Māris Krautmanis / Viedokļi

Šopavasar tuvākās un tālākās zemēs lielas ļaužu masas ir izgājušas ielās, lai paustu savus politiskos uzskatus ne visai mierīgā, bet pat vardarbīgā veidā. Īpaši nelāgi ir Irākā, kur protesti pret valdību ir ļoti plaši un laikam nupat sāksies kārtējais elles loks, kam ies cauri šī jau tāpat daudzcietusī valsts.

Visvieglāk ir tiem politiķiem, kas jau kopš sākta gala – kopš deviņdesmito sākuma – ir ik dienu skandējuši mantru, ka krievi ir sliktie, viņi ir okupanti, Krievija ir drauds, mēs esam nabadziņi, kam darīts pāri. Un Krieviju vajag sunīt, pazemot, dēmonizēt neatkarīgi no tā, kas tur pie varas – demokrāti vai komunisti, vai jebkas – Putins vai Jeļcins.

Latvji tradicionāli sevi ir salīdzinājuši ar Igauniju, taču pēdējā laikā salīdzinājums vairs īsti nav veiksmīgs, jo kaimiņi jau mums iekabina diezgan skarbi. Tagad salīdzinājums atlicis ar Bulgāriju un Rumāniju, par kurām varam justies pārāki, jo makroekonomiskie skaitļi liecina, ka tās ir nabadzīgākas par Latviju.

Partija Jaunais laiks un tās tagadējais turpinājums partija Vienotība savā 14 gadu pastāvēšanas gadu vēsturē ir rakstījusi, stūmusi un pieņēmusi milzīgu daudzumu nejēdzīgu, neloģisku, pret veselo saprātu vērstu likumu un lēmumu, kas ir grāvuši ne vien Satversmes pamatus, bet ir bijuši pat krasā pretrunā ar demokrātiskas valsts iekārtas pamatprincipiem un tām vērtībām, kas koptas kopš senajiem romiešiem un grieķiem.

Krimināllikuma «pretspiegu grozījumi» varēja tikt pieņemti jau 7. aprīlī, taču mazliet ir iebuksējuši diskusijās. Tomēr aprīļa beigās tos, visticamāk, pieņems.

Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrajā pusē bija tā, ka organizētās noziedzības grupējumi un reketieri jau sāka uzkundzēties vēlētajai varai un izpildvaras institūcijām. Taču valsts varā un tiesībsargājošajās iestādēs bija vīri ar aknām, kas sadūšojās stāties pretī un pārlauza šai nešķīstībai mugurkaulu. Tika lietotas arī drakoniskas metodes – ne visai maigas. Bija arī etnisko Kaukāza grupējumu mēģinājumi iespiesties Latvijā, kas tāpat tika izravēti jau iedīglī.

It kā vēl nepietiktu ar Sīrijas un Ukrainas šausmām, bēgļu krīzi un teroru, pasaulei klāt nācis vēl viens karstais punkts – Kalnu Karabaha. Ietekmīgie Rietumu plašsaziņas līdzekļi tai pievērš maz uzmanības, atvēlot vietu vien īsziņās, un tas saprotami – Vakareiropā un ASV liela daļa ļaužu nezina, kur konflikta vieta atrodas un kas tur pret ko karo. Par Kalnu Karabahu ir dzirdējuši vien vācu avangarda grupas Einstürzende Neubauten cienītāji, kas zina dziesmu Nagornij Karabah.

Pret Vienotību tiekot vērstas apmaksātas, dārgas melnā PR kampaņas, intervijā LTV raidījumam Rīta Panorāma sacīja partijas līdere Solvita Āboltiņa. Diemžēl viņa neatklāja, kuri ir tie tumšie cilvēki, kas noorganizēja bijušās premjeres Laimdotas Straujumas uzkrītošo nespēju atbildēt uz žurnālistu jautājumiem un braukšanu uz Ķīnu, kad tika lemts par ministru algām. Tāpat joprojām noslēpumā tīts, kurš nelietis pasūtīja filmu, kā Āboltiņa iet gar pensionāru piketu un ūjina.

Latvijas un Krievijas attiecību relatīvi labajos laikos, 2010. gadā, kad kaimiņvalsts prezidents bija Dmitrijs Medvedevs, tika izveidota Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisija, kas vienojās, ka sākumā vairāk uzmanības veltīs starpkaru perioda izpētei.

Mēs, latvieši, esam kūtri nodokļu maksātāji. Pašiem mums šķiet, ka varen daudz maksājam, taču nepielūdzami ir skaitļi, ka Latvijā nodokļu slogs ir viens no mazākajiem Eiropā.

Saeima ir pieņēmusi grozījumus Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) likumā, pieskaņojot to Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) rekomendācijām. Jaunajā likuma redakcijā pilnveidots regulējums par KNAB darbu un tā vadītāja atbrīvošanu no amata.

Latvijas sabiedrisko mediju joma ilgi un hroniski ir bijusi aizlaista diezgan lielā krēslas zonā, kur manīgi vīriņi duļķainos ūdeņos zvejojuši gan politiskas ietekmes zivis, gan nenopelnītas komercdarbības labumus uz nodokļu maksātāju rēķina. Bet nu laikam jau vairs tā tālāk turpināt nedrīkst, jo Eiropā par latvjiem smejas, tāpēc pienācis laiks veikt kaut kādas pārmaiņas.

