Antra Gabre / Autori

Šogad aprit 30 gadi kopš 89 gadu vecumā mūžības ceļos aizsaukta apbrīnojama skolotāja, kura gan mācīja mūsu tautas dižgarus, gan arī lauza viņu sirdis. Mūsu tautas klasiķi viņu cēluši debesīs, un bijis arī kāds, kurš viņu atraidījis. Pati izcilā pedagoģe Milda Ozola (pēc precībām Bobrova-Ozola) pabijusi bēgļu gaitās Krievijā, koncentrācijas nometnēs Salaspilī un Vācijā, deputātes krēslā staļinlaika Maskavas Kremlī, vadījusi romantiskus mirkļus Latgales pusē Sološnieku sādžā, bet vēlāk, jau padomju laikā, Dzegužkalnā pie ugunskura jauniešiem stāstījusi par savām revolucionārajām likteņgaitām.

Pat domādams neizdomāsi, ka vienu no Eiropas Savienības idejiskajiem pamatlicējiem Robēru Šūmani varētu iecelt svētīgo kārtā. Tomēr ar tādu paziņojumu klajā nācis Vatikāns. Pāvests Francisks jau jūnijā varētu atzīt, ka Šūmanis, kurš bija pārliecināts katolis, vadījis tikumisku un svētu dzīvi.

Karaliene Elizabete un Edinburgas hercogs Filips laulībā aizvadīja nepilnus 74 gadus. Gredzenus abi mija 1947. gada 20. novembrī Vestminsteras abatijā. Tobrīd Elizabetei bija tikai 21 gads, Filipam – par pieciem vairāk. Abu pirmā nopietnākā tikšanās bijusi, kad Elizabetei bijuši 13 gadi. Lai kalpotu valstij un savai karalienei, pēc kāzām Filips atteicās no Grieķijas un Dānijas prinča tituliem un kļuva par Lielbritānijas pavalstnieku. Viņš tika apveltīts ar Edinburgas hercoga, Merionetes grāfa un Grinvičas barona titulu. Laulībā dzimuši četri bērni: princis Čārlzs, princese Anna, princis Endrū un princis Eduards.

Bijušais veselības ministrs Guntis Belēvičs 4.–5. klasē piepelnījies Skrīveru pārtikas kombinātā, tinot konfektes «Gotiņa».

1925. gadā Rīgas pilsētas valde no Valsts statistikas pārvaldes bibliotekāres Luizes Krīgeres, vienīgās Vērmaņu dzimtas pārstāves Rīgā, saņēma lūgumu apkopt viņas senču atdusas vietas Lielajos kapos. Viņa ar savu mazo algu to nespējot.

Domājams, cauri Vērmaņdārzam, mīļi sauktam par Vērmanīti, esam gājuši gandrīz visi. Taču diez vai daudzi iedomājas, ka pie šīs rīdzinieku un pilsētas viesu iecienītās atpūtas vietas, kur allaž norisinās arī tirdziņi, koncerti un citi pasākumi, esam tikuši, pateicoties baltvāciešu tirgotāja dzīvesbiedrei un mecenātei Annai Ģertrūdei Vērmanei (1750–1827). Tieši viņa 1817. gadā uzdāvināja pilsētai zemes gabalu kopā ar tiem laikiem ievērojamu naudas summu. Parks tika atklāts 1817. gada 8. jūnijā, bet 1827. gadā savā testamentā Anna Ģertrūde parku novēlēja pilsētai. Savukārt 2000. gada Annu dienā 26. jūlijā Vērmanes dārza krāšņajā rozārijā tika atklāts atjaunotais Annas Ģertrūdes Vērmanes obelisks, kuru apsargā 1884. gadā tēlnieka Augusta Folca izkaltie smilšakmens lauvas.

Bijušais policists Arturs Vaišļa uzrakstījis grāmatu «Piektā». Ar ko tā var ieintriģēt? Pieteikumā sacīts, ka viens no literatūras uzdevumiem ir ļaut mums iepazīties ar dzīves netīkamo pusi, un «Piektā» šo iespēju mums piedāvā. Ironiski, reizēm kariķēti, taču bez πι vārdiņiem.

Starptautiskajā laimes dienā 20. martā Lietuvas muzeji, kaut arī ar ierobežojumiem, sāka uzņemt apmeklētājus. Laimīgi bija apmeklētāji, laimīgi arī muzeju darbinieki. Latvijā muzeji pagaidām ir slēgti un ceļot uz Lietuvu pašlaik var, bet jāuzrāda negatīvs PRC vai antigēna tests. Diezgan ķēpīgi. Toties varam attālināti ļaut ielūkoties unikālā muzeja ekspozīcijā, kur atrodas arī Latvijas vecmeistaru apgleznota porcelāna servīze.

Kad skursteņslaucītāji lec uz skursteņa malas, tad jostas sprādze palīdz noturēties, lai nenoveltos. Tā vajadzīga arī, lai vēderu nesasistu uz kāda asa stūra. Līga Ondzule parāda, kā to dara. Nē, šoreiz ne uz skursteņa. Viņa ir vienīgā sieviete skursteņslaucītāja Latvijā. Pagaidām vienīgā.

Ivonna Pīrāgs ir Viesturdārza melni svītrotā piparkūku namiņa saimniece. Neprātīgs projekts – viesu nams, kas uzsākts kovidkrīzes laikā. Viņa tik dramatisku apzīmējumu neizmanto, kaut gan piekrīt, ka, jā, ir jāskaita un jārēķina. Namiņš ir Ivonnas mīlestības projekts. Goda vārds, izklausās neticami, ka viņa atzīstas mīlestībā Rīgai. Un arī parka namiņš atjaunots un iekārtots kā mīlestības pilns veltījums Latvijas galvaspilsētai.

