Gadi nepilnīgās demokrātijas tuksnesī

Pēc Pasaules bankas datiem, no Latvijas jau ir emigrējuši 342 300 jeb 17% no iedzīvotāju skaita. Vietējās sociologu aptaujās redzams, ka vēl vismaz 20% gluži nopietni apsver iespēju laisties projām. Tas nav kompliments politiķiem un valdībām, kas vadījušas valsti 25 gadus. Lai cik viedi valdītāji nenāktu pie stūres, nekādu «izrāvienu» un «veiksmes stāstu] nav bijis. Nav pamata daudz cerēt arī uz jauno valdību, kas apmēram tā pati vecā vien ir. Kaut kur automobiļa konstrukcijā ir brāķis – tas nekust, ja spiež gāzi, tas brauc grāvī, ja griež stūri. Tāpēc tik daudz cilvēku Latviju neuzskata par labu vietu, lai šeit paliktu.

Ne viens vien politikas teorētiķis vai praktiķis gadu gaitā ir meklējis indīgās nezāles sakni, ko izravējot varētu cerēt uz uzplaukumu. Ir bijušas idejas par visāda veida izmaiņām valsts iekārtā, Satversmē, vēlēšanu sistēmā. Piemēram, ka vajag tautas vēlētu prezidentu, mažoritāras vai jauktas vēlēšanas pašreizējās proporcionālās sistēmas vietā. Taču diezin vai tur suns aprakts. Prezidentāla republika ir pat ar bīstamību, ka var iznākt kā citviet pasaulē, kad viena persona uzurpē varu tik nepieklājīgā mērā, ka tautai jāceļ barikādes. Mažoritārā sistēma (pēc apgabaliem) šķiet pievilcīga, taču arī tā ātri var izvirst un nebūt neko labāka par balsošanu pēc partiju listēm.

Viens no Latvijas demokrātijas trūkumiem ir tas, ka nepastāv svārsta princips kā citviet Eiropā, kur vienu laiku valda kreisie, pēc tam labējie, tad atkal kreisie. Taču šādu principu nav iespējams ieviest ar kādiem likumu grozījumiem, jo tā ir vēlētāju izvēle, un Rietumos to darbina sen iedibinājušās tradīcijas. Latvijā 25 gadu laikā nekad pie varas nav bijuši sociāldemokrāti, kas varbūt nav labi, taču arī kreiso piedalīšanās varā nav panaceja, lai valsts zeltu un plauktu. Lietuvā sociāldemokrāti ir gana izvaldījušies, taču nevar teikt, ka kaimiņvalsts būtu aizsteigusies mums tālu priekšā.

Latvijas hroniska nelaime ir tas, ka partijām trūkst ideoloģijas un tāpēc tās nav prognozējamas. Tās sevi deklarē kādā politiskā spektra nišā, taču reāli šajā adresē nedzīvo. Politologs Ivars Ījabs jaunākajā Rīgas laika numurā mazliet tā kā atzinīgi izsakās par Nacionālo apvienību un Saskaņu, ka tām vismaz ir kādi ideāli, taču biedrošanās pēc nacionālistiskiem vai etniskiem principiem neko nepasaka par partijas ekonomisko politiku. Saskaņa gan ir pār vari centusies konvertēties no krievu partijas par sociāldemokrātiem, taču pagaidām tas vēl nav izdevies.

Vienotība ir sevi centusies uzdot par liberālu un eiropeisku partiju, taču tās eiropeiskums praksē ir tāds, ka partijas dižvīri par labu izkalpošanos eirobirokrātijai dabū siltu vietu Briselē. Liberālisma pamatpazīme it kā būtu veidot tādu politiku, kas atraisa pašas sabiedrības rosību, kur valsts varas loma paliek aizvien mazāka, taču reālajā darbībā pašpasludinātie liberāļi un demokrāti to vien ir darījuši, kā jaukušies ļaužu dzīvē ar saviem lēmumiem un centušies nedemokrātiski represēt konkurentus.

Pagājušajā nedēļā Saeimas vairākums veica virkni likumu grozījumu, pēc kuriem nākamajās vēlēšanās nevarēs piedalīties partijas, kurām nav vismaz 500 biedru un kas dibinājušās ne vēlāk kā gadu pirms vēlēšanām. It kā no vienas puses solis ir loģisks – lai piebremzētu jaunu, populistisku partiju uzrašanos pēdējā brīdī. Ne reizi vien jau ir tā bijis, ka pirms vēlēšanām nāk bārdains vai marsiāniska acu spīduma mesija baltā zirgā, ko sākumā pūlis nēsā uz rokām, bet pēc tam iesviež dubļos. Taču daudzi šā likuma pieņēmēji paši ir politikā ienākuši uz lokomotīvju rēķina. Tāpēc tas neizskatās pārāk glīti. Prokrusta gultas, ko valdošā koalīcija iebalso vēlēšanu sistēmā, ir domātas tikai tam, lai paši paliktu pie varas un nelaistu jaunus spēkus pie siles. Nekādu lielo pienesumu demokrātijas uzlabošanai pagājušajā nedēļā pieņemtie rukšķīgie likumi nedod.

Nekas labs ātri nebūs. Nevar kāda sabiedrība, kas ilgi dzīvojusi verdzībā, uzreiz kļūt skaista un pareiza. Savtība, patoloģiska melība vēl ilgi būs politiķu vizītkarte, bet lētticība un samierināšanās ar nejēdzībām – elektorāta pazīmes. Latvijas tauta, kurai pieder suverēnā vara, neprot savus priekšstāvjus izvēlēties un neprot no viņiem prasīt. Taisnība būs Vecās derības stāstam, ka Mozus vadāja savu tautu 40 gadus pa tuksnesi un tikai tad devās uz Apsolīto zemi. Latvija klīst pa mazspējīgas politikas tuksnesi 25 gadus. Vēl kādi 15 gadi būs jāklīst...