Latvji tradicionāli sevi ir salīdzinājuši ar Igauniju, taču pēdējā laikā salīdzinājums vairs īsti nav veiksmīgs, jo kaimiņi jau mums iekabina diezgan skarbi. Tagad salīdzinājums atlicis ar Bulgāriju un Rumāniju, par kurām varam justies pārāki, jo makroekonomiskie skaitļi liecina, ka tās ir nabadzīgākas par Latviju.
Nesen man gadījās pabūt pāris dienu Bulgārijā – valstī, kas Eiropas Savienībā iestājusies nesen, kur joprojām ir sava nauda – levas un stotinki. Bulgārijā ir milzu problēmas ar lielas minoritātes – romu – integrāciju. Visiem latvjiem, dzirdot par Bulgāriju, vajadzētu lepni izriezt krūti, jo tur tiem bulgāriem iet vēl grūtāk.
Bet nu realitāte ir tāda, ka, pašreizējā garā turpinot, Latvijai ir cerības nomaļībā un nabadzībā Bulgāriju apsteigt un kļūt par vistizlākās tizlības Eiropas čempioni. Vēl mazliet, un Bulgāriju uzvarēsim.
Bulgārijā Džini koeficients jau vairākus gadus ir apmēram līdzīgs Latvijai – vienā gadā Latvijā tas ir lielāks, citā gadā Bulgārijai. Tas ir skaitlis, kas konstatē sociālo netaisnīgumu – to, ka valstī ir maziņš dižu bagātnieku skaits, kam pieder teju visa valsts, un ļoti liels nabagu, trūkumcietēju slānis. Un pavisam plāna vidējā pilsonība, kas gan brauc ar labām automašīnām, bet ir sociāli riskantā zonā un var viegli nonākt pie nabagiem. Mūsu premjerministrs Māris Kučinskis domā, ka sociālo netaisnību varēs mazināt, apkarojot pelēko ekonomiku, taču tas nebūs risinājums. Sociālo netaisnību var mazināt, tikai mainot nodokļu sistēmu uz progresīvā ienākumu nodokļa pusi. Tas nav viegli, jo neviens negrib maksāt nodokļus. Bet diemžēl cita ceļa nav. Ja Bulgārija pirmā sadūšosies ieviest nodokļu progresivitāti, Latvija paliks pakaļā.
Bulgārijai tāpat kā Latvijai ir problēmas ar investīciju piesaisti, jo lielās korporācijas negrib iedēstīt naudu vidē, kur ir neskaidrs korupcijas un tiesiskā regulējuma dīķis. Taču, staigājot pa Bulgārijas galvaspilsētu Sofiju, var redzēt, ka daža investīcija ir aizgājusi Latvijai garām, bet Bulgārijā ir palikusi. Piemēram, Sofijā ir austriešu – vāciešu firmas Lidl mazo cenu lielveikali. Latvijā šī firma ienāca tad, kad nekustamā īpašuma cenas bija zemas. Doma bija konkurēt ar Maxima un Rimi. Taču sanāca tā, ka ārzemnieki bija sapirkušies zemes un ēkas pa lēto un sajuta, ka nebūs labi. Izdevīgā brīdī visus pirkumus viņi pārdeva un aizlasījās projām, ieguvuši astoņus vai pat vairāk miljonus. Nesajuta, ka Latvija būtu laba vieta, kur taisīt biznesu.
Tāpat Francijas komercbanka Societe Generale kādu īsu laiku gudroja, ka Latvijā varētu darboties, – viņiem bija pat šeit ofiss un dažas filiāles. Taču franči atmeta domu par Latviju, jo nepatika šeit valdošā banku ietekme uz politiķiem, kur viņi nesaprata, kā iekonkurēt.
Tikmēr Bulgārijā, Sofijā, Societe Generale filiāles ir vai uz katra stūra. Mēs it kā varam priecāties, ka mums gājis secen nelāgs skandāls, – Societe Generale ir diezgan smagā formā ieberzusies Panamas lietā, kas atsaucas arī uz Bulgārijas iekšpolitiku, tomēr ir tāds atsēdiens, ka ārzemju naudas maisiem Bulgārija ir bijusi mīļāka par Latviju.
Bulgārijā ir satriecoši skaista daba – Rila – Rodopu kalni, strauti, upes, ezeri, kalni ar sniegotām virsotnēm, ar klintīm, mežiem apauguši kalni. Tūrismam tur ir kur izvērsties. Tajā pašā laikā Bulgārija ir Austrumeiropa ar visām no tā izrietošajām sekām – bedraini trotuāri un iekšpagalmi, ar zāli un nezālēm aizaugušas platības pat pilsētas centrā, noplukušas ēkas, graustu rajoni. Tomēr ielas naktī tiek mazgātas – atšķirībā no Rīgas.
«Noplukuma koeficientā» Bulgārija pašlaik pārspēj Latviju. Bulgāri pagaidām nesaprot, ka vajag novākt atkritumus no sava veikala priekšas, ka vajag nomazgāt apputējušus logus. Bet nu būs brīdis, kad viņi saņemsies. Tad nebūs ilgi jāgaida, lai Latvija paliktu Bulgārijai aiz astes, – kā pēdējā, nabadzīgākā vieta Eiropā. Tad varēsim skumjajā čempionātā sacensties ar Somāliju un Eritreju.
