Bantīšu fetišisms
Karošanu ar bantītēm es uzskatu par stulbumu un mazvērtības pazīmi. Pat cilvēki (politiķi), kas tikuši amatos, skalda šos matus.
Acīmredzot tāpēc, ka nespēj veikt valstij, tautai būtiskus darbus. Turklāt – tā ir uz varas un mediju augstumiem pārcelta padibenēm raksturīga uzvedība, kur būtiskais un ētiskais tiek laists gar ausīm, bet viena aplama vārda, kustības dēļ var pārgriezt rīkli. Sabiedrībai šis sīkumtirgus tiek uzdots par nozīmīgu, pūlim ir ko zelēt, amatpersonas demonstrē savu principialitāti, tādi paši duraki «otrā pusē» pagarina bantīšu metrāžu tiktāl, ka nākamgad, mūsu kompleksu iedvesmoti, droši vien jau staigās attiecīgi strīpainās kleitās un žaketēs. Visi laimīgi, visi (katrs savā vīzē un uz savu pusi) šķietas sev patriotiski un politiski aktīvi.
Jāpiebilst, ka es turklāt nesaprotu arī, ar ko nogrēkojušies, piemēram, kāškrusts vai piecstaru zvaigzne kā tādi? Zīmes, simboli, kas ir senāki par režīmiem, kuri tos «privatizēja». Caur to es kategoriski nepieņemu un pagaidām nesaprotu arī to, kā demokrātiskā valstī (Latvijā) var pastāvēt tik izteikta varas, kārtējā režīma absolutizēšana (es teiktu – lādējoša dievināšana), ka tauta tās priekšā pati sevi padara it kā nemanāmu, sekundāru. Šajā kontekstā spēlēšanās ar bijušo režīmu simboliem, to aizliegums man apliecina tikai vēlmi slēpt, ka bijušie režīmi mūsdienu sabiedrībās un varā nav līdz galam izslimoti. Tiktāl nav izslimoti, ka ar šo režīmu atribūtu kā tādu agresīvu noraidījumu jāslēpj nespēja tikt vaļā no šo režīmu prakses. Vai arī jāslēpj vēlme kultivēt šo praksi attieksmē pret citādo. Jo agresija tiek vērsta ne jau pret būtisko, ne jau pret boļševisma vai nacisma recidīviem jauno režīmu izpausmēs, bet pret sekundāro, pret bantītēm. Manā uztverē, tā ir vēlēšanās karot ar nesenās vēstures reālajām sekām pagātnē, nevis tagadnē. Ja šī vēlēšanās tiek turēta par pietiekamu, tad nav grūti jebkuru simbolu novest līdz tam, ka tas kļūst tikai nepārejoša kašķa fetišs.
Visa šī ar atsevišķiem datumiem saistītā izpausmju ainava man liecina, ka pagaidām jārunā tieši par fetišiem, nevis simboliem. Manā uztverē ar Lielā Tēvijas kara sakralizāciju nevar aizvietot produktīvu, laikmetīgu ideoloģiju. Bēdīgi, ja ideoloģijas meklējumi aprobežojas fetiša, elka meklējumos un tieši karš (spēks) top par fetiša metaforu. Georga lentīte šādā nozīmē nav slikta izvēle. Kopš laika, kad šo krāsu salikumu Krievijas impērijā drīkstēja nest tikai karavīri un virsnieki, kas patiešām bija lējuši asinis impērijas (Krievijas) dēļ, to valkājuši ij baltgvardi, ij vlasovieši, ij reiha pusē karojušā Krievu korpusa karavīri, ij (kopš 1943. gada) padomju armija. Mūsu paziņa Aleksandrs Ņevzorovs nesen izteicās, ka ir dīvaini redzēt šodien Georga lentītes nēsājam tos, kuri sevi sauc par «antifašistiem». Jo «Georga lentīšu kultu iedibināja nodevēji Vlasovs un Škuro». Tā ka – šī atribūta, ja tā var teikt, vēsturiskā «ietilpība» ir Krievijai gana zīmīga.
Bet – Krievija vismaz veido impēriju. Ko veidojam mēs? Ak, jā, mums taču neko nevajag veidot. Mēs taču esam NATO un ES. Mēs varam spļaut pār sētu kaimiņa dārzā, kur dobēs aug tikai gāze un nafta. Mums nav jāpūlas savā sētas pusē apliecināt, ka dobēs var izaugt arī gurķi, ka labi kopts dārzs var iztikt bez impērijas. Bet – mums nav jāpūlas. Mums diezgan turēt augstu savu karogu pār savu nolaisto dārzu. Tāpat kā Krievijai. Mums nevajag «iezīmēties» ar investīcijām valsts labā, daudziem – pat ar darbu sevis, savu mīļo labā. Kāpēc, ja mums ir iespēja pašapliecināties savās «latviešu–krievu» attiecībās? Samērojoties nevis prāta vai roku meistarībā, bet karojot ar bantītēm. Par tām vieni jūtas valdzināti, otri sašutuši, bet gala beigās tie, kas sašutuši, stimulē tos, kas valdzināti, tie, kas valdzināti, stimulē tos, kas sašutuši.
Visi laimīgi – marasms izvēršas. Ar pretējām emocijām vēršoties pret vienu un to pašu priekšmetu (bantīti), tiek gūta līdzvērtīga bauda. Rodas uzskatu monstrs, bezmaz hibrīdideāls, kurš bez visa cita «ļauj» abām pusēm definēt citādo kā pretinieku, kā ienaidnieku. Jo, ja tomēr runāt par atsevišķām sabiedrības daļām nozīmīgiem simboliem, tad Latvijā tie, pateicoties arī bantīšu kariem, top vairāk par klanu, par kopienu atšķirtības, nevis nācijas vienotības raksturotājiem.