Politiķi ir iecienījuši runāt ar frāzēm un lozungiem – cīnīsimies pret korupciju, pret ēnu ekonomiku, pret sabiedrības sašķeltību, nevienlīdzību, veicināsim valsts ekonomisko izaugsmi, sociālo solidaritāti un iedzīvotāju labklājību. Par visu labo, pret visu slikto. Un tā bez gala un pa riņķi. Pilnīgi pa tukšo. Taču viņi kā velns no krusta baidās no tiešiem, konkrētiem jautājumiem. Piemēram, vai viņi balsotu par masku režīma atjaunošanu?
Šogad saistībā ar ierobežojumiem ceļošanai uz Krieviju Liepāja ir kļuvusi par kruīzu kuģu pieturvietu. Nupat Liepājas ostā ienāca kārtējais milzis - “Balmoral”. Skatoties reportāžu par kuģa pienākšanu Liepājā, radās dīvainas sajūtas, redzot, cik daudz tūristu, kāpjot lejup pa trapu, bija uzvilkuši sejas medicīniskās aizsargmaskas.
Skatoties uz šiem tūristiem, izjutu zināmu lepnumu, ka pie mums Latvijā cilvēkiem vairs nav jāpakļaujas šai inducētās psihozes izraisītajai kaprīzei - obligāti jāaizsedz seja ar auduma strēmelīti. Tiesa, šīs psihozes kupēšana pie mums notika ārēju faktoru ietekmē. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un turienes šausmām Covid-19 pēkšņi vairs nelikās tik draudīgs kā agrāk. Kruīza kuģa “Balmoral” viesu uzvedība liecina, ka tie, kuri dzīvo tālāk no Krievijas, joprojām palikuši pandēmijas psiholoģiskajā gūstā.
Par pandēmijas ekonomisko izdevīgumu lielai sabiedrības daļai jau vairākkārt rakstīts, un pasaulē vērojamais inflācijas lēciens ir tiešās sekas milzīgajai (ASV 5 triljoni ASV dolāru, eirozonā 2,4 triljoni eiro) naudas emisijai saistībā ar Covid-19. Dažādas kovida piemaksas saņēma ne tikai ar šo slimību tiešā saskarsmē esošais medicīniskais personāls, bet ļoti plaši iedzīvotāju slāņi. Pandēmijas laikā atalgojums daudzos sektoros ir ievērojami audzis. Īpaši tas attiecas uz tiem sektoriem, kuri saistīti ar valsts budžetu, bet ne tikai.
Tagad, kad kovida piemaksu (“naudas ir vairāk nekā jebkad agrāk”) vairs nav, bet cenas tikai pa īstam sākušas augt, cilvēkos rodas saprotams aizkaitinājums un neapzināta vēlme saglabāt situāciju “kā agrāk”. Kad naudas bija daudz un cenas zemas. Tā kā cilvēki vienmēr (bieži vien neapzināti) cenšas atkārtot tās pašas darbības, kuras kādreiz nesušas panākumus, tad daudziem ir neapzināta vēlme atgriezties “vecajā kārtībā”, kad uz darbu varēja neiet vai iet divas dienas nedēļā, šad tad pieslēdzoties “zūmā”; saņemt papildu piemaksas un paša neizdarīto norakstīt uz kovidu. Par šādiem bonusiem varētu arī pieciest vienu otru neērtību - piemēram, nepieciešamību valkāt aizsargmaskas publiskās vietās. Līdz tādam apmātības līmenim, ka auduma strēmelīte jāvalkā arī uz ielas, mežā, parkā un pludmalē, pie mums, par laimi, neaizdomājās.
Taču ko var zināt? Kovida skaitļi atkal ir augsti, un Pasaules veselības organizācija, reiz tikusi pie globālās vadības stūres (kad pasaules lielvalstu valdības uz viņiem atsaucas un pat klausa), negrib atkal nonākt uzmanības perifērijā (ar attiecīgu finansējuma samazinājumu), tāpēc cenšas pēc iespējas ilgāk uzturēt pandēmijas draudu spriedzi. Atkal skan aicinājumi pastiprināt ierobežojumus, kur masku rituālā nēsāšana ir viens no bāzes elementiem.
Ja kāds grib atsaukties uz pētījumiem, kuros it kā tiek pierādīts, ka aizsargmaskas ar noteiktiem nosacījumiem kaut ko ierobežo, tad atrodiet šajos pētījumos vietu, kuros aprakstīta šo auduma strēmelīšu aizsargājošā efektivitāte, ja tās tiek lietotas vairākkārt, vairākas dienas no vietas, izņemtas saņurcītas no kabatas.
Ja reiz mūsu pašu valdība vieglu roku piešķīra 5 000 000 eiro bēdīgi slavenajiem “salātu” pētījumiem (Ministru kabineta rīkojums Nr. 278 “Par valsts pētījumu programmu Covid-19 seku mazināšanai”), tad varēja arī izpētīt, kādi ir šo aizsargamasku nēsāšanas paradumi Latvijā. Cik ir to, kuri pēc katras uzvilkšanas reizes šo masku utilizē un katru nākamo reizi velk jaunu? Ja šādu pētījumu nav, tad nav ko lieki valkāt zinātnes vārdu, kurš pēdējā laikā jau tā bieži vien kļuvis par apsmieklu, lai neteiktu smagāk: par pasūtījuma galdu, kur nopirkt vajadzīgo “zinātnisko” pamatojumu saviem politbiznesa projektiem.
Pagaidām Latvijā cilvēki var nēsāt medicīniskās aizsargmaskas brīvprātīgi pēc saviem ieskatiem. Taču gaidāmajās publiskajās priekšvēlēšanu debatēs gribētos dzirdēt politiķus skaidri definējam savu un savas partijas nostāju par Covid-19 ierobežojumu potenciālo atjaunošanu. Lai nebūtu nepatīkamu pārsteigumu pēc vēlēšanām. Lai vēlētāji skaidri zinātu, ko no saviem priekšstāvjiem var gaidīt. Nevis abstraktajās “veicināsim” un “cīnīsimies” kategorijās, bet ļoti konkrēti: Vai būsiet gatavs (-i) atkal balsot par dažādiem ierobežojumiem, tajā skaitā aizsargmasku obligāto valkāšanu? Jā vai nē?
