Dzīvība un mīlestība
Turpmāk par nācijas kvalitāti spriedīšu pēc anonīmās interneta publikas kopējo izpausmju satura un formas. Jo tie, manuprāt, pilnīgāk ataino šā brīža realitāti. Tostarp nācijas faktisko attieksmi pret savām vērtībām, pret mantojumu, pret līdzcilvēkiem un senčiem, pret reālo (nevis virtuālo) gribu atklāti rīkoties savas kā kopuma patības, stājas dēļ. Turklāt tāda attieksme ļauj man būt optimistam, skatīties no zemākā punkta uz augšu un skaidrāk redzēt, cik soļus esam atkāpušies no atdzimšanas, no augšāmcelšanās.
Turklāt – šajā bezsejas izpausmju kopkvalitātē es saskatu gan konkrēta cilvēka «es», gan ticības, gan kultūras nodevību. Manā izpratnē tas arī ir solis prom no augšāmcelšanās. Vienalga, vai ar to domāju reliģiskos priekšstatus, Lieldienas, vai arī laicīgu cilvēka ideāla, nākotnes cilvēka uztveri.
Man tuvas tās cilvēku domas, kuras ar augšāmcelšanos nodarbina pirmām kārtām mani pašu, bet Dievu – pēc tam. Mums vispirms vajadzēja iemācīties lidot un tikai pēc tam, apmierinot savu vaļasprieku, izgudrot lidmašīnas. Iemācīties lasīt ne tikai grāmatas, bet arī domas. Nevis gaidīt, kamēr kāds atdzīvinās miroņus, bet pašiem nonākt līdz mūžīgai dzīvei. Jo tad mēs dabūtu pie sevis vismaz tik daudz, vismaz to, ko gribam no politiķu, varas darbības – caurspīdīgumu (lielāku dvēseles skaidrību). Tas varētu būt viens no mobilizējošiem faktoriem, kas uztur cilvēku tuvāk pilnībai un dara iespējamākus apstākļus, lai dvēseles pilnība no neredzama un izkliesta stāvokļa atkal atgrieztos savāktā un redzamā… tādā dzīves stāvoklī, ko var saukt par augšāmcelšanos (sk. G. Ņisskis). Izslēdzot dvēseli no šā procesa, varbūt var panākt klonēšanu (fiziska dubultnieka radīšanu), bet ne augšāmcelšanos. Es to saku kā tips, kurš nevar saukt sevi par ticīgu (es atzīstu Augstākā esamību, taču nevīžoju tam kalpot). Toties politiskos režīmus, valsts iekārtas, ideoloģijas,… es jau kopš samērā agras jaunības uzskatu tikai un vienīgi par instrumentiem, kas nav ticības vērti un nav man ticības līmenī saistoši. Neatkarīgi no tā, ko domā, kā pret tiem izturas apkārtējie, es tos respektēju un sevī izmantoju tiktāl, ciktāl šie instrumenti gādā par cilvēka spēju kļūt labākam, nekā viņš ir. Jo, ja tie dara cilvēkam pāri, ja tie bremzē cilvēkā augšāmcelšanos, tad tie nav arī vērtības vērti. Tad tie, kā tas patlaban visai uzskatāmi redzams pat Eiropas, un varbūt īpaši Eiropas, valstīs, tiecas nevis noturēt cilvēku vertikāli, bet nomākt viņu horizontālā vai vismaz saliektā stāvoklī. Piedabūt, lai cilvēks pieņem dzīvi kā «velna vodeviļu» (F. Dostojevskis). Ja runāt par laicīgo, tad ticības līmenī man saistošs ir cilvēks un kopiena (sākot no ģimenes), kurā cilvēks sakņojas. Valsts ir instruments kopienas (cilvēka) gara, prāta, patības un solidāras augšupejas dēļ.
Ja tā nav, tad ir… Tad ir, teiksim, padomju savienība. Pat ideālā variantā dzīves smaguma centrs pārvietots no būtiskā, no «jābūt» uz «vajag». Praksi nosaka ideoloģija (domas?), atgriezeniskums (domas, ja runāt par politiku, izriet no prakses) – ir teju vai izslēgts. Kristīgā gara noliegums, toties kulta uzturēšana ārpus tempļa. Valsts no līdzekļa kļuvusi par mērķi. Bet – to pašu var teikt par Eiropu. Ja vien tempļa, gara, atdzimšanas, augšāmcelšanās klātbūtne tikusi izslēgta no ekonomiskās un tiesību telpas.
Manuprāt, augšāmcelšanās atslēga ir dzīvība. Dzīvība un mīlestība. Nevis nāve. Ja tiek teikts: «augšāmcelsies katrs, kas piedzimis….», tad vispirms ir jāpiedzimst. Un arī Kristus upuris (nāves noliegšana caur nāvi) bija dzīvības upuris dzīvības dēļ. Kristus pazuda no acīm, lai mēs atrastu viņu savās sirdīs (Augustīns). Tāpēc man nav saprotama un pieņemama daudzu Eiropas ļaužu vēlme padarīt nāves, tagadnes galīguma «ideoloģiju» par akceptējamu parlamentu līmenī un kā «dabisku» iekļaujamu politikas kontekstā. Kamēr augšāmcelšanās nav, mums dota garīgas atdzimšanas iespēja. Ja to noliegsim, būsim zaudējuši ticību dzīvībai. Bet mīlestību būsim padarījuši par prostitūtu. Tikai par kopošanās faktoru.
Manā uztverē ticība nekādi nav nolemtība pastāvēt iekš sastingušiem reliģiskiem mītiem. Ticība ir darbība. Un norādīts top nevis rituāls, bet ceļš. Elementārākajā līmenī – vai nu padoties mokām un likstām, vai arī darīt un cerēt (ticēt), ka tās beigsies. To vēsta Lieldienas.