Pēc Pasaules bankas datiem, no Latvijas jau ir emigrējuši 342 300 jeb 17% no iedzīvotāju skaita. Vietējās sociologu aptaujās redzams, ka vēl vismaz 20% gluži nopietni apsver iespēju laisties projām. Tas nav kompliments politiķiem un valdībām, kas vadījušas valsti 25 gadus. Lai cik viedi valdītāji nenāktu pie stūres, nekādu «izrāvienu» un «veiksmes stāstu] nav bijis. Nav pamata daudz cerēt arī uz jauno valdību, kas apmēram tā pati vecā vien ir. Kaut kur automobiļa konstrukcijā ir brāķis – tas nekust, ja spiež gāzi, tas brauc grāvī, ja griež stūri. Tāpēc tik daudz cilvēku Latviju neuzskata par labu vietu, lai šeit paliktu.

«Latvijā ir viens no zemākajiem nodokļu slogiem Eiropas Savienībā, nākotnē būs korekcijas,» sola jaunais Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS). Pirmajā brīdī par šo zemo slogu var rasties izbrīna pilni jautājumi. Kā tas var būt? Uzņēmēji zina, ka, lai samaksātu saviem darbiniekiem 100 eiro, teju vai tāda pati summa jāaizskaita valstij nodokļos. Un vēl taču ir PVN no katra darījuma, nekustamā īpašuma nodoklis un vēl neskaitāmi izdevumi nodokļu un nodevu veidā. Taču fakti ir fakti – citviet Eiropā, īpaši jau Ziemeļvalstīs, nodokļu slogs ir vēl lielāks. Latvijai no tā ir pat priekšrocības – skandināvu firmas rada ražotnes Latvijā, jo šeit izdevumi par darbaspēku mazāki, un tas ir labi, jo rodas darba vietas latviešiem. Slikti tikai, ka augsti kvalificētais Latvijas darbinieks saņem algā daudz mazāk nekā, ja viņš strādātu Skandināvijā.

Referendumi Latvijā praktiski vairs nav iespējami – kopš pagājušā gada sākuma referenduma rosināšanai to iniciatoriem jāsavāc vienas desmitās daļas vēlētāju jeb balsstiesīgo paraksti, kas ir apmēram 155 000 parakstu.

Ombudsmens jeb jauka institūcija, ko izdomājuši skandināvi, ir arī Latvijā, kur tā tiek saukta par tiesībsargu. Sākumā ar šo lietu kaut kā nevedās, jo par tiesībsargu tika ielikts Romāns Apsītis, kurš šajā amatā jutās kā iekāpis svešās kurpēs un kam arī veselība neļāva labi pastrādāt. 2011. gadā par tiesībsargu tika ievēlēts Juris Jansons, kam tagad pilnvaras iet uz beigām. Saeimai vistuvākajā laikā jābalso, vai Jansons būs arī turpmāk tiesībsargs.

Pagājušā gada nogalē kāds bija izvietojis interneta sociālajos tīklos ziņas par Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras darbinieku algām. Mērķis laikam bija sacelt vētru, ka algas lielas, taču sanāca tā, ka šis materiāls nekādu milzu bumu neradīja. Jo, ja apskatās tuvāk, nekādas milzīgās šīs algas nav, varētu pat teikt, ka pieticīgas. Jāsatraucas, ka tik valstij nozīmīgā aģentūrā, kur strādā skoloti speciālisti, algas nav diez cik konkurētspējīgas.

Piektdien Kubas galvaspilsētas Havanas lidostā tikās Romas katoļu baznīcas galva pāvests Francisks un Krievijas pareizticīgo baznīcas vadītājs, Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Kirils. Abu saruna sākās ar sasveicināšanos: «Esmu priecīgs sveikt tevi, dārgo brāli,» teica patriarhs Kirils. «Beidzot,» atbildēja pāvests Francisks. Tikšanās gaitā abi lielāko uzmanību pievērsa kristiešu vajāšanai Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā un parakstīja kopīgu deklarāciju, kurā, daudzviet citējot Bībeli, 30 punktos pausta vēlme abām konfesijām tuvināties un spēt atbildēt uz mūsdienu pasaules izaicinājumiem.

Jaunajā Māra Kučinska (ZZS) valdībā 11 ministru ir tie paši vecie Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdības ministri, tomēr dažas novitātes ir. Vienotība tagad vairs nebūs valdošākā no valdošajām un vecākais brālis. Laiks rādīs, vai Vienotība spēs saņemties, samierināties ar savu samazināto lomu un konstruktīvi strādāt, vai arī pēc laiciņa būs kāda brēka, skandalēšanās un demarši. Vismaz pašlaik partija uzvedas solīdi, ir nolikusi malā savus iekšējos kašķus, Vienotības Saeimas frakcija ir disciplinēti nobalsojusi par jauno valdību.

Ir tāda dokumentālā filma Kam pieder šī dziesma?, ko uzņēmusi bulgāru režisore Adela Pejeva. Filma sākas Turcijā, Stambulā, pagrabiņa restorānā, kur burvīga jauniete dzied dziesmu Üsküdar’a gider İken.

Demisionējusī premjere Laimdota Straujuma trešdien LNT raidījumā 900 sekundes izteicās, ka ir ļoti maz ir bēgļu, kuri gribētu braukt uz Latviju – uz tādu zemi, kur auksts klimats. Esot kādi septiņi gribētāji, no kuriem četri atbilst tiem kritērijiem, kādus bēgļiem izvirzījusi Latvija. Vakarā LTV7 raidījumā Punkti uz i no Iekšlietu ministrijas valsts sekretāres Ilzes PētersonesGodmanes noslēpumainajiem izteikumiem varēja izlobīt, ka patiesībā ir nevis maz, bet nav nemaz bēgļu, kas gribētu uz Latviju.

Māra Kučinska (ZZS) Ministru kabineta veidotāji ir vienojušies par krēsliem jeb, kā tagad modīgi teikt, par atbildības jomām, tāpēc var domāt, ka 11. februārī valdība jau varētu iet uz balsošanu Saeimā.