Gribējām pret spiegiem, sanāca pret žurnālistiem
Krimināllikuma «pretspiegu grozījumi» varēja tikt pieņemti jau 7. aprīlī, taču mazliet ir iebuksējuši diskusijās. Tomēr aprīļa beigās tos, visticamāk, pieņems.
Saeimas Juridiskā komisija ir lēmusi neatcelt tiem steidzamību. Tātad grozījumi tiks pieņemti jau otrajā lasījumā un Valsts prezidents Raimonds Vējonis nevarēs tos nodot atpakaļ parlamentam otrreizējai caurskatīšanai. Tā ir tāda nelaipna atbilde Vējonim par to, ka viņš grozījumu tapšanas gaitā ir cēlis iebildes, ka tie var pārkāpt tiesības uz vārda brīvību.
Marta beigās Saeimas deputāti centās uzlabot grozījumu projekta tekstu, ierakstot, ka sods paredzams par vēršanos pret Latvijas neatkarību un valsts varu Satversmē neparedzētā veidā. Tagad izskatās skaistāk, taču Satversmes vārda piesaukšana un ierakstīšana likumā pilnīgi neko nemaina. Tas ir kā nebaudāmam virumam pieliet ūdeni un pasludināt, ka tas ir kļuvis garšīgs. Satversme ir spēkā neatkarīgi no tā, vai to piemin vai nepiemin kādā likumā.
Bet labi vismaz, ka likumdevējs ir atcerējies, ka mūsu valstī pastāv Satversme.
Divas varenākās politikas dāmas – Saeimas spīkere Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) un partijas Vienotība līdere Solvita Āboltiņa – vienā balsī apgalvo, ka pret ļoti labajiem un izcilajiem Krimināllikuma grozījumiem vērsta kādu naidīgo spēku kampaņa. Grozījumi esot domāti tikai un vienīgi pret spiegiem, lai baisajos hibrīdkara apstākļos varētu stiprināt valsti.
Par to kampaņu tagad jāsāk domāt ar lielām bažām un bailēm. Ja jau ir kampaņa, tad jāskatās, kuri ir tie briesmoņi un hibrīdkareivji, kas atļāvušies apšaubīt grozījumu teksta radītāju ģenialitāti? Iznāks paprāvs bariņš latvju žurnālistu un politiķu ar pašu Valsts prezidentu saraksta augšā.
Vai tomēr nebūs tā, ka mūsu valstī dažas sievietes cieš no paranojas un saskata kampaņas gan pret valsti, gan pret sevi visur, kur vien paskatās, – presē, televīzijā, pagultē. Āboltiņa vispār pēdējos gadus dzīvo tikai naidīgu kampaņu apskāvienā.
Ja politiķe izmēda pensionārus vai Krievijas televīzijā «izrauti no konteksta» gāna Latvijas žurnālistus, tā nav kampaņa, bet pašas sev rakta bedre. Tāpat, ja likumdevēji rada brāķi, tas tiek kritizēts. Tā tagad laikam būs tāda mode – savas kļūdas un neprofesionalitāti attaisnot ar naidīgu spēku kampaņu.
Nav izslēgts, ka Latvijā varētu čumēt un mudžēt Krievijas spiegi, taču nav pagaidām kaut kā manīts, ka mūsu specdienesti būtu tos dučiem atmaskojuši un ķēruši. Spiegu būšana tomēr ir tāda attālināta, virtuāla, teorētiska realitāte.
Taču visreālākā realitāte ir tāda, ka ir Latvijā žurnālisti, kuru publikācijas ļoti sāpina specdienestus. Specdienesti labprāt gribētu, lai šie žurnālisti aizveras. Ir daži interneta portāli, kuros regulāri parādās skarba varas kritika, noplūduši dokumenti, kas bijuši apzieģelēti ar valsts noslēpuma zīmogu. Bet topošā likuma bardzība var skart šādu dokumentu publicētājus.
Žurnālisti nereti iegūst savā rīcībā interesantus dokumentus, kas skaitās valsts noslēpumi. Lielākā daļa šādu no varas ratupakaļas izbirušu papīru rāda, ka tie diezin vai interesētu ļaunos ārzemju spiegus, bet Latvijas sabiedrību interesētu gan. To klasificēšana par noslēpumiem ir bijusi diezgan apšaubāma. Jo slepenības plīvuru vara cenšas uzvilkt pār aizdomīgiem darījumiem ar nodokļu maksātāju naudu, pār lēmumu projektiem, kas var izsaukt sabiedrības sašutumu, un tamlīdzīgām pikantām lietām.
Tā kā «pretspiegu grozījumi» ir staipāmi, plaši interpretējami, nav izslēgts, ka likums tiks lietots pret žurnālistiem, kam ar hibrīdkara batālijām nav sakara. Atbildīgas amatpersonas, piemēram, Jānis Maizītis un citi, kategoriski noliedz, ka likuma grozījumi būs pret vārda brīvību, amatvīri mierina, ka viss būs okidoki un neesot, par ko satraukties. Tad jau jauki. Taču likumus nemēdz tā rakstīt, ka tie būs attiecināmi tikai uz Ļisičkinu, bet Lapsiņš varēs gulēt mierīgi. Ja tiek uzrakstīts šķībs likums, tas karāsies kā šautene pie sienas teātra izrādes pirmajā cēlienā, lai trešajā cēlienā izšautu.
Protams, Latvijai sevi jāstiprina, taču joprojām nav zudušas bažas, ka likumdevējs būs uzrakstījis likumu, kas padarīs valsti policejiskāku un nebrīvāku, bet spiegi tikmēr vēstniecībā dzers vodku, uzkodīs ikrus un par mūsu likumiem pasmiesies.