VAKARA ZIŅAS. Namiņš – ar mīlestību Rīgai
Ivonna Pīrāgs ir Viesturdārza melni svītrotā piparkūku namiņa saimniece. Neprātīgs projekts – viesu nams, kas uzsākts kovidkrīzes laikā. Viņa tik dramatisku apzīmējumu neizmanto, kaut gan piekrīt, ka, jā, ir jāskaita un jārēķina. Namiņš ir Ivonnas mīlestības projekts. Goda vārds, izklausās neticami, ka viņa atzīstas mīlestībā Rīgai. Un arī parka namiņš atjaunots un iekārtots kā mīlestības pilns veltījums Latvijas galvaspilsētai.
Namiņš celts 1900. gadā, kas ir arī Ivonnas vectēva dzimšanas gads. Tur viņa saskata līdzības, kuru dēļ, iespējams, tā iemīlējusi šo parka namiņu. Vēl kāda sakritība - namiņu viņa bija ievērojusi jau sen, fotografējusi to dažādos gadalaikos un nu tajā saimnieko. Ivonna priecājas: ja citiem kaut desmito daļu tas patīk tik ļoti kā viņai, tad tas rada prieku. Fizisko kultūrslāni Ivonna un viņas ģimene ir notīrījuši un izmēzuši, bet vēsturisko turpina meklēt. Viņa ir pārliecināta, ka 121 gada senā divstāvu mājiņa slēpj ne vienu pārsteigumu vien. Tiklīdz arhīvi būs pieejami, Ivonna turpinās rakt...
Rīgā bijuši trīs šāda veida namiņi, nu palikuši divi - Ivonnas apčubinātais Viesturdārzā un iepretim Lielajiem kapiem. Zudībā gājusi viena melnbaltā mājiņa kaut kur Kalnciema kvartāla apvidū. Kāpēc tas projektēts tieši tāds? Ko savā prātā bija izgudrojis arhitekts? Kādu dzīvi mazais namiņš dzīvojis? Zināms, ka te bijis šampanieša bārs, tējnīca, avīžu tirgotava. Varbūt avīžu pārdevēji dzīvojuši augšstāvā? Jo, ticiet vai ne, bet tur bijusi vanna! Tieši pie loga! Ar skatu uz vienu Viesturdārza stūrīti. Ivonna ir apņēmusies visu noskaidrot, lai aizāķētu Rīgas ārzemju viesu interesi atgriezties Latvijas galvaspilsētā vēl un vēlreiz. Jo namiņš atrodas senākajā Rīgas parkā Viesturdārzā, kur cars Pēteris I bija nolūkojis vietu eksotiskiem augiem un, kad tie izsala, licis stādīt atkal. Tātad arī viņam patika tieši šeit redzēt gan palmas, gan apelsīnkokus.
Ivonna viesiem piedāvā: «Namiņā var justies kā dzīvas pilsētas centrā, vērot garāmplūstošo ielu, vienlaikus atrodoties savā drošajā čaulā ar vēsturiskas atmosfēras pieskārienu.» Viņa atzīstas - jo vairāk iedziļinās šīs ēkas un vietas vēsturē, jo vairāk nezināmā uzpeld. Gribas saprast, kas te bijis...
Ivonna atzīstas: «Es nezinu, kur man tāda drosme radās, bet ir jāmēģina. Vienkārši jādara. Nedarīt var vienmēr.» Viņa smejas, ka vēlēšanās jāizsaka prātīgi. Pirms pāris gadiem prātojusi, cik jauki būtu, ja varētu tikt pie viesu namiņa. «Ar vārdu «maziņš» biju domājusi - četri numuriņi... Bet nebiju iedomājusies, ka tā maziņā būs 44 kvadrātmetru mājiņa, kurā ir vieta tikai vienas ģimenes atpūtai.» Tieši tāpat - pēc skaļi izteiktām pārdomām par skaņu plašu atskaņotāju, kuram ir tikai viena plate, Ivonna dabūjusi plašu kolekciju. Un vēl - viesi nevis Ivonnai, bet namiņam dāvina lietas, piemēram, spēles. Nevis jebkādas, bet par Rīgu! Viņi ir piedzīvojuši vēsturiskā namiņa atmosfēru un saprot, ko tas uzstāj.
Ivonna bieži aizsēžoties namiņā, un tad vīrs zvana: «Tu nāksi mājās?» Par to, ka namiņam ir savi plāni attiecībā uz cilvēkiem, pārliecinājāmies paši. Ivonna vienubrīd iesaucās: «Man taču ir kleita, ko gribēju vilkt fotografējoties!» Tomēr tā arī palika siltajās vilnas zeķēs un pelēkajos svārciņos. Namiņā laiks apstājās arī man un fotogrāfam.