VAKARA ZIŅAS. Jaunsudrabiņa kārdinātāja Iļģuciema Milda

 
©PERIODIKA.LV, RĪGAS 41. VIDUSSKOLAS ARHĪVS

Šogad aprit 30 gadi kopš 89 gadu vecumā mūžības ceļos aizsaukta apbrīnojama skolotāja, kura gan mācīja mūsu tautas dižgarus, gan arī lauza viņu sirdis. Mūsu tautas klasiķi viņu cēluši debesīs, un bijis arī kāds, kurš viņu atraidījis. Pati izcilā pedagoģe Milda Ozola (pēc precībām Bobrova-Ozola) pabijusi bēgļu gaitās Krievijā, koncentrācijas nometnēs Salaspilī un Vācijā, deputātes krēslā staļinlaika Maskavas Kremlī, vadījusi romantiskus mirkļus Latgales pusē Sološnieku sādžā, bet vēlāk, jau padomju laikā, Dzegužkalnā pie ugunskura jauniešiem stāstījusi par savām revolucionārajām likteņgaitām.

Mildas Ozolas dzīves gājums būtu ietilpināms daudzsējumu biogrāfiskā romānā vai vismaz 100 sēriju seriālā. Tomēr ziņas par viņu publiskajos avotos ir visai skopas. Iespējams, pie vainas tas, ka, Latvijā mainoties politiskajām varām, daļa viņas biogrāfijas bija neērta (tā tāda ir joprojām) jebkurai no valdošajām šķirām, un tādā gadījumā vislabāk bija par šādu personu vispār aizmirst, kā reiz kāds vēsturisks personāžs teicis: ir cilvēks, ir problēma, nav cilvēka, nav problēmas. Skolotājas Mildas ceļš noteikti nav melnbalts - tajā ir gan liela mīlestība un milzīga traģēdija, gan slava un noliegums.

Neērtā biogrāfija

Pirmajos ulmaņlaikos viņa savu kreiso uzskatu dēļ tika izsūtīta trimdā uz “atpalikušo Latgali”, vācu okupācijas laikā viņas biogrāfiju bija sašmucējusi rosīšanās padomju skolā un attiekšanās pakļauties “brīvprātīgajam” darba dienestam. Padomju laikā varai, protams, nepatika viņas kādreizējais mīlas romāns ar uz pūstošajiem Rietumiem emigrējušo rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu (1877-1962), bet jau atjaunotās Latvijas laikā kā kauna traips bija viņas būšana deputātes krēslā Maskavas Kremlī un jūsmošana par latviešu tautas revolucionāro pagātni. Kaut gan nostāsti par jūsmošanu varētu būt pārspīlēti - tajā laikā skolā bija jāsaka tas, kas bija jāsaka. Skolotājiem tolaik bija obligāti bija jāapgūst marksisma-ļeņinisma pamati politpulciņā. Bet 7. skolā, kur strādāja skolotāja Milda, valdīja nepakļāvīgs brīvdomības gars, un arī viņa bija saindējusies ar to.

Viss gan rezultējies ar to, ka Daugavpils Universitātes digitālajā Latgales datu enciklopēdijā par viņu ir tikai pāris skopu teikumu: “Dzimusi 1902. gadā. Skolotāja Maļinovas pagasta skolā, Sološniekos, Iļģuciemā (skolojusi Zigmundu Skujiņu un Raimondu Paulu). Draudzīgas saites ar rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu. Mirusi 1991. gadā.”

Tomēr viņas dzīves gaitu faktu sauss uzskaitījums vien aizņemtu vairākas lappuses sīka drukas teksta.

Aizliegtā mīla ar Jaunsudrabiņu

Šodien vairāk viņa zināma kā sieviete, kura pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās savaldzinājusi Jāni Jaunsudrabiņu. Par to, ka viņa bija viena no “Baltās grāmatas” autora liktenīgajām sievietēm, jau 20. gadsimta astoņdesmitajos gados ieminējās Jaunsudrabiņa dzīves un daiļrades pētniece Lūcija Ķuzāne, kad Rīgā izdeva latviešu klasiķa Kopotos Rakstus. Bet tikai garāmejot, jo tolaik padomju lasītājam nepiedienējās vētīt rakstnieku mīlas dēku “dzeltenās” lappuses. Vēl jo vairāk tāpēc, ka galvenā varone bija dzīva un sevī iemiesoja padomju Latvijas sievietes iedomāto etalonu, bet viņas mīļākais bija uz pūstošajiem Rietumiem aizbēgušais latviešu emigrants, kuru padomju Latvijas varasvīriem, lai kā arī viņi pūlējās, neizdevās pierunāt atgriezties dzimtenē.

