Maestro Raimonda Paula 85. dzimšanas dienā Grobiņas iedzīvotāji viņam uzdāvināja... ielu. Uzzinājis par dāvanu, komponists, kā ierasts, ironiski komentēja: «Labs joks! Citādi visi ir tik nopietni...» Bet bija redzams, ka priecājas. Grobiņas un Maestro draudzība jau ir tradīcija.
«Mēs ar viņu esam pazīstami, šķiet, veselu mūžību. Kad Pauls bija Saeimas deputāts, braucām pie viņa un Silvas Goldes risināt dažādus jautājumus,» stāsta Grobiņas novada domes priekšsēdētājs Aivars Priedols. «Protams, arī viņš ne reizi vien pie mums bijis, koncertējis.»
Agrāk Paula iela bija Pils ielas daļa, bet pēc promenādes rekonstrukcijas tā kļuva par patstāvīgu ielu. Paula iela ir ierakstīta Zemesgrāmatā un kļuvusi par trīsdesmit trešo Grobiņā. Nosaukumu izvēlējās kopā ar Maestro. Notika tā. «Man nepatīk viņu atraut no darbiem. Tajā laikā viņš varbūt jaunu dziesmu raksta,» saka Aivars Priedols. Īstajā brīdī viņš pastūmis papīra lapiņu ar variantiem: Maestro iela, Raimonda Paula iela, Paula iela. Raimonds Pauls klusējot ar pirkstu norādīja uz trešo variantu. «Es vairs neko nevaicāju, devos izpildīt.»
Nu jaunajā Paula ielā ir kāda nesen atjaunota ēka - restorāns «Jūrpils», kurā ne reizi vien uzstājies Maestro. «Cerams, ka viņš atbrauks ar koncertu un pastaigāsies pa savā vārdā nodēvēto ielu,» piebilst Aivars Priedols. Koncertu varētu rīkot viduslaiku pils sienās, lai mūzika skan pāri upītei un aizlokās pa Paula ielu...
Kādreiz slavenais restorāns «Jūrpils» tagad atrodas Paula ielā 2. Tas ir SIA «Grobiņas KB» īpašnieka Maigoņa Almaņa īpašums. Viņš restorānu atjaunojis, saglabājot 70. gadiem raksturīgo interjeru.
Almanis atceras, ka «Jūrpils» restorānā savulaik bija savs orķestris četru cilvēku sastāvā. Orķestrim nācās apstiprināt pareizo repertuāru ar padomju dziesmām, bet vispār dziedāja, ko gribēja, tajā skaitā latviešu dziesmas un arī aizliegtās, piemēram, «Zilo lakatiņu» un no «Čikāgas piecīšu» repertuāra. Tas bija kas vairāk nekā tikai mūzika - brīvības oāze savējiem.
«Jūrpils» mūziķi uz Paula koncertiem ņēma magnetofonus, ierakstīja viņa dziesmas un melodijas, pēc tam tās «pārlika» notīs un spēlēja restorānā. Pēc tam uz Grobiņu sāka braukt pats Pauls... Tolaik viņš bija populārs komponists. Pirmais no latviešu mūziķiem sāka spēlēt autorkoncertus, kam bija lieli panākumi. Pateicoties viņam, 70. gados mūzikā parādījās mūsdienīgas latviešu dziesmas, ko, kā teica pats Pauls, var dziedāt pie galda un zem galda. Pauls ar saviem mūziķiem koncertēja visā Latvijā. Pats uzsvēra, ka sadarbojas nevis ar labākajiem, bet darbspējīgākajiem mūziķiem. «Reizēm spēlējām divus koncertus dienā. Citi kājās neturas, bet viņš katru rītu piespieda mēģināt. Dzelzs vīrs,» atceras mūziķi. «Mēs braucām ar smirdīgu autobusu «Kubaņa», nakšņojām viesnīcās, ja tās var tā nosaukt. Bija reizes, kad blaktis bira no griestiem. Un nekas, neviens nenomira,» saka maestro. «Tagad pāris dziesmiņas sacer un raksta - kā to sauc - raideri! Vienam ananasu vajag, otram paklāju uz grīdas...»
Pauls un viņa komanda bieži brauca uz Liepāju, tur taču notika festivāls «Liepājas dzintars», kurā viņi piedalījās. Vēlāk sākās sadarbība ar Liepājas ansambli «Kredo», un atkal ceļš veda cauri Grobiņai. «Pie mums dziedāja Ojārs Grinbergs. Viņam patika makšķerēt mūsu dīķos. Margarita Vilcāne un Nora Bumbiere atbrauca. Viņas bija jautras, runājās ar cilvēkiem, jokoja,» atceras Maigonis Almanis.
Grobiņā vienmēr gaida Paulu, katra viņa ierašanās ir notikums pilsētas mērogā.
«Mums ir jauns mācītājs Gints Kronbergs, viņš ierosināja uzaicināt maestro uz Ziemassvētkiem. Es zināju, ka tas nav vienkārši, bet vilinājums liels. Un tad uzzinājām, ka Pauls uzstāsies Liepājā un pa ceļam var iebraukt pie mums! Un viņš atbrauca,» saka Aivars Priedols. «Koncerts notika baznīcā, tauta plūda straumēm. Visas sēdvietas pilnas, atvērām pat balkonu, kas ilgus gadus bija slēgts. Nākamajā dienā mācītājs atzinās: «Es no visas sirds lūdzos, lai balkons nenogāžas.»»
Grobiņa ir izslavēta ar savu maizi un konditorejas izstrādājumiem. «Paulam ļoti garšo mūsu maize. Mēs viņam to sūtām un vienmēr piešaujam šķipsniņu sāls. Lai būtu spēks klapēt pa taustiņiem... Bet viņš tikai smejas: «Spēlēt ir viegli! Bet izcept maizi - grūti!»» saka Aivars Priedols.
