Domājams, cauri Vērmaņdārzam, mīļi sauktam par Vērmanīti, esam gājuši gandrīz visi. Taču diez vai daudzi iedomājas, ka pie šīs rīdzinieku un pilsētas viesu iecienītās atpūtas vietas, kur allaž norisinās arī tirdziņi, koncerti un citi pasākumi, esam tikuši, pateicoties baltvāciešu tirgotāja dzīvesbiedrei un mecenātei Annai Ģertrūdei Vērmanei (1750–1827). Tieši viņa 1817. gadā uzdāvināja pilsētai zemes gabalu kopā ar tiem laikiem ievērojamu naudas summu. Parks tika atklāts 1817. gada 8. jūnijā, bet 1827. gadā savā testamentā Anna Ģertrūde parku novēlēja pilsētai. Savukārt 2000. gada Annu dienā 26. jūlijā Vērmanes dārza krāšņajā rozārijā tika atklāts atjaunotais Annas Ģertrūdes Vērmanes obelisks, kuru apsargā 1884. gadā tēlnieka Augusta Folca izkaltie smilšakmens lauvas.
Visa sākums - 1812. gada ugunsgrēks
Par pašu mecenāti nav saglabājies pārāk daudz ziņu: «Vikipēdijā» pieejamā informācija liecina, ka pirms 271 gada - 1750. gada 2. martā dzimusī Anna Ģertrūde Vērmane pēc 1772. gada apprecējās ar Melngalvju biedrības vecāko Kristiānu Heinrihu Vērmani, kurš vēlāk kļuva par Lielās ģildes locekli. Pēc vīra nāves Anna Ģertrūde lika ierīkot publisku eksotisku koku parku ar rozāriju un restorānu savā zemes gabalā un testamentā to novēlējusi pilsētai kopā ar ievērojamu naudas summu (2000 rubļi), ar noteikumu, ka tas nekad netiks sadalīts, pārdots privātpersonām, liedzot iespēju pilsētniekiem tur atpūsties.
Savukārt portālā www.citariga.lv atrodams, ka Vērmanes dārza tapšanas vēsture saistāma ar 1812. gada lielo ugunsgrēku, kura laikā tika nopostīta visa priekšpilsēta. Pēc gada tika izveidota Priekšpilsētas apstādījumu komiteja, un Kurzemes ģenerālgubernators Filips Pauluči del Ronkole priekšpilsētas brīvajās teritorijās rosināja izveidot parkus. Viena no dāsnākajām ziedotājām šim nolūkam bija Vērmaņa atraitne Anna Ģertrūde Vērmane.
Interesanti, ka ikviens pilsētas iedzīvotājs, kurš komitejas kasē iemaksāja 1 rubli, varēja iestādīt vienu kociņu. Parka labiekārtošanu turpināja viņas dēls Johans Kristofs Vērmanis, kas 1829. gadā pie Annas Vērmanes dārza mājiņas lika uzcelt piemiņas obelisku mātes piemiņai.
Estrāde, rozārijs un pieminekļi
«Facebook» grupas «Lielo kapu draugi» dalībnieces Maijas Veidemanes ierakstā lasāms, ka Anna Ģertrūde Vērmane 1816. gadā dārzniekam Johanam Ludvigam Šmeiseram uzticēja izstrādāt vairāk nekā 8000 kvadrātmetru plašā parka plānu. «Togad iestādīja divus ozolus, 40 bērzus un citus kokus un krūmus. Bet nākamajā pavasarī parku apstādīja kā riktīgu kāpostu lauku: nez, kā tur varēja ietilpt 1282 koki, 600 mežrozītes un 150 krūmi? Rudenī parka kopēji pamanījās atrast vietu vēl 250 koku stādiem!»
Atbilstoši visiem tā laika parkiem, Vērmanes dārzā bija restorāns un estrāde, ko toreiz sauca par «gliemežnīcu» [zināms, ka 1950. gadā nojauca veco un uzbūvēja jaunu estrādi, kuru projektēja arhitekts Leons Stahovskis].
