un viņš pieprasīja padošanos pie galdiņa.
Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka, neraugoties uz to, ka pēc tam Fišers oficiālos FIDE turnīros nenospēlēja vairs nevienu partiju, viņi ar Spaski saglabāja draudzīgas attiecības arī turpmāk. 1992. gadā, pārkāpjot visas starptautiskās sankcijas pret Slobodana Miloševiča režīmu, abi Belgradā nospēlēja neoficiālu mača atkārtojumu - “pēc 20 gadiem”. 30 partijas, no kurām 10 uzvarēja Fišers, 5 - Spaskis, bet 15 beidzās neizšķirti.
Nav šaubu, ka katram laikmetam ir savi “gadsimta” notikumi, bet padomijā īstu notikumu bija tik maz, ka šis šaha mačs par pasaules čempiona titulu vēl šodien daudziem no tajā laikā dzīvojušajiem ir saglabājis šo vienreizības auru. Šaha pasaulē tas joprojām ir gadsimta notikums, jo Fišers ir visu laiku lielākais šaha īpatnis, kurš tomēr arī sasniedzis pasaules čempiona titulu.
