Cienījamu cilvēku klubs

To teica bijušais Čehijas ārlietu ministrs Karels Švarcenbergs par Krievijas «melno sarakstu», kurā arī pats ticis.

Ciktāl šie saraksti kļūst par lētu politisku preci, par farsu, kura saturam neviens šādu sarakstu producētājs vairs nepūlas piešķirt kādu ētisku (!) pamatojumu, tiktāl jādomā, ka tajos tiešām tiek iekļauti cilvēki ar kaut kādām individuālas spriestspējas paliekām. Jādomā, ka ij sarakstu sacerētājs, ij to adresāts varētu būt vienojušies pastarpināt no pilnvērtīgas lietišķas politiskas aktivitātes cilvēkus, kuriem vēl piemīt kaut kādas patstāvīgas spriestspējas, sava viedokļa pazīmes. Nolūkā vairot publiskajā telpā politisko zombiju, politisko robotu īpatsvaru. Tie tagad ir ideāla degviela katrai šodien aktuālajai, politikas publisko seju noteicošajai propagandas mašīnai.

Vai tad Latvijai pievērstais Krievijas «melnais saraksts» liecina par ko vairāk kā par vēlmi cenzēt konkrētu cilvēku uzskatus? Vai varbūt kāds no sarakstā iekļautajiem pieciem cilvēkiem šobrīd ietilpst to ļaužu «kasetē», kuri veido un uztur Latvijas attiecības ar Krieviju diendienā? Proti – iemieso valsts, nevis privātus uzskatus?

Kāda vārna Krievijas saraksti, tāda – Eiropas. Spriežot pēc to satura, abas puses tik vien kā apmainās ar liekulīgām, totalitarizētām «laipnībām». Vai tad Krievija un tāpat ES savu oficiālo sarakstu saturā demonstrē ko vairāk par neiecietību pret citādo un palaikam pat tikai pret kritisko domāšanu. Kas gan cits kā vien sīkpilsoniskas, sīkumainas neiecietības paraugs ir, piemēram, EP deputāta, Beļģijas ekspremjera Gī Verhofstada iekļaušana Krievijas sarakstā par to, ka viņš aicināja organizēt neatkarīgu, starptautisku Borisa Ņemcova slepkavības izmeklēšanu? Bet pozām un troksnim šodien jāgādā par «pareizo» attieksmi pūlī, jāgādā, lai pūlis neatskārst domāt, ka pašu vara tam sagādājusi kārtējo saspīlējumu, kārtējo slogu. Tostarp sarakstu saturs vairāk liecina ne jau par vēlmi principiāli revidēt oficiālās starpvalstu attiecības, cik par provokāciju, par vēlmi piedabūt otru būt vismaz tādam pašam «spoguļattēla», «atbildes» sivēnam kā es pats. Sevišķi labi šī liekulība redzama, ja pasekot, ko dažādi sarakstu sacerētāji saprot, piemēram, ar vārdiem «tiesisks», «caurspīdīgs», «patvaļīgs», «nepamatots»… Nekāda objektīva, neitrāla kritērija tiem nav. Katrs pielāgo šo vārdu jēgu savam skatījumam uz to vai citu «melno sarakstu» un tajā iekļautajiem.

Iespējams, «stop saraksti» (līdz ar demonstratīvām militārām mācībām, propagandas ruporu ieslēgšanu uz pilnu jaudu…) ir viens no varai nekaitīgākajiem veidiem, kā nodarbināt publiku ar starptautisko saspīlējumu, vienlaikus saglabājot no šīs jezgas pietiekami pastarpinātas un pragmatiskas varas aizkulises. Lasīju, ka «melnie saraksti» domāti atkritumu lokalizācijai savā telpā. Tā tas varētu būt. Ir saprotams (arī politiskā līmenī), ja šajos sarakstos tiek, piemēram, asiņainu konfliktu iniciatori dažādās zemēs (tostarp šos konfliktus iniciējušo valstu līderi), kriminālnoziedznieki, mierīgo iedzīvotāju slepkavas, fanātiski naida kurinātāji, rasisti… Ir pieņemams, ja «melnajā sarakstā» tiek iekļauts vai saņem persona non grata statusu cilvēks, kurš pat nav darījis ko sliktu manai valstij, bet kurš darījis ko sliktu, teiksim, latvietim aiz robežas. Taču ne jau tādi ļaudis nosaka politisko «melno sarakstu» saturu. Bet ja ne tādi, tad kam šie saraksti vajadzīgi? Baltkrievijā pirms pāris gadiem bija mākslas darbinieku, radošo kolektīvu «melnais saraksts», kurā vara salika nevis valstij, bet režīmam nevēlamos. Un man šķiet, ka šodien arī politiskie «melnie saraksti», spriežot pēc to satura, pamatā ir tik vien kā autoritāra norāde, kā tu vari atļauties domāt, kā drīksti izpausties savā (!) sabiedrībā. Turklāt, ko varas, saspēlējoties ar šiem sarakstiem, grib panākt? Agresivitāti dažādu valstu un to pilsoņu attiecībās, «atļauju» reālu konfliktu uzsākšanai, nestabilitāti sašķeltās sabiedrībās, akceptu militarizācijai…? Ja katras personas iekļaušanai šādā politiskā «stop sarakstā» trūkst pienācīga ētiska (vai vismaz tiesiska) pamatojuma, tad valstis tādā veidā apliecina vēlmi nevis noregulēt konfliktus, bet turpināt to eskalāciju.