Piebalgs kā glābšanas riņķis

Pret Vienotību tiekot vērstas apmaksātas, dārgas melnā PR kampaņas, intervijā LTV raidījumam Rīta Panorāma sacīja partijas līdere Solvita Āboltiņa. Diemžēl viņa neatklāja, kuri ir tie tumšie cilvēki, kas noorganizēja bijušās premjeres Laimdotas Straujumas uzkrītošo nespēju atbildēt uz žurnālistu jautājumiem un braukšanu uz Ķīnu, kad tika lemts par ministru algām. Tāpat joprojām noslēpumā tīts, kurš nelietis pasūtīja filmu, kā Āboltiņa iet gar pensionāru piketu un ūjina.

Kurš gan būtu ieguldījis naudu, lai medītu sprāgoņu? It kā neloģiski, bet kaut kāda loģika tur tomēr ir. Varbūt ir cilvēki, kas nespēj noskatīties mocībās un agonijā. Cilvēki taču mēdz maksāt veterinārārstam par iemidzināšanu, ja redzams, ka mīļais mājdzīvnieks nav vairs glābjams.

Āboltiņa norāda, ka partijas reitingus grāvuši iekšēji kašķi un nodevības. Tātad arī melnās kampaņas nav organizējuši kādi ārēji spēki un konkurenti tur nav pie vainas. Kā teicis dzejnieks Jānis Rokpelnis, aktrises iekšējās norises ir kā austeres norītas. Dažbrīd nav skaidrs, kurš Vienotības iekšējais grupējums kurā brīdī pret kuru draudzējas, taču kaut kādas cīnītāju aprises tomēr var saskatīt. Lielāki ekonomisko interešu grupējumi partijā ir četri vai pieci, bet ir nosacīti divas iekšējās frakcijas, kuru savstarpējie kari atgādina Monteki un Kapuleti naidus no Romeo un Džuljetas. Viena politiķu grupa pulcējas ap pašreizējo, pagaidām vēl partijas līderi Āboltiņu. Otru grupu nosacīti var dēvēt par «Viņķeļu ģimeni» jeb «liberālo spārnu». Nesen bija vērojams mēģinājums izstumt no aprites divas ievērojamas šā grupējuma pārstāves – Saeimas deputātes Ilzi Viņķeli un Lolitu Čigāni, taču no tā nekas nesanāca.

Toties Āboltiņas pretiniekiem ir izdevies sapīt tādu intrigu čūskojumu, lai līdere tiek galīgi samīdīta un nobīdīta nost no amata jau priekšlaikus – negaidot kārtējo plānoto partijas kongresu 29. oktobrī, bet sarīkojot ārkārtas kongresu 4. jūnijā. Par to jau vienojušās Vienotības reģionālās nodaļas.

Gara acīm jau var skatīt, ka 4. jūnijā Āboltiņa saņems ziedu klēpjus un laba novēlējumus turpmākajā stāvēšanā pie ratiem. Par jauno partijas vadītāju tiks ievēlēts Andris Piebalgs, kam tiks uzticēta glābējriņķa misija. Jo skaidrs, ka, darbojoties tādā garā kā līdz šim, Vienotība ne tikai neiekļūs nākamajā Saeimā, bet izzaudēs ietekmi arī pašvaldībās. Tas jau būtu izmisums. Tāpēc kaut kas jādara – jāveic vai vismaz jāimitē restarts, jāizdomā kāds PR stāsts, kāpēc šī partija vispār pastāv un ko tā grib darīt politikā. Agrākos laikos bija vienkāršāk – pietika ar bļāvieniem, ka jāapkaro mistiskie oligarhi, un lieta bija darīta. Tad vēl bija stāsts, ka visu sauli apēdis Aigars Kalvītis, kurš vainīgs pie globālās krīzes izraisīšanas. Vienotība tad pozicionējās kā izvedēja no ķibeles. Šīs vecās zupas vairs nav iespējams uzsildīt, tādu īsti efektīgu stāstu diezin vai ir iespējams izdomāt, taču tas arī nav tik būtiski. Sen zināms, ka latvju elektorātam maz interesē visādas partiju programmas, taču tās neadekvātā jūsmā veras uz «lokomotīvi». Dažkārt tam nav racionāla skaidrojuma – persona var būt ar visdrūmāko biogrāfiju kā savulaik kompartijas lielfunkcionāram Anatolijam Gorbunovam, bet tauta viņu mīl. Viņš var būt ieshēmojis sev kabatā visu lauksaimniecības pārstrādes nozari, viņš var būt humanoīds no citas planētas, tomēr tauta kādu laiku viņam visu piedod un nesā uz rokām.

Piebalgam nav tik seksīgas frizūras kā savulaik Gorbunovam, tomēr ir gandrīz viss īpašību arsenāls, kas nepieciešams, lai vadītu. Būdams mazohists pēc dabas, latvju elektorāts ciena tos, kas viņu ignorē, kas savelk jostu un uzdod ar pātagu. Piebalgs tad ir ideāls – visā karjeras laikā Briselē, būdams ES enerģētikas komisārs un ES attīstības komisārs, Piebalgs ir godprātīgi dalījis Eiropas miljardus Āfrikas badacietējiem un ne reizi nav pieķerts lobējam Latvijas intereses. Pat Valda Dombrovska eiroiztapība blakus Piebalgam nobāl. Tieši tādu nākamības premjeru daudzi latvji alkstin alkst. Ar Piebalgu baltajā zirgā Vienotība vēl ilgi varēs rullēt un rullēt.

Piebalgs jau sen tika aicināts atpakaļ uz Latviju, taču viņš visādi tielējās un koķetēja. Taču nupat laikam ir izteikts tāds piedāvājums, no kura vairs nevar atteikties. Vai Piebalgs vēl ko varēs iesākt ar partiju, vai Eiropas idejas vēl nav elektorāta acīs izčākstējušas un kašķi var tikt aizmirsti? Bez augsta amata valsts pārvaldē Piebalgam būs grūti atsperties partijas vadītāja amatā. Bet vismaz pagaidām Vienotībai nav ne mazāko cerību pie papildu amatiem un resursiem valsts pārvaldē tikt.