Tikai pirms četriem atkārtoti tika izdots Lūcijas Ķuzānes darbs “Saule mūžam mana. Jāņa Jaunsudrabiņa dzīves literārs konturējums”, kurā beidzot bija nopublicēta necenzēta nodaļa par Mildu Ozolu. Zīmīgi, ka arī trimdā izdotajās Jāņa Jaunsudrabiņa biogrāfijās viņas mīlas romāns ar Latgales skolotāju delikāti noklusēts.

Tomēr šogad 9. martā par to laikrakstā “Latgales Laiks” atkal atgādināja Rēzeknes puses vēstures izzinātājs Valentīns Lukaševičs: “1935. gadā samilza konflikts Jāņa Jaunsudrabiņa ģimenē, viņš aizgāja no sievas un dzīvoja pie radiem un draugiem. Uz Sološnīkiem viņš atbrauca ciemos pie skolotājas Mildas Ozolas, ar kuru Jānim Jausudrabiņam bija izveidojušās romantiskas attiecības. Ar Mildu Ozolu Jānis Jaunsudrabiņš iepazinās Gostiņos, kur viņa pirms Sološnīkiem strādāja. Jāni Jaunsudrabiņu piesaistīja šīs sievietes raksturs un talanti - arī literārie. Kādēļ Jānis Jaunsudrabiņš neapprecēja Mildu Ozolu - versiju daudz, grūti spriest…”

Zivju un sieviešu makšķernieks

Jaunsudrabiņš bija kaislīgs makšķernieks (labi zināma viņa tēlojumu grāmatiņa “Ar makšķeri”, ko uzskata par makšķernieku rokasgrāmatu). 1935. gadā, kad rakstnieku no mājām padzina viņa otrā sieva Elizabete Ābele un pa vīlēm ira un beigās arī pajuka literāta kārtējā laulība, viņš Sološnieku ezera ūdeņos meklēja mierinājumu.

Togad iznāca papildinātais “Ar makšķeri” izdevums “Ūdeņi”, kurš, iespējams, tapa, iedvesmojoties no makšķerēšanas tieši Sološnieku ezerā. Un ezera dzelmē esot ticis ielidināts rakstnieka iepriekšējās laulības gredzens, lai zilo ezeru zemes ūdeņos rastos jauna mīlestība.

Neoficiālā Jaunsudrabiņa biogrāfija vēsta: “Nākamās Spilves skolas direktores Mildas Bobrovas-Ozolas dēļ Jaunsudrabiņā Sološnieku ezerā esot iesviedis savu laulības gredzenu un pēc tam viņš noķēris līdaku ar šo gredzenu vēderā”. Pats Jaunsudrabiņš par to jautāts teic, ka toreizējos notikumus viņš “diezgan miglaini stādās priekšā”.

Liktenis iegrozījās tā, kā abu ceļi šķīrās - rakstnieks pēc Otrā pasaules kara devās trimdā uz Vāciju, bet skolotāja veidoja karjeru Rīgā. Jaunsudrabiņš apprecējās trešo un ceturto reizi, Arī kādreizējā rakstnieka sirdsdāma nodibināja ģimeni un sāka dēvēties dubultuzvārdā Bobrova-Ozola.

Revolucionārais mantojums

Mūsdienu lasītājam mazāk zināms izcilās pedagoģes “padomju revolucionārais” mantojums. Ar to visdetalizētāk var iepazīties 1977. gada 4. novembra laikrakstā “Rīgas Balss” publicētajā M. Niedres aprakstā par pensionēto skolotāju Mildu Bobrovu-Ozolu, kura vairākus gadu desmitus Iļģuciemā, Rīgas 41. vidusskolā, bija nostrādājusi par vēstures skolotāju. Lūk, daži pedagoģes biogrāfijas fakti no šī apraksta:

*“1916. gada rudens. Bēgļu gaitās pabūts vairākās Krievijas pilsētās. Bijusī Kurzemes kalpa sieva Mildas māte ar bērniem apmetas uz dzīvi Pavlovskā, netālu no Petrogradas. Grūti - pēc sīka maizes rieciena jāizstāv rindā vai visu dienu, un ij tad ne vienmēr to var dabūt”.

*“1920. gads. Pabeigta Jeļecas vidusskola un saņemts komandējums mācīties Kazaņas universitātē. Bet apmēram pēc gada jāizšķiras: palikt Padomju Savienībā vai doties uz Latviju. Milda nekur nevēlas braukt. Māte lūdz, uzstāj, pierunā tikai aizvest viņu uz dzimto vietu. Milda nespēj atteikt. Bet atpakaļ vairs netiek. Robeža slēgta”.

