Ar muguru pret tautas balsi
Referendumi Latvijā praktiski vairs nav iespējami – kopš pagājušā gada sākuma referenduma rosināšanai to iniciatoriem jāsavāc vienas desmitās daļas vēlētāju jeb balsstiesīgo paraksti, kas ir apmēram 155 000 parakstu.
Šiem parakstiem jābūt notariāli apstiprinātiem un apmaksātiem. Tas nozīmē, ka referendumu ierosināt ir grūtāk nekā ierosināt dzemdības āzim. Nav vairs latviešu leksikā tāda vārda kā referendums vai tautas nobalsošana – šis jēdziens pieder vēsturei, vai arī ja runājam par kādām ārzemēm – par Šveici vai Lielbritāniju.
Riebīgi, ka lielākie referendumu likvidētāji bija tie paši politiķi, kas, kad vēl nebija tikuši pie varas, vaimanāja ar krokodila asarām, ka referendumu ierosināšanas zemie griesti par augstiem, un musināja tautu uz referendumiem, lai rāptos varas tronī. Bet nu tā gadās – politiķi spēj mainīt retoriku diametrāli pretējā virzienā atkarībā no savām viendienas mušiskajām vajadzībām. Tagad varas elite nodrošinājusi sev labu miegu komforta līcī, kur tautas viļņošanos nejūt.
Kas tad cilvēkiem ir palicis, lai kaut kā paustu savu viedokli, lai mēģinātu ietekmēt likumdošanu, lai sagaidītu, ka likumdevējs pagriežas pret viņiem ar seju un uzklausa? Nekā daudz nav. Ir, piemēram, interneta platforma manabalss.lv, kur sabiedriski aktīvi cilvēki par visu ko izsakās. Šajā vietnē ikviens var ierosināt un parakstīt iniciatīvas labākas Latvijas veidošanai. Protams, šie paraksti nav notariāli un apmaksāti, bet tikai klikšķi datorā, tomēr klikšķināšana ir godīga, jo tehniski nodrošināts, ka viens cilvēks nevar parakstīties divreiz. Tās iniciatīvas, kuru atbalstītāju skaits pārsniedz 10 000, tiek iesniegtas Saeimā, ar cerību, ka tās ņems vērā. Cilvēki šajā vietnē šūmējas par visu ko – par papildu finansējuma piešķiršanu vēža ārstēšanai, par tiesībām nepilsoņiem vēlēt pašvaldības, par to, lai Saeimas deputātu skaits tiek samazināts līdz 50, par bezmaksas ēdināšanu bērnudārzos. Liela daļa šo iniciatīvu nekļūst populāras, taču ir arī tādas iniciatīvas, ko atbalsta pat vairāk nekā 10 000. Tāda, piemēram, bija doma, ka nav labi katru gadu divreiz pārgrozīt pulksteņa laiku. Tas izjauc cilvēka dzīves dabisko ritmu. Daudziem ir grūti pielāgoties, mosties stundu agrāk, bet pēc pusgada atkal stundu vēlāk.
Protams, ka Saeima diezin vai varētu atbalstīt pilsoņu ierosinājumu cauru gadu atstāt vasaras laiku, jo tad Latvija izlēktu ārā no sistēmas, Lietuvā un Igaunijā būtu par stundu atšķirīgs laiks, pusgadu Latvijas laiks sakristu ar Maskavas laiku, kas jau skan politiski nepiedienīgi. Laiku nesakrišana radītu milzu problēmas lidostām, biznesam un visādus sarežģījumus.
Un tomēr pret pulksteņa grozīšanu izteicās vairāk nekā 10 000 cilvēku! Iniciatīva pat nepaģērēja, ka ideja obligāti jāpieņem uzreiz, bet rosināja valdību primāri noskaidrot, vai tas ir iespējams un vai tādā veidā nepārkāpjam kādus Eiropas kopējos noteikumus. Taču Saeimas vairākums asi un ātri nobalsoja, ka pilsoņu iniciatīva noraidāma un tur vispār nav ko vērtēt.
Citiem vārdiem izsakoties, Saeimas vairākums (pārsvarā Vienotība, Nacionālā apvienība, daži ZZS deputāti) uzskata, ka iniciatīva ir nederīga, tās rosinātāji un atbalstītāji tik stulbi, ka ar viņiem pat nav jēgas runāt. Tautas priekšstāvjiem bija žēl dažu desmitu minūšu, lai tiktos ar iniciatīvas rosinātājiem, uzklausītu viņus, paskaidrotu, kāpēc pulksteņa negrozīšana neiet cauri.
Politiķiem tauta ir vajadzīga tikai reizi četros gados – lai tā nobalso par tiem, kas muld visdaiļāk un sola visvairāk, bet pārējā laikā tauta var pastāvēt pie ratiem – tā mūsu priekšstāvji saprot demokrātiju.
Dzirdot kādu neērtu ļaužu viedokli, politiķes mēdz griezt ar pirkstu sev pie deniņiem vai ūjināt. Tas jau ir tāds kā smalkais stils un tradīcija. Drīz jau vairs nevarēs justies piederīgs varas elitei, ja nebūs kaut kādā veidā parādījis sabiedrībai mēli vai dibenu.
Bet nu tad nav arī jābrīnās, ka valsts varas institūcijām reitingi ir zemi, cilvēki neuzticas parlamentam un valdībai. Un viena liela daļa jau dzīvo valstīs, kur politiķi cilvēkos ieklausās un kur notiek referendumi.