Nepamanītais karš Kalnu Karabahā

 
©F64

It kā vēl nepietiktu ar Sīrijas un Ukrainas šausmām, bēgļu krīzi un teroru, pasaulei klāt nācis vēl viens karstais punkts – Kalnu Karabaha. Ietekmīgie Rietumu plašsaziņas līdzekļi tai pievērš maz uzmanības, atvēlot vietu vien īsziņās, un tas saprotami – Vakareiropā un ASV liela daļa ļaužu nezina, kur konflikta vieta atrodas un kas tur pret ko karo. Par Kalnu Karabahu ir dzirdējuši vien vācu avangarda grupas Einstürzende Neubauten cienītāji, kas zina dziesmu Nagornij Karabah.

Tiem, kas dzīvojuši PSRS, gan vēl būs atmiņā asiņainie notikumi pagājušā gadsmita astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā, kad uz brūkošās impērijas drupām starp armēņiem un azerbaidžāņiem izcēlās vispirms lamāšanās, tad kautiņi, tad Sumgaitas slaktiņš, līdz naidi pārauga bruņotā konfliktā un karā. Problēma ir tāda, ka, lai gan Kalnu Karabaha ir vēsturiski armēņu apdzīvota, padomju varas iestādes to iezīmēja kartē kā Azerbaidžānas PSR sastāvdaļu. Līdz ar to radās bumba ar laika degli, kur tagad ir divas taisnības, – azerbaidžāņi uzskata, ka Azerbaidžānai pieder bijusī Azerbaidžānas PSR teritorija, bet armēņi Kalnu Karabahu sauc par Arcahu un uzskata, ka azerbaidžāņiem uz šo teritoriju nav nekāda pamata pretendēt.

Deviņdesmitajos gados ar Krievijas atbalstu Armēnijai izdevās gūt virsroku un nostiprināt kontroli pār Kalnu Karabahu, taču starptautiskajā politikā šīs reģions tiek uzskatīts par bijušās Azerbaidžānas PSR teritoriju.

Kopš vērienīgās karadarbības izbeigšanās 1994. gadā ir bijis relatīvs miers – palaikam gan notikušas kādas apšaudes un bijuši arī bojāgājušie, taču nekā tāda, kas liktu ļoti satraukties. Taču nupat 2. aprīlī bruņota pretstāve ieguva pagalam skarbus apmērus – sagrautas ēkas, notriekts helikopters, līst asinis. Dažādi avoti ziņo dažādu bojāgājušo skaitu, bet zināms, ka to ir vismaz 64 – tostarp ne tikai karotāji, bet arī civiliedzīvotāji.

Konflikts ir ar vairāk nekā 100 gadus senu etnisku un reliģisku pretešķību vēsturi, taču pašreizējais uzliesmojums saistīts ar ekonomisku nelaimi abās valstīs, kur dzīves līmenis pēdējos gados ir virzījies uz leju. Īpaši nelāgi tas ir Azerbaidžānai, kas pie augstām naftas produktu cenām bija sākusi ziedēt un plaukt, taču tagad, kad naftas cena pasaulē ir dramatiski zema, valstī ir problēmas. Šādos apstākļos vienmēr un visur vēsturē valsts vadītājiem ir bijis glābšanas riņķis, lai novērstu publikas uzmanību no ekonomiskajām problēmām, – neliels, neilgs, uzvarošs kariņš, kas ļaužu masās uzjundī lielu patriotisma vilni. Tāds pats patriotisma vilnis tagad ir arī Armēnijā.

Ne tikai Rietumu mediji mulst un nesaprot, ko vēstīt, bet arī valstu vadītāji ir neizpratnē, ko iesākt. Skaidrs, ka konflikta eskalācijas gadījumā, ja izceļas liels karš, tas var atstāt milzīgas negatīvas sekas ne tikai Armēnijai un Azerbaidžānai, bet visam Kaukāzam, tuvām un tālākām valstīm reģionā, Eiropai, visai pasaulei.

Tradicionāli Azerbaidžānas lielais draugs ir bijusi Turcija, jo abām tautām līdzīga valoda un reliģija, attīstīti kultūras un ekonomiskie sakari.

Savukārt armēņiem ir siltas jūtas pret Krieviju, jo deviņdesmito gadu sākuma karā Armēnija tiktu samalta miltos, ja nebūtu Krievijas ieroču. Arī pašlaik Armēnija cer uz Krieviju kā lielu draugu, jo viss Armēnijas valsts budžets tiek knapi līdzi Azerbaidžānas aizsardzības budžetam.

Nepatīkams šis konflikts ir arī Gruzijai, jo liek sprunguļus tās eirovirzības riteņos un signalizē potenciālajiem investoriem, ka Kaukāzs ir nedroša vieta, – tur taču allaž kaut kāda karošana izceļas.

Krievijai nedroša vide Kaukāzā ir izdevīga, jo Azerbaidžāna ir konkurente izejvielu tirgū. Taču arī uz atklātu konfliktu pret Azerbaidžānu Krievija diezin vai grib uzkasīties – tāpat jau ienaidnieku pietiek, ar visiem vienlaikus nocīnīties var būt pārāk apgrūtinoši. Tāpēc vismaz pagaidām Kremļa propaganda nepaskaidro tautai, kura konflikta puse jālamā par fašistiem.

Krievijai ir senākas iestrādes Kaukāzā, kur tā visu saprot un manipulē labāk nekā Rietumi, tāpēc var censties izsist no situācijas sev lielāko labumu. Tā sauktajā Minskas kontaktgrupā, kur līdzpriekšsēdētāji ir Francijas, ASV un Krievijas pārstāvji, Krievija tagad var uzstāties kā galvenais miera balodis un novērst uzmanību no savas nešķīstās lomas Ukrainā.

Pašlaik aktīva karošana Kalnu Karabahā ir pierimusi, taču gruzdēšana ir palikusi un liesmas var izcelties no jauna jebkurā mirklī. Starptautiskajai sabiedrībai tagad vajadzētu pielikt pārcilvēcīgas pūles, lai konflikts nepārvēršas lielā karā. Pretējā gadījumā cietīs daudzi un arī pavisam tālu no Kaukāza – būs vēl jauni bēgļu miljoni, un daļa šo miljonu varbūt metīsies peldēt pāri Zilupei no Krievijas caur Latviju uz Eiropu.

Kalnu Karabaha ir milzu problēma un traģēdija, taču tas nav Latvijas karš. Latvijai būtu jābūt diplomātiskai un uzmanīgai. Kvēlu vienas puses atbalstīšanu var atļauties vien tādi nenopietni politikāņi kā Valdis Zatlers, kurš, par laimi, vairs nav prezidents.



 

Abonē