*“1933. gadā pabeigusi dramatiskos kursus pie pazīstamā skatuves mākslinieka Mihaila Čehova [viņa vārdā nosaukts Rīgas Krievu teātris; ievērojamā rakstnieka Antona Čehova brāļadēls], nedaudz vēlāk daiļlasīšanas kursus pie režisora Zeltmata. Bet pati jūt, ka nepietiek, ka vēl vajag pilnveidoties. 1965. gadā viņa absolvē divgadīgos pašdarbības režisoru kursu. Teātra māksla, tik pazīstama un mīļa, ir brīvo brīžu prieks un palīgs darbā”. Savulaik viņa arī līdzdarbojās bērnu un jauniešu raidlugu iestudēšanā Rīgas radio.

*“Milzīga vēlēšanās strādāt, griba, neatlaidība Milda pabeigusi skolotāju kursus un kā eksterne nokārtojusi skolotāju institūta eksāmenus. Seko darbs vairākās Latgales skolās”. Pirms tam gan viņa bija skolotāja Gostiņos (Pļaviņās), bet pēc Kārļa Ulmaņa puča viņa tika atzīta par politiski neuzticamu un aizsūtīta uz “tālo Latgali”, lai nemaisītos pa kājām jaunajam politiskajam režīmam.

*“1940. gads. Latvijā atjaunota padomju vara. M. Ozola kļūst par Rīgas 7. pamatskolas (Spilvē) direktori. Tagad var likt lietā spējas un izdomu, un jau pirmā mācību gada beigās viņas vadītā skola sekmēs un pionieru organizācijas darbā ir Rīgas labāko skolu skaitā. Skolu un arī direktori pelnīti cildina avīzēs un žurnālos”.

*“1941. gadā iebrūk hitlerieši. Evakuēties viņa nepaspēj, vilcienu Abrenē sabombardē. Drīz skolotāju arestē. Draud nošaušana. Pateicoties gadījumam, oktobrī izdodas atbrīvoties. Taču ceļš uz skolu ir slēgts. M. Bobrova-Ozola strādā dārzniecībā”.

*“1944. gadā fašisti liek Anniņmuižas mežā rakt ierakumus. M. Bobrova-Ozola nolemj: viņa jau nu neraks. Par izvairīšanos otrā dienā viņu arestē un aizdzen uz Salaspili. Un sākas sāpju ceļi: vispirms kājām uz Rīgas centrālcietumu, pēc tam uz jūras ostu. Pusbadā cauri Berlīnei… Kājām uz Rāvensbruku… Ar kailām pēdām pa sasalušu zemi… 2000 ieslodzīto vienā barakā... Tālāk uz Dahavu, Egertu, Cvodavu, no pilsētas uz pilsētu, no vienas nāves nometnes uz citu.

Pragoticā nāves gājienu pārtrauc čehu partizāni. Draudzīgā čehu tauta rūpējas par bijušajiem ieslodzītajiem līdz brīdim, kad ierodas Padomju Armija. Cauri atbrīvotām pilsētām ved ceļš uz Dzimteni”.

Kādreizējās arestantes kleita muzejā

Pēc kara sekoja darbs Iļģuciema skolā, un ne tikai pedagoģiskais, bet arī patriotiski audzinošais. Viņa pionieriem pie ugunskuriem Dzegužkalnā stāstīja par padomju Latvijas pirmajiem pionieriem, pagājušajā gadsimta sešdesmitajos gados Latvijas PSR Revolūcijas muzejā [tagad - Kara muzejā] bija viņas koncentrācijas nometnes ieslodzītās tērps. Par viņas dzīvesgājumu un sasniegumiem rakstīja tā laika centrālie laikraksti - “Cīņa”. Padomju Jaunatne”, “Pionieris”, “Rīgas Balss”.

Piemēram, “Cīņā” rakstīts, kā kāds Revolūcijas muzeja apmeklētājs ieraudzījis skolotājas arestantes tērpu: ““1960. gadā, staigādams pa Latvijas PSR Revolūcijas muzeju, ievēroju neparastu eksponātu - maisu audumu kleita, lakatiņš, kaut kādi apavi. Blakus zīmīte: “Fašistu koncentrācijas nometnē ieslodzītās skolotajās Mildas Ozolas-Bobrovas apģērbs”!”

1987. gadā laikrakstā “Pionieris” rakstīts, ka skolotāja Bobrova-Ozola jaunajai paaudzei stāsta par sendienām: “Vakarā daudzos parkos iedegas pionieru ugunskuri. Dzegužkalnā tevi uzrunāja atmiņu ugunskurs. Bija ieradušies tie, kas vēl šodien glabā sevi atmiņas par dienām, kuras iegājušas visas mūsu republikas pionieru organizācijas vēsturē. Milda Bobrova atcerējās 1940. gadu, savus pirmos pionierus”.

