Aizsūtīju vēsti Fransuā Olandam, ka Francijas karogā vajadzētu mazliet rozā. Zilais tur jau ir. Sarkanajam tur jāpaliek dižās vēstures dēļ. Bet, ja kas, tad var atteikties no baltā. Sevišķi rozā dēļ. Patlaban Eiropā nav vecmodīgākas krāsas par balto. Pat varavīksnē tās vairs nav. Patlaban Eiropā nav liekulīgākas krāsas par balto. Nevainībai ir vērtība tikai bērnu tirgū, bet tikumībai ir tikpat mazs reāls segums kā virtuālai burbuļu naudai. Ja būtu kāda liekulībai piedienīga krāsa, tā noteikti būtu jāliek katras Eiropas valsts oficiālos pasākumos izmantotā karogā. Kā vēl vienas šīs valstis vienojošas īpašības simbols.
Ar visām nejēdzībām, kas piemīt sabiedrībai, tās karogs patlaban šķiet tīrāks, baltāks un cilvēcīgāks nekā Eiropas varas karogs. Sabiedrības pamatmasa instinktīvi, varbūt tumsonīgi domā par pašsaglabāšanos nākotnē, bet vara apzināti, varbūt progresīvi un toleranti organizē tradicionālo kultūru pašiznīcināšanos. Lai nodrošinātu ekskulturāciju (tradicionālas dzīves izpratnes, ticības noteiktu uzskatu… izstumšanu no sabiedriskās telpas un apziņas), tā spekulē ar mīlestību.
Protams, es pieļauju, ka divu cilvēku mīlestību var aizstāvēt arī ar policijas suņiem. Pret pūli, kas nav mīlestības vērts nekādā gadījumā. Taču, ja mīlestība pati tiek apzināti pārvērsta par pūli, ja tā tiek lietota kā iegansts publiska paneļa iekarošanai, ja tā izpaužas kā sociāls, politisks, tiesisks un visos gadījumos citiem un citādiem mīlētājiem uzbāzīgs ekshibicionisms, tad, iznesta ārpus divu cilvēku attiecībām, tā jebkurā orientācijas gadījumā jau ir prece. Nevis mīlestība. Un nevis cilvēki, viņu tiesības ar to tiek aizsargāti, bet nodrošinātas intereses. Tādēļ visu cilvēku tiesībās tiek izdomāta īpaša niša, kura marginālus uzskatus tiecas uztiept par tiesiski īpašākiem nekā noteiktas sabiedrības kultūrā dominējošie uzskati un morāle. Lai arī visas cilvēkam pievērstās protekcijas ir šīs sabiedrības likumos jau aprakstītas no «viens likums visiem» pozīcijām.
Oficiālās Francijas ar viendzimuma laulību un šo «ģimeņu» tiesību adoptēt bērnus atzīšanu saistītā retorika man šķiet krietni ciniskāka un vispārinošāka, nekā tā savulaik bija Nīderlandē vai Kanādā. Un, lasot arī to, ko teikuši protestējošie cilvēki, šķiet, ka viņi pamatā protestē nevis pret šādām laulībām un «ģimenēm» kā intīmu institūtu, bet gan pret to, ka tiek akceptēta novirze no viņu gadsimtos iekoptās vērtību sistēmas. Pret to, ka šī novirze tiek akceptēta kā norma, bet cilvēki, kas tam iebilst un uzstāj uz savas vērtību sistēmas prioritāti, sastop varas nelabvēlību un tiek sodīti. Tā ir vara, kas tiecas novest un uzturēt šo protestu visprimitīvākajā «cilvēks pret cilvēku» līmenī. Tas ir visai dīvains, «izmeklēts» tolerances un politkorektuma pielietojums. Man balto rasisms un melno rasisms šķiet vienlīdz nejēdzīgs. Es pilnīgi piekrītu rakstniecei Eimijai Vainhausai, ka «pasaulē ir daudz vīriešu – naturāļu, kas līdzīgi mazām kaprīzām mauķelēm, un tikpat daudz geju, kuri saka tev, piemēram: tas ir smags, es panesīšu…». Es varu paciest vienus un otrus, kamēr tie savā nodabā. Tāpat, cerams, tie mani, kamēr es savā nodabā.
Taču, ja vara vai līdzcilvēki pieprasīs un ar likumu noteiks, lai es to, kas man līdz šim bijis sabiedriski paciešams, pēkšņi pieņemu par sabiedriski atzīstamu, tad es domāšu, ka tā ir manas uzskatu brīvības ierobežošana un, no varas puses, totalitārisma recidīvs. Vēl es domāšu, ka vara apzināti provocē manu neiecietību un grib, lai es saeju matos ar to, ko līdz šim esmu mierīgi pacietis. «Mīlestība nav vairošanās kalpone» – tas skan tikpat moderni kā kopdzīves identificēšana ar ģimeni. Manā uztverē ģimene pirmām kārtām ir bērna un viņa mātes aizsardzības institūts. Ja šā aspekta nav, atliek tikai kopdzīve, bet perversijas vairojas un barojas no sabrukušu ģimeņu paliekām. Eiropas pūles nolaist ģimeni kā tautu nākotnes šūpuli tualetē man nav saprotamas. Princese, kā stāstīts modernās Eiropas pasakās, protams, var sapņot apprecēt karalieni. Bet arī es varu teikt, ka ideoloģijas (sevišķi karojošas), kuras tiecas aprobežot dzīvību vienā paaudzē un savā egoismā, man nav pieņemamas.