Neviens negribēja maksāt nodokļus...
Mēs, latvieši, esam kūtri nodokļu maksātāji. Pašiem mums šķiet, ka varen daudz maksājam, taču nepielūdzami ir skaitļi, ka Latvijā nodokļu slogs ir viens no mazākajiem Eiropā.
Vispār jau neviens nekur pasaulē negrib maksāt nodokļus un izdomā visādas atrunas, kāpēc nemaksāt, – valsts slikti izlieto nodokļu naudu; es maksāju, bet man par to nekas nebūs pretī; man maza alga, tāpēc lai maksā bagātnieki; nodokļu nauda tiek izvazāta un izzagta utt.
Par izzagšanu ir taisnība, bet te jāskatās spirālei no otras puses – izzagšana notiek tāpēc, ka valstij trūkst kapacitātes izzagšanu apturēt, jo Valsts ieņēmumu dienestā (VID) izmeklētāji saņem niecīgas algas un viņiem nav nekā daudz, ko zaudēt. Tāpēc viņi morāli pagrimst, pārmetas pretējā pusē un kopā ar nodokļu maksātnegribētājiem un valsts naudas izkrāpējiem taisa shēmas. Ko gribējām, to dabūjām.
Tas, ka ielas mums bedrainas, skolotāji pusbadā un rindas pie dakteriem, arī ceļas no tā, ka nodokļos maz maksājam. Bet dabiska ir katra cilvēka tieksme domāt par savu kreklu, par savu stūrīti zemes. Neviens negrib pat ne 20 eiro gadā samaksāt nodokļos vairāk nekā iepriekšējā gadā. Katrs grib, lai nodokļus vairāk maksā kāds cits – darbaspēks grib, lai slogs ir uz kapitālu, kapitāls – lai uz nekustamo īpašumu, nekustamais īpašums – lai uz patēriņu, patēriņš – lai uz darbaspēku utt. Tur sanāk kaut kāds apburts loks, jo darbaspēks, kas dzīvo privātmājā, tas pats nekustamais īpašums vien iznāk, bet patēriņš ir tas pats darba ņēmējs.
Politiķi, kas šajā apburtajā lokā ir iekšā, necik tālāk par vāvuļošanu, no kurienes uz kurieni slogs būtu jāpārceļ, netiek. Notiek tādi kā ugunsdzēsības pasākumi – budžeta lāpīšanai tiek izdomāti kaut kādi gandrīz vai Pētera I laika «bārdas nodokļi» – tādi puspasākumi kā «solidaritātes nodoklis» un tamlīdzīgi.
Bet straujas, asas kustības nodokļu politikā ir kaitīgas – nekas tā negandē uzņēmējdarbības vidi kā nodokļu pacelšana bez kara pieteikuma. Jo uzņēmējs rēķina, uzticas valstij, ņem kredītus, pieņem darbiniekus ar domu, ka viņa biznesa pasākums rentēsies. Taču te atnāk valdība un sagādā pārsteigumu. Diemžēl tie nodokļu pārsteigumi, kas notika pagājušajā gadā pie Laimdotas Straujumas valdības, bija neprognozēti. Valdībai laikus jāpasaka, ko un kad tā darīs.
Jaunais premjers Māris Kučinskis ir apņēmies pārskatīt nodokļu sistēmu. Tas labi. Taču viņam jārēķinās, ka tas būs grūtāk, nekā izmēzt Augeja staļļus. Sistēma ir ielaista. Nevar neko darīt strauji, bet jāurbj pamazām – caur divpusējām, trīspusējām un desmitpusējām sarunām ar tā sauktajiem sociālajiem partneriem, caur visādām darba grupām, stratēģijām un koncepcijām. Jāurbj uz kaut kādu gaismu tuneļa galā.
Ir arī ne tikai ilga termiņa stratēģiskas vajadzības, bet lietas, ko var darīt tūlīt. Vajag skarbu karu melnajai un pelēkajai ekonomikai. Jāsāk droši vien būtu ar vistumšāko tās galu – ar PVN izkrāpējiem un ar iespēju izmantot PVN iekasēšanas sistēmas trūkumus, lai varētu apzagt valsti. Tas ir visļaunākais.
Nelaime tāda, ka Latvija ir pārņēmusi vācu PVN nodokļu iekasēšanas sistēmu, bet nav ierēķināts, ka postpadomju cilvēki kāps uz smalkā baltā vāciešu poda ar kājām un kakās. Samudžinātajā nodokļa iekasēšanas sistēmā ir iespējams dabūt nodokļa atmaksu, un afēristi dibina fiktīvus uzņēmumus, kas veic fiktīvus darījumus, lai vienkārši nozagtu valstij naudu. Tas ir daudz sliktāk, nekā nesamaksāt nodokļus. Jau vecā valdība ir veikusi dažas izmaiņas, ieviešot reverso nodokļa maksāšanas sistēmu šādā un tādā nozarē un preču grupā – būvmateriālos, elektronikā. Taču ar to laikam ir par maz. Blēži pie Āgenskalna tirgus joprojām vervē bomžus un atkarīgos azarta spēlētājus, lai viņi par 300 eiro kļūst par firmu prezidentiem. Tātad ir vēl iespējas zagt, kuras nav līdz galam novērstas. Cīņā pret pelēko ekonomiku jau iepriekšējā valdība un VID šo to darīja, taču kampaņveidīgi un neefektīvi. Vērsās pret automehāniķiem, kas savā garāžā labo kaimiņa veco folksvāģīti. Pēc tam automehāniķus aizmirsa, un tagad viņi atkal labo mašīnas, bet čekus klientiem nedod.
Briesmīgi, ka joprojām nav iznīdētas «točkas», kur aizdomīgu dziru bez kādiem akcīzes nodokļiem tirgo un tirgo, bet policijai ir sasaistītas rokas, lai tās aizvērtu.
Tajā pašā laikā nav normāli, ja VID ar skarbām metodēm vēršas pret kādām tantiņām, kas gada laikā uzadījušas trīs dūrainīšus un tos pārdevušas par 10 eiro. VID tad uzliek nodokli 50 eiro apmērā. Tas ir nožēlojami, VID un arī mūsu pašu valsts tēlu pazemojoši. Iznāk, ka kādi VID ierēdņi savu darba laiku pavada, sekojot līdzi sludinājumiem internetā. Tad uzdodas par pircēju un vainīgo pārdevēju vajā. Tā ir par valsts naudu finansētas ierēdņu kapacitātes bezjēdzīga šķiešana vējā.
Absolūts stulbums ir konfiscēt taksistam auto par to, ka viņš pa ceļam paņēmis stopējošu pasažieri. Vajadzētu priecāties, ka taksists samazina izplūdes gāzes, kā tas ir Indonēzijā, kur autobraucējam ir valstiski uzlikts pienākums cilvēkam nebraukt ar auto vienam, bet ņemt savā mašīnā pasažierus.
Visam būtu jābūt samērīgam. Pat vispedantiskākajās un likumpaklausīgākajās Eiropas valstīs nodokļu spiediena virzulis neaiziet līdz pašai apakšai – nabadzīgiem cilvēkiem ir iespēja kaut ko nelielu pārdot un pirkt, pastāv krāmu tirdziņi, kur nodokļu inspektori neiet iekšā, visur ir studenti, kas vasarā piestrādā par viesmīļiem, saņem dzeramnaudas, kas oficiāli skaitās ar nodokļiem apliekamas, taču varas iestādes drusciņ piever uz to acis. Mazu piepelnīšanos, uzņēmību un rosību nevajadzētu vajāt, jo tas kaitē rosībai un uzņēmībai.