1925. gadā Rīgas pilsētas valde no Valsts statistikas pārvaldes bibliotekāres Luizes Krīgeres, vienīgās Vērmaņu dzimtas pārstāves Rīgā, saņēma lūgumu apkopt viņas senču atdusas vietas Lielajos kapos. Viņa ar savu mazo algu to nespējot.
Saņemot Luizes Krīgeres vēstuli, pilsētas valde pieprasīja izziņas no Rīgas valsts centrālā vēsturiskā arhīva un Rīgas pilsētas valdes Kultūras nodaļas arhīva. Atbildēs bija uzsvērts, ka Vērmane ziedojusi naudu, lai ierīkotu pilsētas parku un uzdāvinājusi to Rīgai. Bet bija kāds apgrūtinājums, kā tagad sacītu. Vērmanes kundze Priekšpilsētu apstādījumu komitejai izteica vēlmi daļu no angļu dārzam paredzētās teritorijas apstādīt viņas ģimenes piemiņai, un prasījusi apliecinājumu, ka pilsēta arī nākotnē rūpēsies par apstādījumiem. Komiteja bija ar mieru, vienīgi prasīja, lai Vērmanes nolūkoto teritoriju apstāda pēc komitejas izvēlētā dārznieka projekta, apkārt ierīko žogu un ļauj tur uzturēties visiem.
Kad komiteja vēlējās noslēgt līgumu par to, ka Vērmaņu dzimtas piederīgie dārzu nekādi nevarēs izlietot savā labā, Vērmanes kundze dikti apvainojās un 1816. gadā uzrakstīja atbildi, ka nekad nav vēlējusies apstādījumus piesavināties savai ģimenei un neuzliek par pienākumu saviem pēcnācējiem par dārzu rūpēties.
Kad sākās gatavošanās Rīgas astoņsimtgadei [to svinēja 2001. gadā], tika iesniegts projekts arī par Vērmaņu dzimtas kapeņu atjaunošanu. Taču - nekā. Sarunas par Vērmaņu kapeņu restaurēšanu notikušas kopš 1996. gada. Pirms ļoti daudziem gadiem Rīgā viesojās Vērmaņu dzimtas pārstāvji, kuri uzskatīja, ka Annas Ģertrūdes atdusas vieta jākopj Rīgas pilsētai.
Izmantota laikraksta «Rīgas Balss» publikācija «Anna Ģertrūde uzdod mīklas», 2005. gads