Turcijā dzīvojošā rakstniece Laima Kota feisbukā ievietojusi aizkustinošu bildi ar mundierī vārītiem kartupeļiem un nepilnu skābētu kāpostu burciņu.

Kamēr ir drošāk ceļot tepat pa Latviju, brīvo laiku var izmantot, lai apskatītu latviešu filmās redzamās vietas un ēkas. Dažām var piekļūt ļoti tuvu, par citu kinofilmās redzamo māju, muižu vai piļu apmeklējumu jāvienojas ar īpašniekiem. Kinomīļiem piedāvājam »Vakara Ziņu« izvēlēto brīvdienu maršrutu.

Maestro Raimonda Paula 85. dzimšanas dienā Grobiņas iedzīvotāji viņam uzdāvināja... ielu. Uzzinājis par dāvanu, komponists, kā ierasts, ironiski komentēja: «Labs joks! Citādi visi ir tik nopietni...» Bet bija redzams, ka priecājas. Grobiņas un Maestro draudzība jau ir tradīcija.

Folijas cepurīte kļuvusi par simbolu cilvēkiem, kuri tic sazvērestības teorijām. Tiešām ir ļaudis, kuri pilnā nopietnībā apgalvo: alumīnija folija aizsargā smadzenes no kaitīga starojuma iedarbības. Krievijā kāds vīrietis pat vērsās tiesā pret folijsektas vadoni, kura bija «nobūrusi» viņa sievu. Sieviete visur staigāja ar folijas cepuri galvā un nebija pārliecināma par tādas ķiveres bezjēdzību.

Pēc tam, kad Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa lēma atņemt dzīvokli māksliniekam Aivaram Vilipsonam, kļuvis zināms, ka Rīgas apgabaltiesa aprīļa sākumā slēgtā rakstveida procesā varētu izskatīt apelācijas sūdzību.

Psihoterapeite Diāna Zande kanāla «STV pirmā!» raidījumā «Kad viņas satiekas» izstāstīja, ka pēc 25 gadu kopdzīves gribējusi sarīkot kāzas, diemžēl šo notikumu izjaucis kovids.

Pirms gada biznesa augstskolas «Turība» aptaujāja 200 Latvijas gados jaunākos iedzīvotājus par to, vai viņi vēlas 8. martu jeb Starptautisko sieviešu dienu par oficiālu brīvdienu. Precīzāk sakot, aptaujas mērķis bija noskaidrot, vai jaunieši Latvijā atzīmē Starptautisko sieviešu dienu un vai ir informēti par svētku izcelsmi un nozīmi.

Šogad leģendāro filmu «Likteņa ironija jeb Vieglu garu!» skatīsimies citām acīm. Neveiklais filmas varonis Žeņa Lukašins devies aizsaulē. Nu viņam jānovēl nevis vieglu garu, bet gan vieglas smiltis.

Īpašnieku konflikts kādā privātā bērnudārzā Rīgā izbiedējis un saraudinājis bērnus, svešiem cilvēkiem nesot prom mēbeles un demontējot santehniku, vēsta Latvijas Televīzija. Viens no konfliktētājiem ir bijušais pašvaldības uzņēmuma «Rīgas namu pārvaldnieks» valdes priekšsēdētājs Aivars Gontarevs. Konflikts norisinājies Ūnijas ielā 54, kur atrodas divi dārziņi – «Dūjiņas» un «Mazulītis», kuri tagad pārtraukuši darbu.

Mākslinieks Aivars Vilipsons 2017. gadā nopirka dzīvokli Rīgā, Zirņu ielā. Kā televīzijas Rīga TV24 raidījumā «Nacionālo interešu klubs» stāstīja Vilipsona sieva Indra, pirms dzīvokļa iegādes visa iespējamā informācija tika pārbaudīta, nekur neparādījās brīdinājumi, ka ar šo īpašumu saistītos kaut kas krimināls. Arī Zemesgrāmatā ne. Taču 2019. gadā ar īpašnieku sazinājās policija – atsūtīja vēstuli, kurā bija rakstīts, ka dzīvoklis ir arestēts kādas izmeklēšanas gaitā.

Vieni apprecas un laulībā nodzīvo tik ilgi, «līdz nāve mūs šķirs», citi pārbauda īsto un vienīgo vairākas reizes. Bet ir arī tādi, kuri to neatrod vai nemaz nemeklē. Cilvēki, kuri laulībā aizvadījuši gadu desmitus, parasti dalās ar pieredzē balstītām atziņām, taču varam ar gandrīz simtprocentīgu varbūtību pieļaut, ka īstā recepte līdz galam netiek izpausta. Tāpēc da­žu sa­bied­rī­bā zi­nā­mu cil­vē­ku ilggadīgajā saderībā ielūkojāmies no citas puses.

Brīvmācītājs Valters Korālis feisbukā ierakstīja: «Latvijā pat nāve neatbrīvo no maskas valkāšanas. Šogad (kopš 1. janvāra) esmu izvadījis jau 3 aizgājējus, kam tuvinieki zārkā uzlikuši masku. Vai nu kaut kā baidās, vai arī cer. Ja baidās, tad no kādas kaites, kaut tikai vienam bija kroņa kaite. Ja cer – tad var būt, ka celsies augšā, sāks elpot un būs vieglāk iejusties pavadītāju pulkā... Milzīga ticība uz to, ko apsola Bībele? Ironizēju? – Nē, vienkārši skaļi domāju... /VK/.»