Reiz Pauls saviem Grobiņas draugiem sagādāja sarežģītu uzdevumu: «Viņš izstāstīja, ka vecmāmiņa kādreiz cepa maizi uz kļavu lapām. Sak, būtu labi tā pamēģināt... Mana vecmāmiņa arī tā cepa. Kļavu lapas izmantoja, lai maize krāsnī nepiedegtu, bet aromāts no tām bija neizstāstāms. Domāju, vai jaunie meistari zinās šo seno recepti? Aprunājos ar cepējiem... Sanāca. Tikām galā,» noteic Aivars Priedols.
Īsi pirms Maestro dzimšanas dienas, pēc tradīcijas, Grobiņā cep kliņģeri. To viņam atved svinamdienas priekšvakarā, lai 12. janvārī būtu ar ko cienāt sveicējus. Grobiņas kliņģeri nav parasti, tos cep pēc senas receptes. Sastāvā ir tikai milti, cukurs, vanilīns, rozīnes. Bet no gribētājiem - ne atkauties. Galvenā kliņģeru speciāliste ir Gunta Kārkliņa, Maigoņa Almaņa māsa. Maestro 85 gadu jubilejā, protams, bija vajadzīga nopietnāka dāvana. Grobiņnieki domāja un izdomāja, kā vienmēr, ar humoriņu... «Meistars izgatavoja ķeblīti, laukos tādi stāv vai pie katras krāsns. Dāvanu pasniedzot, komentējām: «Jums būs tik daudz dāvanu, ka, lai tās visas apskatītu un paturētu rokās, vajadzēs pakāpties uz ķeblīša.» Mums ir liels gods, ka ķeblītis tagad ir Maestro dzīvokļa priekštelpā pie telefona galdiņa,» priecājas Aivars Priedols. Un it kā starp citu piebilst: «Arī ceriņus, protams, atnesām.»
Ceriņus? Janvārī? «Arī tā ir mūsu tradīcija. Mēs zinām, ka ceriņi ziemā pārsteidz.» Grobiņā bija Paula māsas Edītes Pauls-Vīgneres gobelēnu izstāde. Pēc tam pilsētas mēru uzaicināja uz izstādes atklāšanu Rīgā. «Visi bija ar ziediem - kādam milzīgs pušķis, citam dizainera veidots. Bet es kautri stāvu ar saviem ceriņiem... Katrs, ejot garām, uzvaicā: «Kur ņēmāt ceriņus?» Un ceriņi smaržo... Un uz Paula jubileju mēs arī atbraucām ar ceriņiem. Mums ir lieliska dārzniecība. Datumu zinām, tāpēc uzziedinām ātrāk. Vienkārši!»
Jā, ne velti Pauls mīl braukt uz šejieni. Grobiņā dzīvo atklāti, sirsnīgi cilvēki, ar labdabīgu humoru, pašpietiekami, profesionāļi, kuri mīl savu darbu un paveic to spīdoši. Viņi līdzinās Raimondam Paulam.
Maigonis Almanis ir dzimis Grobiņā, te pasaulē nākuši viņa vecāki, brālis, māsa, meita un mazbērni. Maigonis kopš 1981. gada vadīja Grobiņas patērētāju biedrību. Pensijā aizejot, viņa darba grāmatiņā bija tikai viens ieraksts. Ne reizi vien viņš varēja pārcelties uz galvaspilsētu, bet izlēma, ka labāk būt pirmajam puisim ciemā, nevis otrajam Romā, tas ir, Rīgā.
Pagaidām nav zināms, kad restorāns varēs strādāt ar pilnu jaudu. Maigonis nav «fast food» piekritējs. Restorānā jāvalda īstai atmosfērai, ar galdautiem un pareizi servētiem ēdieniem. Un tiem jābūt tikko gatavotiem, nevis uzsildītiem. Lai viss ir kā agrāk, kad kvalitātes latiņa bija augstu pacelta...
Restorānu «Jūrpils» atklāja 1974. gadā, un Grobiņas dzīve mainījās. Gandrīz 20 gadus restorāns bija zināms visā Latvijā. Tolaik bija tikai daži tādi flagmaņi - vēl arī «Jūras pērle», «Sēnīte» un «Mežābele» Skrundā. Katrs, kurš brauca no Rīgas uz Liepāju, noteikti iegriezās «Jūrpilī». Tur pulcējās arī vietējie varas vīri, lai izrunātos bez svešām acīm un ausīm. Pastāvīgie viesi bija Liepājas teātra aktieri. Ik dienu, izņemot pirmdienu (sanitārā diena!), pie restorāna durvīm drūzmējās cilvēki, un šveicars, apzinādamies sava darba nozīmību, regulēja apmeklētāju plūsmu.
Maigonis Almanis labi atceras to laiku. Viņš sāka strādāt šajā restorānā uzreiz pēc tā atvēršanas, kad pats bija vien 18 gadu vecs. Maigonis stāsta tā, ka siekalas saskrien mutē: «Lai buljons būtu zeltains, ribiņas vispirms apcepa, un ēdienus gatavoja ar buljonu, nevis ūdeni. Pavisam cita garša! Ēdienu dekorējām ar izdomu.» Kupātus, cāli tabakā, sīpolklopsi - visus padomju virtuves hitus te gatavoja uz urrā. Cilvēki brauca no tālienes, lai apēstu «Jūrpils» firmas kotleti par 1 rubli un 23 kapeikām. Recepte bija radīta Grobiņā un, kā tolaik pieņemts, apstiprināta Maskavā. Un tikai «Jūrpilī» un «Sēnītē» pasniedza tādu šiku deficītu kā melnos ikrus.
.