Autoritāte tiesas zālē

Viņa arī daudz laika pavadījusi tiesas zālē, bet ne jau kā apsūdzētā. Pedagoģe kā tiesas piesēdētāja padomju pilsoņus mudināja ievērot komunistisko kārtību un morāli. 1979. gadā “Rīgas Balss” rakstīja: “Rīgas pilsētas Ļeņingradas [tagad - Kurzemes] rajona tautas piesēdētāju vidū pelnītu autoritāti guvusi pensionētā skolotāja Milda Bobrova-Ozola, kas savu lielo dzīves un pedagoģiskā darba pieredzi izmanto nepilngadīgo likumpārkāpēju audzināšanā. Viņa par tautas piesēdētāju ievēlēta vairākkārt un ar īstu pedagoģisku attieksmi seko daudzu nosacīti notiesāto uzvedībai. Gan skarbais un kategoriskais aizrādījums, gan cilvēciskā iejūtība līdzējusi ne vienam vien jaunietim nostāties uz stingra dzīves pamata.”

Deputāte Kremlī

Uzreiz pēc kara Milda Ozola no Spilves devās arī uz Maskavu, jo 1946. gadā viņa tika ievēlēta (protams, pēc boļševiku partijas norādījuma un bez alternatīvas) PSRS Tautību Padomē. Par viņai izrādīto godu un uzticību rakstīts 1946. gada 3. janvāra publikācijā “No labākiem labākos”: “Rūpnīcas “Radiotechnika” strādnieki pulcējas zālē. Pieceļas vīrs pelēkā karavīra mētelī. Tas rūpnīcas kadru daļas vadītājs b. Augusts Mauriņš. Viņš lūdz vārdu, lai ieteiktu vēl vienu kandidātu. Viņš ierosina izvirzīt par kandidāti PSRS Augstākās Padomes Tautību Padomē skolotāju, Rīgas pilsētas Ļeņina rajona pamatskolas direktrisi b. Mildu Bobrovu-Ozoli. B. Mauriņš stāsta par bezpartejisko, progresīvo skolotāju, kas savus labākos gadus veltījusi cīņai par strādnieku interesēm; kas gadiem ilgi bija padzīta no sava audzinātājas darba, cieta fašistu vajāšanas un pārestības. 1941. gadā b. Bobrovu-Ozoli iesloga cietumā, tad atbrīvo un atkal no jauna apcietina. Viņa izgāja arī Salaspils spaidu darbu nometni un nāves nometnes Vācijā.

Nesalaužamā ticība Sarkanās Armijas uzvarai b. Bobrovai-Ozolei deva spēku pārciest visas grūtības. Viņa atgriezās un tagad strādā atkal savas dārgās padomju zemes labā.

Izvirzīto kandidāti kā rosīgu tautas izglītības darbinieci un krietnu cilvēku vēl raksturo rūpnīcas direktors b. Aleksandrs Apsītis un kantora sekretāre b. Anna Detlava. Strādnieki pazīst b. Bobrovu-Ozoli. Viņi zina, ka tā ir īsts padomju cilvēks, kas pratīs aizstāvēt savus vēlētājus un cīnīties par darba ļaužu interesēm. “Viņa ir cienīga būt par mūsu pārstāvi PSRS Augstākajā Padomē,” saka sapulces dalībnieki un izvirza b. Bobrovu-Ozoli vienbalsīgi.”.

Skolotājas izcilākie talanti

Kamēr skolotāju cildina radiotehniķi, viņa Spilves vidusskolā kaldina nākošo latviešu izcilo talantu spēkus. Viens no vēlāk visslavenākajiem pedagoģes skolniekiem ir maestro Raimonds Pauls. Tieši Bobrova-Ozola, kura studējusi arī teātra mākslu un režisēšanu, bijusi tā, kas “pielauzusi” mazo Raimondu nebaidīties no publikas un kāpt uz skatuves spēlēt klavieres, minēts vairākos atmiņu stāstos.

Raimonds Pauls par savu skolotāju teicis: “No viņas esmu daudz ko guvis”. Par skolotāju labus vārdus teikusi arī maestro māsa tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere. Mākslas zinātnieces Tatjanas Sutas sarakstītajā grāmatā par tekstilmākslinieci, kā pirmā viņas nozīmīgākā pedagoģe minēta Spilves 7. pamatskolas direktore Milda Bobrova-Ozola.

Savukārt rakstnieks Zigmunds Skujiņš savu skolotāju atceras: “Paplānos matus viņa nēsāja, galvvidū pāršķirtus un pieglaustus ar nelielu copes pikuci pakausī. Milda Bobrova-Ozola runāja skaļi un vīrišķīgi, staigāja, sparīgi šūpodama augumu, rokas vēzēdama un papēžus piecirzdama.”

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!