Jābeidz kropļot tirgu
Latvijas sabiedrisko mediju joma ilgi un hroniski ir bijusi aizlaista diezgan lielā krēslas zonā, kur manīgi vīriņi duļķainos ūdeņos zvejojuši gan politiskas ietekmes zivis, gan nenopelnītas komercdarbības labumus uz nodokļu maksātāju rēķina. Bet nu laikam jau vairs tā tālāk turpināt nedrīkst, jo Eiropā par latvjiem smejas, tāpēc pienācis laiks veikt kaut kādas pārmaiņas.
Kultūras ministrijā izstrādātas Latvijas mediju politikas pamatnostādnes 2016.–2020. gadam, kas paredz būtiskas reformas mediju nozarē, tostarp Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) sadalīšanu, sabiedrisko mediju neatkarības stiprināšanu, satura kvalitātes celšanu, mediju atbalsta fonda izveidi, sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus un citas. Valdībā tās plānots izskatīt un pieņemt jau šomēnes.
Ar šīm pamatnostādnēm ir tā, ka nostādnes jau var būt visvisādi skaistas un viedas, taču praksē tās var pārvērsties deklarētās idejas pretmetā. Ja no viena grāvja iebrauc pretējā, tad arī nekā laba tur nav. Bīstamākā vieta ir par mediju neatkarību. No kā tad īsti jābūt neatkarīgiem sabiedriskajiem medijiem? Tas, ko tauta gribētu no sabiedriskajiem medijiem, ir, lai par viņas naudu taisītā televīzija un radio savos ziņu un analītiskajos raidījumos nestumj auditorijai ausīs iekšpolitiskus makaronus vienas partijas vai kādu politekonomisku grupējumu interesēs. Ar šo lietu ir sekmējies, ja tā var sacīt, ar mainīgām sekmēm. Ir, piemēram, pirmdienās valsts televīzijā raidījums, kas pēc formas ir it kā humora raidījums, bet pēc satura pagalam nesmieklīga propaganda vienas partijas viena grupējuma interesēs. Kāpēc par to būtu jāmaksā visiem?
Nav stilīgi, ka Latvijas Televīzijai jāpazemojas un jāmeklē ar izkārtu mēli nauda kaut kur pa partiju birojiem vai uzņēmēju ofisiem. Nav stilīgi, ka žurnālistiem jāveido komplimentāri raidījumi ar uzņēmējiem ar gandrīz vai tādiem jautājumiem: «Vai taisnība, ka jūs tiešām esat tik skaists un gudrs?» To, ja ļoti grib, var darīt privātie mediji – tā ir viņu pašu izvēle, cik kvalitatīvi ir viņu produkti, un viņi var izvēlēties, ko atbalstīt, ko apkarot. Bet sabiedriskajam medijam būtu jābūt kā flagmanim – kā paraugam, cik lieliski jāatspoguļo kādi visai sabiedrībai svarīgi procesi, tam būtu jātur augstā latiņa, pēc kuras tiekties visiem citiem.
Jaunās pamatnostādnes vēl tā īsti neatrisina dažus jautājumus: kā un kam sabiedriskos medijus uzraudzīt, kā, no vienas puses, sniegt medijam neatkarību, bet, no otras puses, kā apstādināt sabiedrisko mediju, ja tas izlaižas, nepilda sabiedrisko pasūtījumu? Ir slikti, ja sabiedriskais medijs nepilda sabiedrisko pasūtījumu, bet tikpat slikti, ja tam redakcionālajā ikdienas darbā sāk bāzties iekšā kādi partiju poļitruki. Šie jautājumi nav vienkārši.
Bet ir viena ideja jaunajās pamatnostādnēs, kas ir relatīvi vienkārša un, iespējams, saprātīga. Tā ir doma par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus. Nekonkurējot reklāmas tirgū un necīnoties par reitingiem, sabiedriskie mediji varētu visu uzmanību veltīt sabiedriski nozīmīgām tēmām un mazāk domāt par izklaidi. Zviedrijā un Igaunijā izklaides saturs veido vien 15% no satura, kamēr Latvijā tas ir 25%.
Reklāma sabiedriskajos medijos kropļo tirgu un krīt uz nerviem skatītājiem. Ir virkne privātu komersantu, un ir sabiedrisko mediju reklāmas meklētāji, kas parazitē uz sabiedriskā medija par nodokļu maksātāju naudu radītās infrastruktūras rēķina. Tas ir dzīvot kā abiniekam – sabiedriskais medijs peld ar spurām, bet tās pašas spuras viņš izmanto kā kājas, lai pārvietotos pa sauszemi. Ar vienu smadzeņu daļu viņš tā kā domā par sabiedrības vajadzībām, bet ar otru spiests gudrot, kur ņemt piķi. To tad vajadzētu vienreiz izbeigt tā, kā tas izdarīts Igaunijā un vēl virknē valstu. Ja sabiedriskais medijs ir sabiedriskais, tad saņem pienācīgu, solīdu finansējumu no budžeta un par reklāmas meklēšanu nedomā. Vajadzētu būt tā, ka sabiedriskā, nevis privātā medija žurnālisti ir apskaužami par viņu algām, lai uz sabiedrisko mediju vakancēm ir skarba konkurence, lai turp iet strādāt labākie un profesionālākie.