Nesevišķi piekrītu Jurģim (Liepniekam), ka Valda Zatlera signāls – es gribu vēlreiz – ir politiskas vientulības noteikts. Apkārtējā, viņu pagaidām apejošā, politiskā čabēšana spieda uz prezidenta sirdi, kādēļ, dungodams pie sevis pūcīte atnāca neaicināta, prezidents pieteicās uz otro termiņu pats.
Negaidot, līdz kāda partija savu mutisko atbalstu viņam pārvērtīs nominēšanā. Drīzāk man liekas, ka pagaidām visi "prezidenta izvēles procesā" iesaistītie ir vienlīdz vientuļi. Vismaz uzvedas tie tā kā provinciāla teātra aktieri, kur katram rūp tikai viņa paša loma, bet ne ansamblis. Un tad nu katrs cenšas turēt, cik iespējams lielu pauzi ne tāpēc, ka loma to prasa, bet tādēļ, lai parādītu tiem citiem (pārējām Saeimas partijām un to iespējamajiem nominantiem, esošajam prezidentam, sabiedriskajai domai...), ka ar šo būs jārēķinās.
Faktiski Valdis Zatlers trešdien nocentrēja šo spēlmaņu ansambli uz sevi. Grozi, kā gribi, – šobrīd viņš ir reljefākā kandidatūra starp piedāvātajām. Un ne tāpēc, ka 54% (Data serviss) sabiedrības grib viņu atkal, ne tāpēc, ka viņš ir esošais prezidents, bet tāpēc, ka, ņemot visus faktorus kopā, viņš vai – pareizāk sakot – viņa publiskais tēls ir favorīts starp visiem pieminētajiem, iespējamajiem konkurentiem. Lai tiktu līdz citam nopietnam nominantam, Saeimas partijām nu vajadzēs vispirms izšķirties – ko darīt ar Valdi Zatleru? Nāksies izlemt – vai mēs viņu akceptējam vai noraidām? Katra cita nominanta izvirzīšana tagad nozīmēs, ka attiecīgās partijas signāls ir – mēs balsosim pret Valdi Zatleru. Vismaz pirmajā kārtā.
Savukārt publiskā konfrontācijā Valda Zatlera priekšrocība samērā ar citiem pagaidām minētajiem ir tieši tā, ka viņš ir prezidents. Par viņu un viņa potenciālu nekas nav jādzejo, viņu var uzreiz vērtēt, uzreiz salikt pa plauktiem – tas labs, tas slikts. Šajā ziņā, kā to liecina nu jau vairākas aptaujas, citiem nosauktajiem ir par maz sabiedriskas autoritātes, lai ar to nomāktu Valda Zatlera pieredzi. Tas nozīmē, ka citiem, lai šo autoritātes deficītu kompensētu, jāšuj publicitātes polsteri, jātaisa politiskais meikaps. Jāsacer no sevis iespējamais, virtuālais prezidents, kam uzgavilētu ja ne publika, tad vismaz pietiekams daudzums deputātu. Tīrradnis, kam visa šī samākslotā jezga būtu pilnīgi lieka, pagaidām, manuprāt, nav nosaukts. Turklāt jāatgādina, ka Valda Zatlera pieredze un viņa tagadējais publiskais vērtējums ne tuvu neizauga no mīlestības, bet drīzāk no neiecietības vai naida putām. Manuprāt, tā arī ir Valda Zatlera priekšrocība un pluss. Tātad – partijām, kuras negrib Valdi Zatleru, jāatrod kandidāts, kura autoritāte pārsvērtu Valda Zatlera pieredzi. Ja tas neizdosies, nākamais prezidents būs vai nu Valdis Zatlers, vai kāds, kas piedzims partiju intrigās.
Tā kā Valdis Zatlers komplektā ar savu signālu bija iepakojis dāvaniņu Saeimai un tā kā šī dāvaniņa neskars ne šo Saeimu, ne ar nākamo prezidentu (prezidenta trešdien Saeimā iesniegtie Satversmes grozījumi varētu stāties spēkā 2015. gadā, līdz ar aiznākamā prezidenta stāšanos amatā), šo komplektu (signāls + dāvaniņa) var uzskatīt par Zatlera ieguldījumu "prezidenta izvēles procesā". Proti – grozījumi pagaidām spēlē vairāk kā politisks, kampaņas elements, nekā tiesiska aktualitāte.
No vienas puses – Satversmes grozījumi neliekas vis nekāds olu kurvis vai cūkas šķinķis, ar ko lūdzējiem pa vienam piestaigāt Saeimā. Kas tad mums šobrīd ņemas grozīt Satversmi – prezidents, PLL, SC, arodbiedrības... Bet ir vēl pērnie un aizpērnie grozītāji. Un katrs nāk ar savu ielāpu. Ja kaut daļa no tiem tiek akceptēta – vai tā ir Satversmes lāpīšana vai modernizēšana, vai uzlabošana...? Vienam vajag "ministru noteikumus", citam vajag tiesības nominēt kādu amatpersonu... Bezmaz katram resoram tur vajag savu kaktiņu, savu stūrīti. Tagad vienu, parīt citu. Vai nekādi nav iespējams Satversmes lāpīšanu pasargāt vismaz no eklektiska resorisma un koordinēt šo grozīšanu? Ko par to saka Valsts prezidents, kuru sauc arī par Satversmes sargātāju?
No otras puses – man liekas mazliet dīvaina cenšanās pasargāt no šiem grozījumiem "tekošo momentu". Tā esot laba prakse – netaisīt grozījumus itin kā sev. Droši vien tā ir pieklājīga prakse. Bet grozījumi paredz prezidentam tiesības parlamentārās krīzes gadījumā atlaist Saeimu pašam, bez referenduma. No izplatītākajām man visperfektākā šķiet šāda parlamentārās krīzes definīcija: likumdevēja lēmumu neatbilstība pilsoņu vairākuma viedoklim. Pārējās formulas padara šīs krīzes raksturojumu stiepjamu un dod likumdevējam iespējas līferēt. Un kas tad mums te tagad ir? Manuprāt, parlamentārā krīze ar dažiem valsts krīzes simptomiem. Iesniegto grozījumu sakarā jautājums – kam vajadzīga karote, kad putra jau apēsta? Kāpēc jāgaida, kamēr tas, kas vēl atrisināms civilizēti, iespējams, atrisināsies kādā pagalam nesaprātīgā ceļā, lai pēc tam piedāvātu atkal lietot karoti?
Es saprotu, ka tūlītējai pieņemšanai un spēkam iesniegti grozījumi varētu nemaz neiet cauri, turklāt to piedāvājums varētu kaitēt Valda Zatlera izredzēm. Bet, atklāti sakot, mani tik daudz neinteresē tas, ka esošās Saeimas atlaišanas procedūras dēļ prezidents var zaudēt krēslu, bet gan tas, ka ārkārtas vēlēšanas var nenozīmēt krīzes pārvarēšanu. Šajā kontekstā man liekas, ka prezidenta iesniegtie grozījumi padara manevra iespējas operatīvākas, arī precīzākas, cietākas, mazina varas izlaidības iespējas. Bet, jo vairāk parlamentārā krīze ieilgs, jo mazāka loma tās novēršanā būs saprātam. Tāpēc 2015. gadam adresētie grozījumi 2011. gadā man šķiet svētdienīgi.