Aizvadītais gads vēsturē ir atstājis arābu pilsoņkaru sākumu, cunami Japānā, nemierus un streikus Eiropā, novērsto Amerikas Savienoto Valstu defoltu, eiro krīzi, Krievijas pēcvēlēšanu mītiņošanu.
Latvija, par laimi, nav dabas katastrofu zeme, tāpat arī iztiekam bez masveida vardarbības, tomēr ir globalizācijas laikmets, un ārzemju notikumi lielākā vai mazākā mērā atstāj savas pēdas arī mūsu dzīvē.
Mūsdienu ekonomikas krīžu pamatā vairs nav kādu preču pārprodukcija, kā tas bija iepriekšējos gadsimtos, bet neprātīga spekulēšana ar tukšu gaisu – tas, ar ko tirgojas biržās, nav vis kādi padarīti darbi un saražotas preces, bet nākotnes līgumi un cerētā peļņa. Kādu laiku viss ir jauki, bet tad burbulis plīst. Šajā gadā jau bija tuvu tam, ka varēja iestāties ASV maksātnespēja, kas tālāk pavilktu zem ūdens visu pasauli, un Latvija kā vieta, kur ekonomika ir diezgan kārna, ciestu jo smagi. Taču pēdējā brīdī jūlija beigās demokrāti un republikāņi vienojās par ASV valsts parāda griestu paaugstināšanu – citiem vārdiem sakot, valdība ar grāmatvediskiem trikiem no milstošā burbuļa nolaida nedaudz gaisa.
Globālās krīzes nesākšanās tad nu ļauj latvju valdošajai politiskajai elitei tagad sist sev uz pleca un zem eglītes skaitīt pantiņus, cik viņu veiktā fiskālā konsolidācija ir bijis kas izcili skaists, ka starptautiskā aizdevuma programma ir noslēgusies un latvju zeme atkal atguvusi neatkarību. Ar to neatkarību gan ir kā ir...
Starptautiskie aizdevēji uz Latviju var turpmāk nebraukt tāpēc, ka ir pārliecinājušies – Latvijā pie varas ir sulaiņi, kurus vairs nav vajadzības mācīt – viņi arī bez uzšaušanas ar pātagu pa pēcpusi visu izdarīs okidoki.
Konsolidācijas Prokrusta gultā iespiestajai Latvijai rokas ir apgrieztas, tāpēc par vērā ņemamu attīstību nav runas, toties kājas vēl nav amputētas – izkonsolidētie latvieši, kas zaudējuši darbu vai izputējuši savos biznesiņos, teciņiem vien laižas projām uz ārzemēm, kur pagaidām vēl var nopelnīt vismaz maizei. Projām laižas ne tikai dunduki, bet arī spoži prāti, čaklas darba rokas.
Zinātnieki ir aprēķinājuši, ka bērni pārstāj ticēt Salatēta eksistencei vidēji apmēram septiņu gadu vecumā. Taču politisko mītu un pasaku tēlu iedarbībai uz cilvēku prātiem diemžēl nav nekādu vecuma robežu – 2011. gada iekšpolitiskie notikumi šajā ziņā ir bijuši īpaši traki, jo atkal jau veikli manipulatori ir pratuši izlikt gar krastu viltus bākas un ievilināt elektorāta kuģi pirātu ostā, kurā tas tiek nežēlīgi muļķots un aplaupīts.
Pasakās bieži vien ir trīs – trīs tēvadēli, trīs mātesmeitas, trīs sivēntiņi, trīs pūķi. Tā arī Latvijas pasaku stāstniekiem šovasar izdevās iestāstīt, ka pie visām nelaimēm un ķibelēm vainīgi trīs oligarhi. Slaidais princis, pūķu kāvējs Valdis Zatlers, sapratis, ka 10. Saeima viņu neievēlēs uz nākamo termiņu par prezidentu, izdeva rīkojumu Nr.2, un tauta, noticējusi, ka nu tik būs prieki un laimība, atlaida veco Saeimu un ievēlēja jaunu.
Jaunā Saeima jau pirmajās dienās sāka vēl neredzēti neķītru plēšanos par ietekmi un amatiem, kur beigās visus apspēlēja pieredzējusī un ciniskā Vienotība. Zatlera un viņa reformu partijas lielākais nopelns tad nu ir tas, ka Saeimā ir ievēlēts liels skaits sabiedrībai nepazīstamu ķekatnieku – pelēku personu no sazin kādām apsardzes un parādu piedzīšanas biznesa aprindām. 11. Saeimas sastāvs ir pat ievērojami nekvalitatīvāks nekā 10. Saeima, par agrākajām Saeimām nemaz nerunājot.
Otrs Zatlera nopelns ir tas, ka pēc ilgiem laikiem atkal sprēgā etniska naida dzirksteles, jo Zatlera piruešu rezultātā Saskaņas centrs tika nevis vienkārši atstumts no valdības veidošanas, bet skaudri uzmests – bildinātā Saskaņa jau bija saposusies brūtes kleitā un gāja iekšā baznīcā, lai dotos pie koalīcijas altāra, bet tad uzzināja, ka bijušā prezidenta viedoklis ir izmainīts ar rotaļu tankiem un gredzeni tiks mīti ar nacionāļiem.
Arī pats Zatlers ir cietis ne pa jokam – Klāvs Olšteins, kas roku uz sirds likdams un asarām acīs bija zvērējis uzticību, nesagaidot pat pirmo plenārsēdi, kopā ar vēl pieciem šķeltniekiem frakciju pameta. Eksprezidents cerēja, ka vismaz par Saeimas priekšsēdētāju viņu ievēlēs, bet atkal fiasko.
Tā Zatlers īsā laikā no Saulveža ir kļuvis par klaunu un viņa partijas reitings nokritis zem pieciem procentiem.
Lai vai kā, reformu un tiesiskuma koalīcija tika izveidota un laimīgi dzīvo šobaltdien, kas arī nav slikti. Īsti labi nav tikai tas, ka pašreizējās valdošās aprindas ar tiesiskumu saprot sistemātisku valsts pamatlikuma pamatu graušanu un tiesisko nihilismu. Bet reformas vismaz pagaidām ir tik vien izpaudušās, kā interesantās izglītības ministra Roberta Ķīļa idejas par to, ka skolēniem vajadzētu mācīties līdz Jāņiem.
Aizvadītajā gadā ar komercbankām notika viena slikta un viena laba lieta. Slikti, ka sabruka Latvijas Krājbanka, bet labi, ka Swedbank izturēja paniku pie bankomātiem. Krājbanku mēs vēl kaut kā pārdzīvosim, bet, ja uz grunti būtu aizgājusi Swedbank, tad gan, brālīt, būtu vakars.
Lai arī 2011. gads nav bijis viegls, viena jauka īpašība tam piemita – tas nebija garlaicīgs, ļaudīm bija par ko domāt, strīdēties, pasmieties. Latvieši ir pārdzīvojuši okupācijas un karus, mēri un badu, tad kas tur ko nepārdzīvot šos laikus? Galvenais, lai mums būtu veselība, lai mēs vairāk ieklausītos cits citā, mīlētu, piedotu, saprastu. Krīžu laiki cilvēkus tuvina atziņai, ka ātra peļņa, spekulācijas, tāpat kā trekna pārēšanās, noved pie vēdergraizēm, bet pastāv arī veselīgas, ilglaicīgas pamatlietas, kas ir kā maize – piemēram, darbs, mācīšanās, ticība. Lai mums visiem laimīgs 2012. gads!