Lielāki paplašinājumi notika 1880. gadā, kad Vērmanes dārzu pārveidoja pēc pilsētas dārznieka un ainavu arhitekta Georga Kūfalta projekta. Tika iestādīti vairāki tūkstoši svešzemju koku un krūmu, bet pēc deviņiem gadiem parkā ierīkoja pirmo rozāriju. Koka sēta tika nomainīta ar greznu metāla žogu un pie vārtiem - uzbūvēti augļu kioski. Parkā bija apskatāmas sešas skulptūras un trīs lielas vāzes ar seno grieķu un romiešu mitoloģiskajiem tēliem.
Atgādināsim, ka 1954. gadā parkā tika atklāts padomju politiķa Sergeja Kirova krūšutēls, un līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai parks tika dēvēts par Kirova parku. 1869. gadā parkā uzstādīja saules pulksteni un bronzētā cinka lējumā Berlīnē izgatavotu strūklaku. Strūklakas pamatnē novietotas četru gadalaiku skulptūras, bet vāzes kausā divi pliki bērneļi draiskojas ar jūras dieva Neptūna trijzari. 1985. gada 31. oktobrī, atzīmējot Dainu tēva Krišjāņa Barona 150. dzimšanas dienu, parkā atklāja tēlnieces Leas Davidovas-Medenes veidoto pieminekli, bet 1998. gadā tika atklāts piemineklis gleznotājam un grafiķim Kārlim Padegam. Netālu no Annas Ģertrūdes stēlas pirms vairākiem gadiem tika atklāts piemineklis izcilajam Latvijas šaha lielmeistaram Mihailam Tālam.
Laiks atdot parādu
Tāpat kā daudzi tā laika ievērojami rīdzinieki, arī Anna Ģertrūde Vērmane pēc aiziešanas mūžībā 1827. gadā tika apbedīta Lielajos kapos. Izskanējusi informācija, ka beidzot tiekot domāts par Vērmaņu dzimtas kapa ansambļa atjaunošanu. Ievērojamais mākslas zinātnieks un bijušais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis sacīja: «Tagad vajadzētu nolīdzināt to mūsu un ne tikai rīdzinieku parādu pret šo interesanto kundzi Annu Ģertrūdi Vērmani.» Jāpiebilst, ka Lancmanis un viņa māsa Lauma Lancmane ir dokumentējuši Vērmaņu kapu ansambļa skumjās gaitas, tāpēc tos atjaunot nebūšot ļoti sarežģīti: «Tas viss ir izdarāms, jo vīra [piemineklis] tur jau ir, postaments arī, savukārt detaļas, kuru nav, var atjaunot pēc vecām fotogrāfijām.» Pašreiz sadarbībā ar Rīgas pieminekļu aģentūru topot restaurācijas/rekonstrukcijas projekts. Izdevumu lielāko daļu apmaksās pašvaldība, taču arī apkārtnes kopiena [«Lielo kapu draugi»] pieņems privātus ziedojumus.
DZIMTAS CV
Vērmaņu dzimtas ciltstēvs ir Kristiāns Heinrihs Vērmanis, kurš Rīgā ieradies no Leipcigas. Viņš apprecējās ar Annu Ģertrūdi Ēbeli, un šajā laulībā piedzima četri bērni. Vērmanis iestājās Lielajā ģildē un rosīgi piedalījās tirdzniecībā starp austrumiem un rietumiem, kas viņam deva lielu peļņu. Viņa darbu faktiski turpināja dēls Johans Kristofs, kurš bija progresīvu ideju piekritējs. Viņš uzreiz novērtēja tvaika dzinēju nozīmi un ieviesa tos zirga, vēja un ūdens dzinēju vietā. Viņam piederēja ne tikai aušanas, bet arī dzelzs apstrādes rūpnīca, kokzāģētava un dzelzs lietuve. Viņu cienīja arī Prūsijas karalis, kurš Vērmaņu atvasi izvēlējās par savu ģenerālkonsulu Rīgā.
Vērmaņu pēdas Rīgā sāka zust 19. gadsimta 80. gados, kad palēnām iznīka viņu uzņēmumi - senākā tvaika kokzāģētava un mašīnbūves rūpnīca. 1913. gadā šeit dzīvokļus īrēja vairs tikai divi Vērmaņi: fabrikas ierēdnis Kārlis Mārtiņš Vērmanis un Vestienas muižas īpašnieks Sidnejs Džons Vērmanis.
